IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Otrā dienā apdrošinājās viss dzīvoklis, izņemot Lochankinu un vientuļo vecenīti. Lochankins lasīja «Rodinu» un nekā nemanīja,

bet vecenīte apdrošināšanai neticēja tāpat kā elektrībai. Ņikita Prjachins pārnesa mājā apdrošināšanas polisi ar ceriņkrāsas ap­mali un ilgi pret gaismu aplūkoja ūdenszīmes.

— Tas nozīmētu, ka valsts nāk pretī? — viņš drūmi noteica. — Sniedz iedzīvotājiem palīdzību? Nu paldies! Tātad tagad kā gribēsim, tā arī izdarīsim.

Un, noslēpis polisi zem krekla, Prjachins iegāja savā istabā. Viņa vārdi iedvesa tādas bailes, ka tai naktī «Vārnu brīvciemā» neviens negulēja. Dūņa sasēja savas mantas saiņos, bet viņas gultas vietu īrētāji izklīda pārnakšņot pie paziņām. Dienā viens otru novēroja un pamazām nesa mantas no mājas ārā.

Viss bija skaidrs. Mājas liktenis izlemts. Tā nevarēja neno­degt. Un patiešām pulksten divpadsmitos naktī tā uzliesmoja vien­laicīgi sešās vietās.

Pēdējais no mājas, ko jau pildīja dūmi un liesmu mēles, iz­spruka Lochankins, ietinies baltā segā. Viņš pilnā rīklē kliedza: «Ugunsgrēks! Ugunsgrēks!», lai gan neviens nebrīnījās par šādu jaunumu. Bija sapulcējušies visi «Vārnu brīvciema» iemītnieki. Piedzērušais Prjachins sēdēja uz savas lādes ar apkaltajiem stū­riem. Viņš stulbi blenza uz liesmās mirdzošajiem logiem un pur­pināja: «Kā gribēsim, tā ari izdarīsim.» Gigienišvili šķebīgi ostīja savas rokas, kas smirdēja pēc petrolejas, un katru reizi pēc tam tās noslaucīja gar biksēm. Ugunīgas mēles izšāvās caur vēdlo­dziņu un, dzirksteles bārstīdamas, laizīja koka karnizi. Sasprāga un šķindēdama izkrita pirmā rūts. Vientuļā vecenīte šausmīgi ievaimanājās.

— Četrdesmit gadu māja stāvēja, — staigādams pūlī, cienīgi skaidroja Mitričs, — pie visām varām stāvēja, bija laba māja. Bet pie padomju varas nodega. Tāds nu ir tas bēdīgais fakts, pilsoņi.

«Vārnu brīvciema» sievieši bija saspiedušies vienā kamolā un nenolaida acu no uguns. Liesmas kā no lielgabalu stobriem jau šāvās ārā pa visiem logiem. Brīžiem uguns nozuda, un tad satum- susī māja šķita palecam atpakaļ kā lielgabala stobrs pēc šāviena. Un atkal ārā izšāvās sarkandzeltens mākonis, kā svētkos apgais­modams Citronu šķērsielu. Kļuva karsti. Pie mājas vairs nebija iespējams stāvēt, un sabiedrība pārvietojās uz pretējās puses ietvi.

Vienīgi Ņikita Prjachins snauda ielas vidū uz savas lādes. Pēkšņi viņš pielēca kājās, baskājains un drausmīgs.

— Pareizticīgie! — viņš kliedza, plēsdams kreklu. — Pilsoņi!

Viņš sāniski bēga prom no uguns, iejuka pūlī un, klaigādams nesaprotamus vārdus, rādīja ar roku uz degošo mājai. Pūlī sacē­lās kņada.

— Bērnu aizmirsuši, — pārliecināti sacīja sieviete salmu cepurē.

Ņikitu ielenca cilvēki. Viņš atgaiņājās ar rokām un rāvās uz māju.

— Gultā guļ! — ārkārtīgā uzbudinājumā kliedza Prjachins. — Laid, kad tev saka!

Pār viņa seju ritēja ugunīgas asaras. Viņš. iesita pa galvu Gigienišvili, kas aizsprostoja viņam ceļu, un metās pagalmā. Pēc mirkļa viņš no turienes izskrēja, nesdams kāpnes.

— Nelaidiet viņu! — iekliedzās sieviete salmu cepurē. — Viņš sadegs!

— Vācies prom, kad tev saka! — sliedams kāpnes pie sienas un atgrūzdams jaunos cilvēkus no pūļa, kas viņu ķēra aiz kājām, auroja Ņikita Prjachins. — Neļaušu tai iet zudumā. Dvēsele deg.

Viņš spēra saviem glābējiem un līda augšā pie kūpošā otrā stāva loga.

— Gultā guļ! — turpināja klaigāt Ņikita. — Vesela zoss un kortelītis sīvā. Ko jūs, pareizticīgie pilsoņi, gribat, lai tas bojā aiziet?

Negaidīti veikli Prjachins ieķērās palodzē un acumirklī pa­zuda, viņu gaisa strāvas raušus ierāva iekšā. Ņikitas pēdējie vārdi bija: «Kā gribēsim, tā arī izdarīsim.» Šķērsielā iestājās klusums, ko pārtrauca ugunsdzēsēju pajūgu zvanu un tauru signāli. Pa­galmā ieskrēja vīri stīvos brezenta uzvalkos ar platām, zilām jostām.

Pēc īsa brītiņa, kad Ņikita Prjachins bija spēris vienīgo varo­nīgo soli savā mūžā, no mājas atšķēlās un novēlās zemē degošs baļķis. Jumts krakšķēdams pašķīrās un sagāzās. Pret debesīm pacēlās uguns stabs, it kā no mājas būtu izšauta raķete uz mēnesi.

Tā aizgāja bojā dzīvoklis Nr. 3, plašāk pazīstams ar nosau­kumu «Vārnu brīvciems».

Pēkšņi šķērsielā atskanēja pakavu šķinda. Ugunsgrēka atspī­dumā ormaņa ratos aizdrāzās inženieris Talmudovskis. Uz viņa ceļiem atradās ar viesnīcu markām nolīmēts čemodāns. Kratīda­mies sēdeklī, inženieris noliecās pie ormaņa un kliedza:

— Savu kāju te nesperšu par tādu algu! Brauc ātrāk!

Un tai pašā mirklī viņa tuklā, uguņu un ugunsgrēka lāpu ap­gaismotā mugura nozuda ceļa līkumā.

— Es beidzos nost aiz garlaicības, — sacīja Ostaps, — mēs abi sarunājamies tikai divas stundas, bet jūs man jau tā esat ap­nicis, it kā es jūs būtu pazinis visu mūžu. Ar tādu spītīgu raksturu labi būt par miljonāru Amerikā. Pie mums miljonāram jābūt daudz piekāpīgākam.

— Jūs esat vājprātīgs! — atbildēja Aleksandrs Ivanovičs.

— Neapvainojiet mani, — lēnprātīgi iebilda Benders. — Es esmu Turcijas pavalstnieka dēls un tātad janičaru pēctecis. Es jūs nesaudzēšu, ja mani apvainosiet. Janičari nepazīst žēluma ne pret sievietēm, ne bērniem, ne pret padomju pagrīdes miljonāriem.

— Ejiet prom, pilsoni! — Koreiko sacīja herkulesiešu birokrātā balsī. — Pulkstenis jau pāri diviem, es gribu gulēt, man agri jāiet darbā.

— Tiesa, tiesa, es pavisam biju aizmirsis! — iesaucās Ostaps. — Jūs nedrīkstat nokavēt darbu. Var vēl atlaist bez algas izmak­sas uz priekšu. Kā nekā divu nedēļu alga — divdesmit trīs rubļi. Dzīvojot tik ekonomiski kā jūs, var iztikt pusgadu.

— Nav jūsu darīšana. Lieciet mani mierā! Vai dzirdat? Vācie­ties prom!

— Bet šī ekonomija jūs pazudinās. Protams, parādīt savus miljonus ir bīstami. Taču jūs pārlieku cenšaties. Vai jūs par to esat padomājis, kas ar jums notiks, kad beidzot varēsiet savu naudu tērēt? Atturība ir bīstama lieta! Mana paziņa franču va­lodas skolotāja Ernestine Josifovna Puankarē nekad savā mūžā nedzēra vīnu. Nu, un kas notika! Kādās viesībās viņu pacienāja ar glāzīti konjaka. Tas viņai tā iepatikās, ka viņa izdzēra veselu pudeli un turpat uz vietas, pie vakariņu galda, sajuka prātā. Un pasaulē kļuva mazāk par vienu franču valodas skolotāju. Tas pats var notikt ar jums.

— Ko jūs, velns lai parauj, gribat no manis?

— To pašu, ko gribēja panākt mans bērnības draugs Koļa Ostens Bakens no manas bērnības draudzenes poļu skaistules Ingas Zaioncas. Viņš ieguva mīlestību. Un arī es cenšos iegūt * mīlestību. Es vēlos, lai jūs, pilsoni Koreiko, mani iemīlētu un kā savas labvēlības apliecinājumu izsniegtu man vienu miljonu rubļu.

— Ārā! — paklusu sacīja Koreiko.

— Un, lūk, atkal jūs esat aizmirsis, ka es esmu janičaru pēctecis.

Ar šiem vārdiem Ostaps piecēlās. Tagad sarunas biedri stā­vēja viens otram pretī. Koreiko bija kaujinieciska sejas izteiksme, acīs zibsnīja dusmu uguntiņas. Lielais kombinators sirsnīgi smai­dīja, rādīdams baltos, veselos zobus. Ienaidnieki piegāja tuvu galda lampiņai, un uz sienas gūlās viņu milzīgās ēnas.

— Tūkstoš reižu es jums esmu atkārtojis, — valdīdamies teica Koreiko, — ka nekādu miljonu man nav un nekad nav bijis. Sapratāt? Sapratāt? Nu, un tagad vācieties prom! Es par jums sūdzēšos.