IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Noslēgumā Balaganovs pretiniekam atņēma noplukušo naudas maku ar trīsdesmit astoņiem rubļiem.

—- Tas par tavu kefiru, odžu dzimums! —- viņš sacīja.

Pilsētā atgriezās bez prieka.

Pa priekšu gāja saniknotais Sura, bet aiz viņa vilkās Paņikov­skis, pieklibodams uz vienas kājas un skaļi raudādams.

— Es esmu nožēlojams un nelaimīgs večuks! — viņš šņuk­stēja. — Jūs man atbildēsiet par krūtažu. Atdodiet manu naudu!

— Tu tagad dabūsi trūkties! — neatskatīdamies draudēja Sura. — Visu Benderam pasacīšu. Avantūrists!

Varvara Ptiburdukova bija laimīga. Sēdēdama pie apaļa galda, viņa pārlaida skatienu savai saimniecībai. Ptiburdukovu istabā bija daudz mēbeļu, tā ka brīvas vietas tikpat kā nepalika. Bet ari tās platības, kas vēl bija brīva, pietika laimei. Spuldzes gaismā aiz loga drebēja mazs, zaļš zariņš kā sievietes rotas lieta. Uz galda atradās biskviti, konfektes un marinēts zandarts apaļā skārda kārbiņā. Elektriskās tējkannas izliektā virsma sakopoja sevī visu Ptiburdukovu ligzdas omulību. Tur atspoguļojās ir gulta, ir baltie logu aizkari, ir naktsgaldiņš. Atspoguļojās arī pats Pti­burdukovs, kas sēdēja pretī sievai zaļā pidžamā ar saitītēm. Arī viņš bija laimīgs. Laizdams caur ūsām papirosu dūmus, viņš ar finierzāģīti izzāģēja no finiera vasarnīcu tipa spēļu ateju. Darbs prasīja daudz pūļu un pacietības. Vajadzēja izzāģēt sienas, uzlikt slīpu jumtu,' izgatavot iekšējo iekārtu, iestiklot lodziņu un pierīkot durvīm sīciņu sīciņu āķīti. Ptiburdukovs strādāja aizrautīgi, viņš koka izzāģēšanas darbus uzskatīja par labāko atpūtu.

Pabeidzis darbu, inženieris līksmi iesmējās, paplikšķināja sie­vai pa silto, plato muguru un piebīdīja sev tuvāk kārbiņu ar zan­dartu. Bet šai brīdī atskanēja spēcīgi klauvējieni pie durvīm, spul­dze pamirkšķināja un tējkanna noslīdēja no stiepļu stativa.

— Kas tik vēlu varētu nākt? — atvērdams durvis, ieteicās Ptiburdukovs.

Kāpnēs stāvēja Vasisualijs Lochankins. Viņš līdz pat bārdai bija ietinies baltā Marseļas segā, lejāk rēgojās spalvainas kājas. Pie krūtīm viņš spieda grāmatu «Vīrietis un sieviete», biezu un apzeltītu kā svētbilde. Vasisualija acis šaudījās uz visam pusēm.

— Laipni lūdzam, — sacīja apstulbušais inženieris un atkāpās soli atpakaļ. — Varvara, ko tas nozīmē?

— Es ierados pie jums uz mūžu apsamesties, — aizkapa jambā atbildēja Lochankins, — es ceru mājas vietu pie jums rast.

— Kā — mājas vietu? — tumši piesarkdams, sacīja Ptibur­dukovs. — Ko jūs vēlaties, Vasisualij Andrejevič?

Kāpņu laukumā izskrēja Varvara.

— Sašuk! Paskaties — viņš ir pliks! — viņa iekliedzās. — Kas noticis, Vasisualij? Tad ienāciet jel, ienāciet!

Lochankins basām kājām pārkāpa pār slieksni un, murminā­dams: «Nelaime, nelaime,» — sāka skraidīt pa istabu. Ar segas stūri viņš uzreiz notrieca uz grīdas Ptiburdukova smalko galdniekdarbu, Inženieris Ptiburdukovs atgāja kaktā, juzdams, ka te nekas labs nav gaidāms.

— Kas par nelaimi? — Varvara prašņāja. — Kapec tu esi vienā segā?

— Es ierados pie jums uz mūžu apsamesties, — govs balsī atkārtoja Lochankins.

Viņa dzeltenā pēda satraukti rībināja tīro, vaskoto grīdu.

— Ko tu mels niekus? — Varvara uzbruka bijušajam vīram. — Ej mājās un izgulies! Ej prom no šejienes! Marš mājā!

— Vairs mājas nav, — joprojām drebēdams, sacīja Vasisua­lijs. — Pa tīro nodegusi. Pie jums, pie jums es steidzos, liesmu dzīts. Es izglābt spēju tikai segu vienu un glābu rakstus mīļotos turklāt. Ja jūsu sirdīs cietsirdība mīt, es iešu prom, jūs lādēšu turklāt.

Vasisualijs, bēdās ļodzīdamies, devās uz izeju. Bet Varvara ar vīru viņu aizturēja. Viņi lūdza piedošanu, sacīdami, ka sākumā neaptvēruši, kas ar Vasisualiju lēcies, un vispār izrādīja lielu rū­pību par viņu. Gaismā tika izvilkts Ptiburdukova jaunais uzvalks, veļa un kurpes.

Kamēr Lochankins ģērbās, laulātais pāris gaitenī apspriedās.

— Kur lai viņu iekārto? — čukstēja Varvara. — Viņš nevar pie mums palikt pa nakti — mums tikai viena istaba.

— Es brīnos par tevi, — sacīja labsirdīgais inženieris, — cil­vēkam nolikusi nelaime, bet tu domā tikai par savu labklājību.

Kad laulātie draugi atgriezās istabā, ugunsgrēkā cietušais sē­dēja pie galda un tieši no skārda kārbiņas ēda marinēto zivi. Bez tam no plauktiņa bija izmesti divi «Materialu pretestības» sējumi, un to vietu ieņēma apzeltītais «Vīrietis un sieviete».

— Vai tiešām visa māja nodega? — līdzjūtīgi jautāja Ptibur­dukovs. — Kādas šausmas!

— Bet es domāju, ka varbūt tā vajag, — sacīja Vasisualijs, pabeigdams saimnieku vakariņas, — varbūt es iznākšu no lies­mām pārveidojies, kas zin?

Bet viņš nepārveidojās.

Kad viss bija izrunāts, Ptiburdukovi kārtojās nakts mieram. Vasisualijam nolika matracīti tanī pašā pārpalikušajā iaukumiņā, kura vēl pirms stundas pietika laimei. Logu aizvēra, nodzēsa gaismu, un istabā ienāca nakts. Minūtes divdesmit visi gulēja klu­sēdami, laiku pa laikam pagriezdamies un smagi nopūzdamies. Pēkšņi no grīdas atskanēja Lochankina stieptie čuksti:

— Varvara! Varvara! Klausies, Varvara!

— Ko tev vajag? — dusmīgi jautāja bijusī sieva.

— Kāpēc tu no manis aizgāji, Varvara?

Nesagaidījis atbildi uz šo principiālo jautājumu, Vasisualijs činkstēja:

— Varvara, tu esi mātīte! Vilku mātīte! Tu vilku mātīte, es tevi nicināju . ..

Sažņaudzis dūres un dusmās smakdams, gultā nekustīgi gu­lēja inženieris.

«Vārnu brīveiems» aizdegās pulksten divpadsmitos vakarā, tai laikā, kad Ostaps Benders tukšajā kantorī dejoja tango, bet piena brāļi Balaganovs un Paņikovskis, salīkuši zem zelta bumbu svara, izgāja no pilsētas.

Garajā piedzīvojumu virknē, kas risinājās pirms ugunsgrēka dzīvoklī numur trīs, sākuma posms bija vientuļā vecenīte. Viņa, kā zināms, savā luktā dedzināja petroleju, jo elektrībai neuzticē­jās. Pēc Vasisualija Andrejeviča pēršanas dzīvoklī jau sen vairs nebija gadījies nekas interesants, un kamerkunga Mitriča nemie­rīgais prāts mocījās piespiedu bezdarbībā. Labi pārdomājis vece­nītes ierašas, viņš uztraucās.

— Vecā vēl nodedzinās visu dzīvokli! — viņš murmināja. — Kas viņai? Bet man vienas pašas klavieres vien varbūt divi tūkstoši vērtas.

Nonācis pie tāda secinājuma, Mitričs apdrošināja pret uguni visu savu kustamo mantu. Tagad viņš varēja būt mierīgs un vien­aldzīgi noraudzīties, kā vecenīte stiepa augšā lielu, duļķainu pet­rolejas pudeli, turēdama rokās kā bērnu.

Pirmais par Mitriča piesardzības soļiem uzzināja pilsonis Gigienišvili un tūlīt to izskaidroja pēc sava prāta. Viņš gaitenī piegāja pie Mitriča, satvēra aiz krūtīm un draudoši sacīja:

— Visu dzīvokli gribi aizdedzināt? Apdrošināšanas naudu sa­ņemt? Tu domā, ka Gigienišvili ir muļķis? Gigienišvili visu saprot.

Un straujais īrnieks tai pašā dienā par lielu sumu apdrošinā­jās pats. Pēc šīs ziņas visu «Vārnu brīveiemu» sagrāba šausmas. Lūcija Francevna Pferda ieskrēja virtuvē ar izvalbītām acīm.

— Tie nelieši mūs sadedzinās. Jūs, pilsoņi, dariet, kā zināt, bet es tūlīt-eju apdrošināties. Degsim tā kā tā, kaut vai apdroši­nāšanas naudu saņemšu. Es viņu dēļ nevēlos palikt ar ubaga tarbu.