IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Ostaps pielika punktu, nosusināja dzīves stāstu ar presi, kurai roktura vietā bija sudraba lācītis, un ņēmās sašūt dokumentus. Viņam patika dokumentus turēt kārtībā. Pēdējo reizi viņš patīk- sminājās par gludajām liecībām, telegramām un dažādām izzi­ņām. Mapē bija pat fotogrāfijās un izraksti no grāmatvedības grā­matām. Visa Aleksandra Ivanoviča Koreiko dzīve atradās mape, un kopā ar to tur mājoja palmas, meitenes, zilā jūra, baltais tvai­konis, zilie ekspreši, spožs automobilis un Riodežaneiro, burvīgā pilsēta pie nelielā jūras līča, kur dzīvo labsirdīgie mulati un pil­soņu lielum lielais vairākums staigā baltās biksēs. Pēdīgi lielais kombinators bija atradis individu, par kuru sapņoja visu mūžu,

— Un nav neviena, kas novērtētu manu titānisko darbu, — bē­dīgi sacīja Ostaps, pieceldamies un aizsiedams biezo mapi. — Ba­laganovs ļoti jauks, bet glups. Paņikovskis — vienkārši kašķīgs vecis. Bet Kozļēvičs ir eņģelis bez spārniem. Viņš līdz šai dienai nešaubās, ka mēs sagādājam ragus iemutu rūpniecības vajadzī­bām. Kur ir mani draugi, manas sievas, mani bērni? Atlikusi viena vienīga cerība, ka cienījamais Aleksandrs Ivanovičs novērtēs manu lielo darbu un izsniegs man, trūkuma cietējam, kādus piec­simt tūkstošus. Kaut gan ne! Tagad mazāk par miljonu es ne­ņemšu, citādi labsirdīgie mulati mani vienkārši nicinās.

Ostaps piecēlās no galda, paņēma brīnišķīgo mapi un domīgi sāka staigāt pa tukšo kantori, apiedams rakstāmmašīnu ar sazin jods kādu akcentu, dzelzceļnieku biļešu kompostieri un ar galvu gandrīz skardams briežu ragus. Baltā rēta uz Ostapa kakla piesarka. Pamazām lielā kombinatora kustibas kļuva lēnākas, un viņa kājas, ieautas sarkanās kurpēs, ko nejauši bija gadījies no­pirkt no kāda grieķu matroža, klusu sāka slīdēt pa grīdu. Pama­zām viņš sāka virzīties sāniski. Ar labo roku viņš maigi kā mei­teni pie krūtīm spieda mapi, bet kreiso izstiepa uz priekšu. Pāri pilsētai skaidri ieskanējās Fortūnas riteņa kolofoniskā čīkstēšana. Tā bija smalka, muzikālā skaņa, kas pēkšņi pārgāja vieglā vijoles unisonā … Un sirdi aizgrābjošā, sen aizmirstā melodija piespieda skanēt visus priekšmetus, kuri atradās Arbatovas ragu un nagu sagādes kantora Cernomorskas nodaļā.

Pirmais iesāka patvāris. No tā piepeši izkrita uz paplātes- liesmu apņemta oglīte. Un patvāris iedziedājās:

Zem kvēlajām debesīm Argentīnā, Kur dienvidu debess tik zila …

Lielais kombinators dejoja tango. Viņa kā marmorā izcirstā seja bija pagriezta profilā. Viņš nometās uz viena ceļa, ātri pie­cēlās, izdarīja pagriezienu un, sperot vieglus soļus, atkal slīdēja uz priekšu. Neredzamās frakas ļipas plīvoja straujajos pagrie­zienos.

Un melodiju jau pārņēma rakstāmmašīna ar sazin jods kādu akcentu:

… Gur dienvidu debess tig zila, Gur sievietes sgaistas gā fejas …

Un lempīgais, daudz pieredzējušais čuguna kompostieris dobji nopūtās par nekad neatgūstamo laiku:

… Kur sievietes skaistas kā fejas, Un visas tur dejo tango.

Ostaps dejoja klasisko provinciālo tango, ko pirms divdesmit gadiem izpildīja miniaturteatros, kad grāmatvedis Berlaga nēsāja savu pirmo katliņu, Skumbrijevičs kalpoja pilsētas priekšnieka kancelejā, Polichajevs lika pirmo civildienesta eksāmenu, bet zic­priekšsēdētājs Funts bija vēl mundrs septiņdesmit gadus vecs vīrs, kas kopā ar citām pikē vestēm sēdēja kafejnīcā «Florida», apsprie­žot šausmīgo Dardaneļu slēgšanas faktu sakarā ar italiešu-turku karu. Un pikē vestes, tanī laikā vēl sārtas un gludas, vērtēja tā laikmeta politiskos darbiniekus. «Enverbejam, tam tik ir galva. Juan Si-kai ir vīrs ar galvu uz pleciem. Puriškevičs tomēr arī vīrs ar galvu uz pleciem!» viņi spriedelēja. Un jau toreiz viņi apgal­voja, ka Brianam arī esot galva uz pleciem, jo viņš arī tais laikos bija ministrs.

Ostaps dejoja. Pār viņa galvu lidinājās krāsaini putni un ča­loja palmas. Okeana tvaikoņi šūpojās Riodežaneiro piestātnē. At­jautīgie braziliešu tirgoņi visu acu priekšā nodarbojās ar kafijas dempingu, un brīvdabas restorānos vietējie jaunie cilvēki izklai­dējās, dzerot alkoholiskus dzērienus.

— Parādi komandēšu es! — iesaucās lielais kombinators.

Nodzēsis gaismu, viņš izgāja no istabas un pa īsāko ceļu de­vās uz Mazo Sakaru ielu. Prožektoru bālie pirksti taustīja debesis, nolaidās zemāk, pēkšņi ieskāva ēkas galu, apgaismojot balkonu vai arnautu stila stiklotu galeriju ar pārsteigumā galīgi apstul­bušu pārīti. Šūpodamies un kāpurķēdes žvadzinādami, no stūra Ostapam pretī izbrauca divi nelieli tanki ar apaļām cepurēm kā sēnēm. Kavalerists seglos noliecies iztaujāja gājēju, kā taisnāk izbraukt uz Veco tirgu. Kādā vietā Ostapam ceļu aizsprostoja ar­tilērija. Viņš pārskrēja pār ceļu intervālā starp divām baterijām. Citā vietā miliči steigšus nagloja pie vārtiem dēli ar melnu uz­rakstu: «Pretgāzu patvertne.»

Ostaps steidzās. Viņu trenca Argentinas tango. Nepievēršot uzmanību apkārtnei, viņš iegāja Koreiko mājā un pieklauvēja pie pazīstamajām durvīm.

— Kas tur ir? — atskanēja pagrīdes miljonārā balss.

— Telegrama! — tumsā pamirkšķinājis, atsaucās lielais kom­binators.

Durvis atvērās, un, aizķerdamies ar mapi aiz stenderes, Ostaps iegāja iekšā.

Gaismiņai austot, tālu ārpus pilsētas gravā sēdēja pilnvaro­tais un kurjers.

Viņi zāģēja bumbas. Deguni bija nosmulēti ar čuguna putek­ļiem. Blakus Paņikovskim zālē bija nomesta krūtaža. Viņš to no­ņēma, jo tā traucēja strādāt. Zem bumbām tālredzīgais konven­cijas pārkāpējs bija paklājis avīzi, drošs paliek drošs, lai neviens puteklītis dārgmetālā nezustu velti.

Piena brāļi paretam nozīmīgi saskatījās un ņēmās zāģēt ar jaunu sparu. Rīta klusumā bija dzirdama tikai susliku sasvilpša- nās un sakarsušo zāģu šņirkstēšana.

— Kas tas par joku? — pārstājis strādāt, pēkšņi sacīja Bala- ganovs. — Jau trīs stundas zāģēju, bet no zelta vēl arvien nav ne smakas.

Paņikovskis neatbildēja. Viņš jau visu bija sapratis un pēdējo pusstundu stumdīja zāģi tikai izskata pēc.

— Labs ir, pazāģēsim vēl! — mundri iesaucās rudmatainais Sura.

— Protams, vajag zāģēt, — piezīmēja Paņikovskis, cenzda­mies novilcināt šausmīgo atmaksas stundu.

Viņš ar delnu aizklāja seju un caur paplestajiem pirkstiem ska­tījās uz plato Balaganova muguru, kas ritmiski kustējās.

— Nekā nesaprotu! — pārzāģējis bumbu un sadalījis divās daļās kā ābolu, Sura brīnījās. — Tas nav zelts!

— Zāģējiet, zāģējiet, — nošļupstēja Paņikovskis.

Bet Balaganovs, turēdams katrā rokā pa čuguna puslodei, lēni tuvojās konvencijas pārkāpējam.

— Nenāciet man klāt ar tiem dzelžiem! — pabēgdams sānis, iespiedzās Paņikovskis. — Es jūs nicinu!

Bet Sura atvēzējās un, piepūlē iestenēdamies, meta intrigan­tam ar bumbas gabalu. Padzirdējis lādiņa svilpienu virs savas galvas, intrigants nokrita pie zemes.

Pilnvarotā un kurjera cīniņš nebija ilgs. Saniknotais Balaga­novs sākumā ar baudu mīdīja krūtažu un tad ķērās pie paša īpaš­nieka. Neskopodamies ar belzieniem, Sura sunīja:

— Kas izdomāja šīs bumbas? Kas izšķērdēja kroņa naudu? 1 Kas lamāja Benderu?

Bez tam leitnanta pirmdzimtais atcerējās Suchareva konven­cijas pārkāpšanu, un tas Paņikovskim maksāja vēl dažas liekas dunkas.

— Jūs man atbildēsiet par krūtažu! — aizsargādamies ar elko­ņiem, nikni kliedza Paņikovskis. — Iegaumējiet, krūtažu es nekad jums nepiedošu! Tagad tādu krūtažu pārdošanā nav!