IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Un, kamēr aiz Polichajeva durvīm kā ventilators dūca balsis, Serna Michailovna naski strādāja. Stativs ar spiedogiem, kas bija novietoti pēc lieluma — no paša mazākā: «Neiebilstu. Policha­jevs», līdz pašam lielākajam — universālajam atgādināja asprā­tīgu cirkus instrumentu, uz kura balts klauns ar sauli uz dibena ar nūjiņām spēlē Braga serenādi. Sekretāre izvēlējās aptuveni saturam piemērotu spiedogu un zīmogoja papīrus. Visvairāk viņa uzticējās piesardzīgajai gumijiņai: «Lēnāk brauksi — tālāk tiksi»„ atcerējusies, ka tā bija priekšnieka visiemīļotākā rezolūcija.

Darbs šķīrās. Gumija teicami aizvietoja cilvēku. Gumijas Po­lichajevs ne par matu nebija sliktāks par dzīvo Polichajevu.

Jau bija apklusis darbīgais «Herkuless», un baskājainas ap­kopējas ar netīriem spaiņiem staigāja pa gaiteņiem, jau aizgāja pēdējā mašīnrakstītāja, uz stundiņu aizkavējusies, lai pati sev pārrakstītu Jeseņina rindas: «Un dzejas rindu pītos zelta grozos es gribētu jums maigus vārdus sniegt», jau Serna Michailovna, kam bija apnicis gaidīt, piecēlās un pirms iziešanas uz ielas ar vēsajiem pirkstiem sāka masēt plakstiņus, kad Polichajeva kabi­neta durvis nodrebēja, atvērās un no turienes laiski iznāca Ostaps- Benders. Viņš miegaini paskatījās uz Sernu Michailovnu un de­vās prom, vicinādams dzelteno mapi ar kurpju saitītēm. Tūlīt aiz Ostapa no palmu un sikomoru spirdzinošās ēnas iznira Policha­jevs. Serna paskatījās uz savu augsto draugu un, neizdvesusi ne skaņas, atslīga uz četrstūraina spilventiņa, kas mīkstināja viņas krēsla cietību. Cik labi, ka darbinieki jau bija izklīduši un šai brīdī nevarēja redzēt savu priekšnieku! Viņa ūsās kā putniņš za­ros slēpās dimanta asara. Polichajevs apbrīnojami ātri mirkšķi­nāja acis un tik enerģiski berzēja rokas, it kā gribēdams ar ber­zes palīdzību iegūt uguni, kā to dara Okeanijas mežoņi. Viņš skrēja Ostapam pakaļ, kaunīgi smaidīdams un locīdamies.

— Kas tagad notiks? — viņš murmināja, pieskriedams gan no vienas, gan otras puses. — Es taču neaiziešu bojā? Nu, sakiet taču, mans zelta, mans sudraba gabaliņ: es neaiziešu bojā? Vai varu būt mierīgs?

Polichajevam gribējās piemetināt, ka viņam ir sieva, bērni, Serna, bērni no Sernas un vēl vienas sievietes, kura dzīvo Ros- tovā pie Donas, bet rīklē kaut kas aizmetās, un viņš noklusa.

Raudulīgi vaimanādams, viņš pavadīja Ostapu līdz pašam vestibilam. Tukšajā ēkā viņi sastapa tikai divus cilvēkus. Kori­dora galā stāvēja Jegors Skumbrijevičs. Ieraudzījis lielo kombi­natoru, viņš saķēra žokli un atkāpās nišā. Lejā uz kāpnēm aiz marmora meitenes ar elektrisko lāpu rokā lūrēja grāmatvedis Berlaga. Viņš verdziski paklanījās Ostapam un pat bilda: «Svei­cināti!» — bet Ostaps neatņēma vicekaraļa sveicienu.

Pie pašas izejas Polichajevs satvēra Ostapu aiz piedurknes un šļupstēja:

— Es itin nekā neslēpu. Goda vārds! Vai es varu būt mierīgs? Taisnība?

— Pilnīgu mieru cilvēkam var dot tikai apdrošināšanas po­lise, — neapstādamies atbildēja Ostaps. — To jums pateiks katrs dzīvības apdrošināšanas aģents. Personīgi man jūs vairs neesat vajadzīgs. Bet valsts — tā gan droši vien drīz par jums sāks in­teresēties.

Mazajā mākslīgo minerālūdeņu bufetē, uz kuras izkārtnes bija uzkrāsoti zili šifoni, pie balta galdiņa sēdēja Balaganovs un Pa­ņikovskis. Nagu sagādes pilnvarotais gremoja krēma tīteni, uz­manīdams, lai krēms pa pretējo galu neizspiestos ārā. Pie šā dievu ēdiena viņš piedzēra zelteri ar zaļu sīrupu «Svaigais siens». Kurjers dzēra ārstniecisko kefiru. Viņa priekšā jau stāvēja sešas tukšas pudelītes. No septītās Paņikovskis noraizējies purināja glāzē biezu šķidrumu. Šodien kantorī jaunā rakstvede izmaksāja algu pēc saraksta, kuru bija parakstījis Benders, un draugi bau­dīja dzestrumu, kas plūda no bufetes itāliešu marmora platēm, no ugunsdrošā ledusskapja, kur glabājās valgais aitu siers, no apsūbējušajiem, cilindriskajiem baloniem ar šņācošu ūdeni un no marmora letes. No skapja izslīdēja ledus gabals un kusa uz grī­das, izplūzdams peļķītē. Bija patīkami uz to raudzīties pēc no­gurdinošās ielas ainavas ar īsajām ēnām, ar svelmes novārdzi­nātajiem gājējiem un slāpēs sajēgu zaudējušiem suņiem.

— Jauka pilsēta šī Cernomorskā! — aplaizīdamies sacīja Pa­ņikovskis. — Kefirs labi palīdz sirdij.

Sis secinājums diezin kāpēc sasmīdināja Balaganovu. Viņš neuzmanīgi saspieda tīteni, un no tā izlīda resna krēma desiņa, kuru pilnvarotais teju teju paspēja uztvert jau kritienā.

— Zināt ko, Sura, — turpināja Paņikovskis, — es Benderam vairs diez kā neuzticos. Viņš nedara tā, kā vajag.

— Nu, nu! — draudoši sacīja Balaganovs. — Tev padoma ne­viens neprasa.

— Nē, nopietni. Es ļoti cienu Ostapu Ibrachimoviču: viņš ir tik gudrs cilvēks! .. . Pat Funts, — jūs zināt, kā es cienu Funtu, — par Benderu sacīja, ka tam tik esot galva. Bet es jums teikšu at­klāti, Sura: Funts ir ēzelis! Nudien, viņš ir tāds muļķis. Vienkārši nožēlojama, niecīga personība! Bet pret Benderu man nav nekādu iebildumu. Taču šis tas man pie viņa nepatīk. Jums, Sura, es visu pateikšu kā savam tuviniekam.

Kopš pēdējās sarunas ar kriminalizmeklēšanas subinspektoru pie Balaganova neviens nebija griezies kā pie tuvinieka. Tāpēc viņš ar labpatiku uzklausīja kurjera vārdus un vieglprātīgi atļāva turpināt.

— Jūs zināt, Sura, — Paņikovskis čukstēja, — es ļoti cienu Benderu, bet man jums jāsaka: Benders ir ēzelis! Nudien, nožēlo­jama, niecīga personība!

— Nu, nu! — brīdinoši iesaucās Balaganovs.

— Kas te ko nunināt? Jūs tikai padomājiet, kādiem pasāku­miem viņš tērē mūsu naudu! Atcerieties vien! Priekš kā mums tas muļķīgais kantoris? Tik daudz izdevumu! Vienam pašam Funtam mēs maksājam simt divdesmit. Un kantoriste. Tagad atkal diezin kādus divus ķēmus atsūtīja, es pats redzēju — viņi šodien saņēma algu pēc saraksta. Smurguļpuikas! Kam tas viss vajadzīgs? Viņš saka — legalitates dēļ. Es spļauju virsū legalitatei, ja viņa tādu naudu maksā. Un brieža ragi par sešdesmit pieciem rubļiem! Un tintnīca! Un visi tie caurumšuvēji!

Paņikovskis atpogāja svārkus, un pusrubļa krūteža pie kon­vencijas pārkāpēja kakla sakāpa uz augšu, saritinādamās kā per­gamenta vīstoklis. Bet Paņikovskis bija tā aizsvilies, ka nepie­vērsa tam uzmanību.

— Jā, Sura. Mēs abi saņemam nabaga grašus, bet viņš dzīvo greznībā. Un kāpēc, es jautāju, viņš brauca uz Kaukāzu? Viņš stāsta — komandējumā. Neticu! Paņikovskim nav visam jā­tic. Un es vēl skrēju uz piestātni viņam pēc biļetes. Iegaumējiet — pēc pirmās klases biļetes. Sis Ņevas bulvara frants nevar braukt otrajā! Lūk, kur aiziet mūsu desmit tūkstoši! Viņam mūžīgās tāl­sarunas, pa visu pasauli jāsūta zibens telegramas. Vai jūs zināt, cik tāds zibens maksā? Četrdesmit kapeikas vārds. Bet es esmu spiests atteikties pat no kefira, kas man nepieciešams veselības uzlabošanai. Es esmu vecs, slims cilvēks. Sacīšu jums atklāti: Benders nav vīrs ar galvu uz pleciem.

— Jūs tomēr mazliet pievaldiet mēli, — šaubīdamies piezīmēja Balaganovs. Benders taču jūs pataisīja par cilvēku. Atcerieties vien, kā Arbatovā jūs bēgāt ar zosi azotē. Bet tagad jūs strādājat, saņemat algu, jūs esat sabiedrības loceklis.

— Es negribu but sabiedrības loceklis, — pēkšņi deklarēja Paņikovskis un, pazeminājis balsi, piemetināja: — Jūsu Benders ir idiots. Uzsācis šo muļķīgo izmeklēšanu, kad naudu jau šodien var paņemt ar kailām rokām.