IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Pēc mēneša ļoti satrauktais Zauze notvēra Skumbrijeviču bu­fetē un kliedza:

— Es nevēlos par velti saņemt naudu! Dodiet man darbu! Ja tā vēl turpināsies, es sūdzēšos jūsu patronam!

Ārzemju speciālistā runas nobeigums Skumbrijevičam nepa­tika. Viņš izsauca pie sevis Bomzi.

— Kas noticis ar vācieti? — viņš jautāja. — Ko viņš trako?

— Ziniet ko, — sacīja Bomze, — man liekas, viņš vienkārši ir tenkotājs. Nudien. Sēž cilvēks pie galda, ne velna nedara, sa­ņem veselu žūksni naudas un vēl sūdzas.

— Patiešām īsta tenkotāja daba, — Skumbrijevičs piekrita, — nemaz nav kā vācietis. — Pret viņu vajag pielietot represijas. Es pateikšu Polichajevam. Tas viņam ātri aplauzīs ragus.

Taču Heinrichs Marija bija nolēmis pats piekļūt pie Policha­jeva. Bet, tā kā «Herkulesa» priekšnieks bija ievērojams to dar­binieku pārstāvis, kuri «tikko kā izgāja» vai «nupat šeit bija», šis mēģinājums noveda tikai pie sēdēšanas uz koka dīvana un eksplozijas, par kuras upuriem kļuva nevainīgie leitnanta Smidta bērni.

— Birokratismus! — kliedza vācietis, uzbudinājumā pār­iedams uz grūto krievu valodu.

Ostaps klusēdams paņēma eiropeisko viesi aiz rokas, pieveda pie sienas, kur karājās sūdzību kastīte, un sacīja kā kurlam:

— Seit! Saprotat? Kastītē. Schreiben, schrieb, geschrieben. Rakstīt. Saprotat? Es rakstu, tu raksti, viņš raksta, viņa raksta.

Saprotat? Mēs, jūs, viņi raksta sūdzības un met šajā kastītē. Mest! Darbības vārds mest. Mēs, jūs, viņi met sūdzības … Un neviens tās neizņem. Izņemt! Es neizņemu, tu neizņem…

Bet šai brīdi lielais kombinators gaiteņa galā ieraudzīja Skumbrijeviča platās gūžas un, nepabeidzis gramatikas stundu, metās pakaļ nenotveramajam sabiedriskajam darbiniekam.

— Turies, Vācija! — uzmundrinoši vācietim uzsauca Balaga­novs un aizdrāzās pakaļ komandoram.

Bet Ostapam par vislielāko vilšanos Skumbrijevičs atkal pa­gaisa, it kā pēkšņi būtu dematerializējies.

— Tā taču ir tīrā mistika, — Ostaps nogrozīja galvu, — nu­pat bija cilvēks — un viņa vairs nav.

Izmisumā piena brāļi ņēmās virināt visas durvis pēc kārtas. Bet jau no trešās istabas Balaganovs izsprāga ārā kā no āliņģa. Seja viņam bija nervozi sašķobīta.

— Vai, vai, — atspiedies pie sienas, dvesa nagu pilnvarotais,

— vai, vai, vai.

— Kas jums lēcies, mans bērns? — jautāja Benders. — Jūs kāds apvainoja?

— Tur, — murmināja Balaganovs, pastiepdams drebošo roku. Ostaps atvēra durvis un ieraudzīja melnu zārku.

Zārks svinīgi stāvēja istabas vidū uz kancelejas galda ar at­vilktnēm. Ostaps noņēma savu kapteiņa cepuri un uz pirkstga­liem piegāja pie zārka. Balaganovs bailīgi vēroja viņa darbību. Pēc brītiņa Ostaps paaicināja Balaganovu un parādīja lielu, baltu uzrakstu uz zārka sāniem.

— Vai redzat, Sura, kas šeit uzrakstīts? — viņš sacīja,

— «Nāve birokrātismam!» Vai tagad jums vairs nav bail?

Tas bija lielisks aģitacijas zārks, ko lielos svētkos herkulesieši izvilka uz ielas un dziedādami nēsāja pa visu pilsētu. Parasti zārku uz pleciem balstīja Skumbrijevičs, Bomze, Berlaga un pats Polichajevs, kas bija demokrātiski noskaņots cilvēks un nekau­nējās dažādos gājienos un politkarnevalos iet līdzās padotajiem. Skumbrijevičs ļoti cienīja šo zārku un piešķīra tam lielu nozīmi. Reizēm, aizsējies priekšautu, Jegors pašrocīgi pārkrāsoja zārku no jauna un atsvaidzināja antibirokratiskos lozungus, kamēr viņa kabinetā aizsmakuši rēca telefoni un visdažādākās galvas, paba- zušās pa durvju spraugu, skumīgi bolīja acis.

Jegors tā arī neatradās. Šveicars ar līkločoto cepuri Benderam pateica, ka biedrs Skumbrijevičs nupat šeit bijis un tikko ka aizgājis, aizbraucis uz Komandanta pludmali peldēties, kas, kā Jegors izteicās, viņam deva kūsājošu enerģiju.

Drošības pēc paķēruši līdz Berlagu un sapurinājuši pie stūres snaudošo Kozļēviču, antilopieši devās ārpus pilsētas.

Kas tur par brīnumu, ka visa notikušā sakaitinātais Ostaps bez vilcināšanās līda ūdenī pie Skumbrijeviča, it nemaz neuz­traukdamies, ka svarīgo sarunu par netīrajām akciju padarīša­nām vajadzēs vest Melnajā jūrā.

Balaganovs precizi izpildīja komandora rīkojumu. Viņš iz­ģērba padevīgo Berlagu, pieveda pie ūdens un, ar abām rokām pieturēdams aiz vidukļa, sāka pacietīgi gaidīt. Jūrā acīm redzot notika smaga izskaidrošanās. Ostaps kliedza kā jūras ķeizars. Vārdus nevarēja saprast. Varēja tikai redzēt, ka Skumbrijevičs mēģināja ņemt kursu uz krastu, bet Ostaps nogrieza viņam ceļu un iedzina atklātā jūrā. Balsis kļuva skaļākas, un varēja saklau­sīt atsevišķus vārdus: «Tntensivists!» —- «Bet kas ņēma? Romas pāvests ņēma? …» — «Kāds man ar to sakars? . . .»

Berlaga jau ilgi mīņājās ar basajām kājām, atstādams slap­jajās smiltīs indiāņu pēdas. Pēdīgi no jūras atskanēja sauciens:

— Var laist!

Balaganovs palaida jūrā grāmatvedi, tas aizpeldeja ar nepa­rastu ātrumu, suņu stilā ar rokām un kājām kuldams ūdeni. Ieraudzījis Berlagu, Jegors Skumbrijevičs šausmas ienira ūdenī.

Bet nagu pilnvarotais izstiepās smiltīs un aizsmēķēja papi­rosu. Viņam vajadzēja gaidīt minūtes divdesmit. Pirmais atgrie­zās Berlaga. Viņš pietupās, izņēma no bikšu kabatas mutautiņu un, slaucīdams seju, sacīja:

— Mūsu Skumbrijevičs atzinās. Konfrontēšanu neizturēja.

— Ak nodeva gan pats sevi, rāpulis tāds? — labsirdīgi jau­tāja Sura. Un, ar īkšķi un rādītājpirkstu atņēmis no lūpām papi­rosa galu, noklakšķināja ar mēli. Pie tam no viņa mutes izlidoja spļāviens, ātrs un garš kā torpēda.

Lēkādams uz vienas kājas un otru tēmēdams bikšu starā, Berlaga mīklaini paskaidroja:

— Es to darīju nevis patiesības, bet gan taisnības vārdā.

Kā otrais ieradās lielais kombinators. Viņš tūdaļ nostiepās uz vēdera un, piespiedis vaigu siltajām smiltīm, ilgi un daudznozī­mīgi raudzījās no ūdens iznākošajā zilajā Skumbrijevičā. Pēc tam viņš paņēma no Balaganova rokām mapi un, slapinādams zīmuli ar mēli, ņēmās ierakstīt grūtā darbā iegūtās jaunās ziņas.

Jegors Skumbrijevičs bija apbrīnojami pārvērties. Vēl pirms pusstundas vilnis bija apskāvis visaktivāko sabiedrisko darbi­nieku, cilvēku, par kuru pat vietējās komitejas priekšsēdētājs biedrs Niderlandjuks sacīja: «Lai nu kas, bet Skumbrijevičs gan nepievils.» Taču Skumbrijevičs pievīla. Un kā vēl pievīla! Vasa­rīgie ņirbu vilnīši iznesa krastā vairs nevis brīnišķu sievišķīgu augumu ar skūtu angļu galvu, bet gan bezformīgu ādas maisu, pildītu ar sinepēm un mārrutkiem.

Tai laikā, kamēr lielais kombinators strādāja savus pirata dar­bus jūrā, Heinrichs Marija Zauze, beidzot sadzinis Polichajeva pēdas un ļoti nopietni ar viņu aprunājies, iznāca no «Herkulesa» galīgā nesaprašanā. Dīvaini smaidīdams, viņš devās uz pastu un, stāvot pie augsta, ar stikla plāksni pārklāta kantora galda, uzrakstīja vēstuli līgavai Achenē:

«Dārgo meitenīt! Steidzos Tev paziņot priecīgu vēsti. Beidzot mans patrons Polichajevs mani sūta ražošanas darbā. Bet, lūk, kas mani pārsteidz, dārgā Tili, — koncernā «Herkuless» to sauc par ragu aplaušanu (applauBt raggus!). Mans jaunais draugs Bomze uzsver, ka ražošanas darbā mani sūtot par sodu. Vai Tu vari to iedomāties? Un vai to jebkad spēs saprast mūsu kriet­nais draugs matematikas doktors Bernhards Herngross?»