IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Te nagu sagādes pilnvarotais, vairs nedomādams par mīļoto priekšnieku, pievirzījās Paņikovskim tuvāk. Un tas, nepārtraukti liekdams uz leju nepaklausīgo krūtežu, pavēstīja Balaganovam visnopietnāko izlukošanu, ko viņš bija izdarījis pats uz savu galvu.

Tai dienā, kad lielais kombinators un Balaganovs dzinuši pē­das Skumbrijevičam, Paņikovskis patvarīgi pa'metis kantori vecā Funta ziņa, slepus ielavījies Koreiko istabā un, izmantodams saimnieka prombūtni, izdarījis rūpīgu apskati. Protams, nekādu naudu viņš istabā neesot atradis, bet atklājis kaut ko labāku — svaru bumbas, ļoti lielas, melnas svaru bumbas, puda pusotra katra.

— Jums, Sura, es to pasaku kā tuviniekam. Es atklāju šo bumbu noslēpumu.

Paņikovskis pēdīgi notvēra krūtežas kustīgo astīti, piepogāja pie bikšu pogas un uzvaroši paskatījās uz Balaganovu.

— Kāds tur var būt noslēpums? — vīlies iebilda nagu sagādes pilnvarotais. — Parastas svaru bumbas.

— Jūs zināt, Sura, cik ļoti es jūs cienu, — iedegās Paņikov­skis, — bet jūs esat īsts ēzelis. Tās ir zelta bumbas! Vai saprotat? Bumbas no tīra zelta! Katra bumba pusotra puda. Trīs pudi tīra zelta. To es tūlīt sapratu, man taisni kā zviņas no acīm nokrita. Es nostājos to bumbu priekšā un smējos kā ārprātīgs. Kāds ne­lietis tas Koreiko! Mierīgi atlējis zelta bumbas, nokrāsojis melnā krāsā un domā, ka neviens nekā neuzzinās. Jums, Sura, es to stāstu kā tuviniekam, — vai tad es būtu stāstījis šo noslēpumu, ja varējis bumbas aiznest viens pats? Bet es esmu vecs, slims cil­vēks, un bumbas smagas. Es jūs aicinu palīgā kā tuvinieku. Es neesmu Benders. Es esmu godīgs!

— Bet ja nu tās nav zelta? — jautāja leitnanta mīļotais dēls, kam ļoti gribējās, lai Paņikovskis pēc iespējas ātrāk izkliedētu viņa šaubas.

— Bet no kā tad tās ir, pēc jūsu domām? — ironiski vaicaja konvencijas pārkāpējs.

— Jā, — mirkšķinādams rudās skropstas, sacīja Balaganovs, — tagad man ir skaidrs. Redziet nu, vecs vīrs — un tomēr visu atklāja! Bet Benders patiešām nedara, ko vajadzētu darīt: raksta

papīrīšus, braukā … Mēs vi­ņam tomēr pienācīgu daļu dosim, vai ne?

— Kāda velna pēc? — pro­testēja Paņikovskis. — Viss mums pašiem! Tagad, Sura, mēs lieliski dzīvosim. Es ie­likšu sev zelta zobus un ap­precēšos, nudien, apprecēšos, goda vīra vārds'

Nolēma vērtīgās bumbas pievākt nekavējoties.

— Samaksājiet par kefiru, Sura, — sacīja Paņikovskis, — vēlāk norēķināsimies.

Sazvērnieki izgāja no bufetes un, saules apstulboti, ņēmās cil­pot pa pilsētu. Viņus mocīja nepacietība. Viņi ilgi stāvēja uz pil­sētas tiltiem un, ar vēderiem uzgūlušies uz margām, vienaldzīgi raudzījās lejā uz māju jumtiem, uz ielām, kuras veda lejā uz ostu un pa kurām piesardzīgi kā zirgi lejup čāpoja smagās mašīnas. Trekni ostas zvirbuļi ar knābjiem kala ielu, kamēr no visām pa­vārtēm tos vēroja netīri kaķi. Aiz rūsas klātajiem jumtiem, bēniņu lukturiem un antenām bija redzams zils ūdens, pilnā jaudā ejošs kuterītis un dzeltens tvaikoņa dūmenis ar lielu, sarkanu burtu.

Laiku pa laikam Paņikovskis pacēla galvu un ņēmās aprēķi­nāt. Viņš pārvērta pudus kilogramos, kilogramus — veclaicīgajos zolotņikos, un katru reizi iznāca tik vilinošs skaitlis, ka konven­cijas pārkāpējs pat klusītēm iesvilpās.

Ap vienpadsmitiem vakarā piena brāļi, salīkuši zem divu lielu bumbu smaguma, gāja ragu un nagu sagatavošanas kantora vir­zienā. Paņikovskis savu daļu nesa, apķēris ar abām rokām, izgā­zis vēderu un priecīgi tusnīdams. Viņš bieži apstājās, nolika bumbu uz trotuārā un murmināja: «Precēšos! Goda vīra vārds — precēšos!» Spēka mitriķis Balaganovs turēja bumbu uz pleca. Rei­zēm Paņikovskis nekādi nevarēja pagriezties ap stūri, jo bumba inerces dēļ viņu vilka uz priekšu. Tad Balaganovs ar brīvo roku pieturēja Paņikovski aiz apkakles un pagrieza viņa augumu vaja­dzīgajā virzienā.

Pie kantora durvīm viņi apstājās.

— Mēs tūlīt nozāģēsim pa gabaliņam, — norūpējies sacīja Paņikovskis, bet rīt no rīta pārdosim. Man ir kāds pazīstams pulk­steņmeistars, Biberhama kungs. Viņš maksās īsto cenu. Nevis tā kā Cernomorskas universālveikalā, kur nekad nemaksā īsto cenu.

Bet te sazvērnieki pamanīja, ka caur kantora zaļajiem aizka­riem laužas ārā gaisma.

— Kas tur tik vēlā stundā varētu būt? — brīnījās Balaganovs un noliecās pie atslēgās cauruma.

Pie rakstāmgalda, ko no sāniem apgaismoja spoža galda lampa, sēdēja Ostaps Benders un kaut ko ātri rakstīja.

— Rakstnieks! — skaļi smiedamies un palaizdams Paņikovski pie atslēgas cauruma, izsaucās Balaganovs.

— Protams, —• pamatīgi izskatījies, piebilda Paņikovskis, — atkal raksta. Jā, nudien, tas nožēlojamais cilvēks mani smīdina. Bet kur mēs zāģēsim?

Un, dedzīgi apspriežot, ka jau rīt no rīta nepieciešams pārdot pulksteņmeistaram divus gabaliņus zelta, piena brāļi pacēla savu nesamo un ienira tumsā.

Pa to laiku lielais kombinators beidza Aleksandra Ivanoviča Koreiko dzīves aprakstu. No visām piecām mājiņām, kas veidoja tintnīcu «Ar seju pret laukiem», bija noņemti bronzas jumtiņi. Os­taps mērcēja spalvu, kur tik roka trāpīja, dīdījās krēslā un švīkāja kājas zem galda.

Viņam bija izmocīta seja kā kāršu spēlmanim, kas visu nakti paspēlējis un tikai rītausmā pēdīgi ticis pie īstām kārtīm. Visu nakti nav varējis noraut banku un nav nākušas kārtis. Spēlmanis gājis pie cita galda, centies piekrāpt likteni un atrast laimīgo vietu. Bet kārts spītīgi kā neienāca, tā neienāca. Viņš jau sācis «žņaudzīties», tas ir, paskatījies uz pirmo kārti, lēni aiz tās mu­guras izvirzījis otru, jau licis kārti uz galda malas un skatījies uz to no apakšas, salicis abas kārtis ar mugurpusēm uz āru un vēris tās vaļā kā grāmatu, vārdu sakot, darījis visu, ko dara ļaudis, kad viņiem nelaimējās uz acīti. Bet tas nelīdzējis. Rokās nākušas pa lielākai daļai bildītes: kalpi ar šaurām ūsu svītriņām, dāmas ar papīra ziediem pie deguna un kungi ar kuplām bārdām. Ļoti bieži pagadījušies melnie un sārtie desmitnieki. Vispār nākuši tie draņķi, ko oficiāli sauc par «bakkarā», bet neoficiāli — «baks» vai «žirs». Un tikai stundā, kad lustras dzeltē un dziest, kad zem pla- kata «gulēt aizliegts» uz krēsliem aizgūtnēm krāc neveiksminieki netīrās apkaklītēs, notiek brīnums. Pēkšņi viņam sāk iet uz roku, riebīgās bildītes un desmitnieki pazūd, nāk astoņnieki un deviņ­nieki. Spēlmanis vairs neskraida pa zāli, «nežņauga» kārti, nelūr tajā no apakšas. Viņš jūt rokās laimīgās kārtis. Un zibenszeļļi jau drūzmējas laimīgajam aiz muguras, purina viņu aiz pleciem un glaimīgi čukst: «Jura onkulīt, dodiet trīs rubļus!» Bet viņš bāls un lepns drosmīgi apgriež kārtis un, izsaucienu pavadīts: «Atbrīvojas vieta pie devītā galda!» un «Amatieri, atsūtiet pa pusrubulī- šam!», — apstrādā savus partnerus. Un ar baltām līnijām un lo­kiem sagrafētais zaļais galds viņam kļūst jautrs un līksms kā fut­bola laukums.

Ostapam vairs nebija šaubu. Spēlē bija iestājies lūzums.

Viss neskaidrais kļuva skaidrs. Daudzie ļaudis ar tievām ūsu svītriņām un karaļu bārdām, ar kuriem Ostaps nāca sakaros un kuri bija atstājuši pēdas mapē ar kurpju saitītēm, pēkšņi pajuka uz visām pusēm, un priekšplānā, dragādams visus un visu, izvir­zījās baltacainais cūkas purns ar kviešu dzeltenām uzacīm un dzi­ļām, jefreitoriskām krokām uz vaigiem.