IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Tātad nav? Nu, uz veselību!

Tā viņš tagad dzēra, pirms katras krūzes pavaicādams:

— Dievs ir? Nav? Nu, uz veselību!

Paņikovskis dzēra tāpat kā pārējie, bet par dievu neizteicās. Viņš šai strīdīgajā lietā negribēja iepīties.

Ar pazudušā dēla un «Antilopes» atgriešanos Arbatovas ragu un nagu sagādes kantora Cernomorskas nodaļa ieguva vajadzigo spožumu. Pie bijušā piecu privātīpašnieku kombinātā durvīm tagad pastāvīgi dežurēja mašīna. Protams, tā nevarēja līdzināties zilajiem «buikiem» un garrumpjainajiem «linkolniem», tā stāvēja tālu pat no Forda karietēm, un tomēr tā bija mašīna, automobilis, ekipāžā^ kas, runājot Ostapa vārdiem, neraugoties uz visiem sa­viem trūkumiem, reizēm tomēr spēja kustēties pa ielām bez zirgu palīdzības.

Ostaps strādāja aizrautīgi. Ja viņš savus spēkus būtu veltījis patiesai ragu vai arī nagu sagādei, tad droši vien matu suku un iemutu rūpniecība būtu nodrošināta ar izejvielām vismaz līdz te­košā budžeta gadsimta beigām. Bet kantora priekšnieks nodarbo­jās ar pavisam citām lietām.

Ticis galā ar Funtu un Berlagu, kuru sniegtās ziņas bija ļoti interesantas, bet tieši Koreiko pagaidām neskāra, Ostaps lietas labā nolēma sadraudzēties ar Zosju Siņicku un starp divām mīlī­gām bučām zem naksnīgajām akacijām pārrevidēt jautājumu par Aleksandru Ivanoviču un ne tik daudz par viņu, cik par viņa naudas lietām. Bet nagu sagādes pilnvarotā ilgstošie novērojumi rādīja, ka starp Zosju un Koreiko mīlestības nav un pēdējais, kā izteicās Sura, par velti deldē zoles.

— Kur nav mīlestības, — ar nopūtu komentēja Ostaps, — tur par naudu nav pieņemts runāt. Pagaidām atstāsim meiteni mierā.

Un laikā, kad Koreiko ar smaidu atcerējās blēdi miliča cepurē, kas bija izdarījis nožēlojamu trešās šķiras šantažas mēģinājumu, nodaļas priekšnieks braukāja pa pilsētu dzeltenā automobilī un sameklēja ļaudis un ļautiņus, par kuriem miljonārs kantorists jau sen bija aizmirsis, bet kuri labi atcerējās viņu pašu. Ostaps vai­rākkārt sarunājās ar Maskavu, izsaucot pie telefona pazīstamu privātuzņēmēju, populāro specu komercnoslēpumos. Tagad kan­torī pienāca vēstules un telegramas, ko Ostaps veikli atšķīra no pārējā pasta, kas tāpat kā agrāk bija pārpildīts ielūgumiem, ragu pieprasījumiem un rājieniem par nepietiekami enerģisku nagu sagādi. Dažas no šīm vēstulēm un telegramām nokļuva mapē ar kurpju saitītēm.

Jūlija beigās Ostaps taisījās komandējumā uz Kaukāzu. Lie­tas labā lielajam kombinatoram vajadzēja personīgi ierasties ne­lielā, vīnogām svētītā republikā.

Priekšnieka aizbraukšanas dienā nodaļā atgadījās skandalozs notikums. Paņikovskis, kas bija aizsūtīts ar trīsdesmit rubļiem uz piestātni pēc biļetes, pēc pusstundas atgriezās piedzēries, bez nau­das un bez biļetes. Viņš nekā nevarēja sacīt sevis attaisnošanai, tikai izgrieza kabatas, kas nokarājās kā biljarda luzas, un nemi­tīgi smējās. Viss viņu smīdināja: ir komandora dusmas, ir pār­metumu pilnais Balaganova skatiens, ir viņam uzticētais patvāris, ir pie sava galda snaudošais Funts ar dziļi pār acīm uzmaukto panameni. Kad Paņikovskis paskatījās uz brieža ragiem — kan­tora lepnumu un rotu — viņu pārņēma tāda smieklu lēkme, ka viņš nogāzās uz grīdas un drīz vien aizsnaudās ar priecīgu smaidu violetajās lūpās.

— Tagad mums ir patiesi īsta iestāde, — sacīja Ostaps, — ir pašiem savs izšķērdētājs, kas ir arī šveicars un žūpa. Abi šie tipi padara reālus visus mūsu pasākumus.

Ostapa prombūtnes laikā zem kantora logiem vairākas reizes parādījās Aloizijs Morošeks un Kušakovskis. Pamanījis ksendzus, Kozļēvičs slēpās iestādes pašā tālākajā kaktā.

Ksendzi atvēra durvis, raudzījās iekšā un klusi pasauca:

— Pan Kozļevič! Pan Kozļēvič! Vai tu nedzirdi debesu tēva balsi? Atjēdzies, pan!

To sacīdams, ksendzs Kušakovskis pacēla pirkstu pret debe­sīm, bet ksendzs Aloizijs Morošeks pārskaitīja pātaru krelles. Tad kulta kalpiem pretī izgāja Balaganovs un klusēdams parādīja sarkaniem matiem apaugušu dūri. Un ksendzi pazuda, skumīgi noraudzīdamies uz «Antilopi».

Ostaps atgriezās pēc divām nedēļām. Viņu sagaidīja visa iestāde. Kamēr kuģis pietauvojās, lielais kombinators pār augsto, melno bortu draudzīgi un maigi nolūkojās uz saviem apakšnie­kiem. No viņa dvesa jēra gaļas un Imeretijas vīna smarža.

Cernomorskas nodaļā bez kantoristes, kura bija pieņemta vēl pirms Ostapa aizbraukšanas, sēdēja divi jauni cilvēki zābakos. Tie bija studenti, atsūtīti no lopkopības technikuma uz šejieni praksē.

— Tas ir labi! — skābi sacīja Ostaps. — Maiņa aug. Tikai pie manis, dārgie biedri, būs jāpastrādā. Jūs, protams, zināt, ka ragi, tas ir, ar spalvām vai cietu raga kārtu klāti izaugumi, tie ir galvaskausa piedēkļi, kas sastopami galvenokārt pie zīdītājiem.

— To mēs zinām, — noteikti sacīja studenti, — mums nepie­ciešams iziet praksi.

No studentiem izdevās tikt vaļā ar sarežģītu un diezgan dārgu paņēmienu. Lielais kombinators tos nosūtīja komandējumā uz kal- miku stepēm organizēt tur sagādes punktus. Tas kantorim izmak­sāja sešsimt rubļu, bet citas izejas nebija: studenti būtu izjaukuši sekmīgi ievirzītā pasākuma nobeigšanu.

Kad Paņikovskis uzzināja, kādu sumu izmaksājuši studenti, viņš paveda sānis Balaganovu un uzbudināts čukstēja:

— Bet mani vis nesūta komandējumā. Un atvaļinājumu nedod. Man jābrauc uz Esentukiem ārstēties. Un izejamās dienas man nav un spectērpu nedod. Nē, Sura, man tādi noteikumi neder. Un vispār, es uzzināju, ka «Herkulesā» maksā lielākas algas. Iešu tur par kurjeru. Goda vārds, aiziešu.

Vakarā Ostaps atkal izsauca pie sevis Berlagu.

— Uz ce|iem! — Ostaps uzkliedza Nikolaja Pirmā balsī, tik­līdz ieraudzīja grāmatvedi.

Neskatoties uz to, sarunai bija draudzīgs raksturs, un tā ilga divas stundas. Tad Ostaps pavēlēja nākošajā rītā piebraukt «An­tilopi» pie «Herkulesa» parādes durvīm.

Biedrs Skumbrijevičs ieradās pludmalē ar dāvinātu portfeli rokā. Portfelim bija piekalta sudraba vizitkarte ar saritinātu stūri un uzrakstu smailiem kursīva burtiem, no kura kļuva skaidrs, ka Jegors Skumbrijevičs jau paspējis nosvinēt piecu gadu darba jubi­leju «Herkulesā».

Viņa seja bija tīra, atklāta, vīrišķīga — kā labi skūtam anglim reklāmās plakatā. Skumbrijevičs pastāvēja pie plāksnes, kur ar krītu tika atzīmēta ūdens temperatūra, un, ar pūlēm izvilcis kājas no karstajām smiltīm, aizgāja pameklēt ērtāku vietiņu.

Pludmalē ņudzēt ņudzēja ļaudis. Pludmales vieglās celtnes iz­auga rītos, lai nozustu reizē ar saules rietu, atstājot smiltīs dažā­dus atkritumus: savītušās meloņu mizas, olu čaumalas un avīžu skrandas, kas visu nakti tukšajā krastā dzīvo noslēpumainu dzīvi, par kaut ko sačukstas un lidinās klinšu pakājē.

Skumbrijevičs izlavījās starp frotē dvieļu, saulessargu un uz nūjām izstieptu palagu teltīm. Tajās slēpās meitenes peldbruncī- šos. Arī vīrieši bija peldkostimos, taču ne visi. Daži no viņiem aprobežojās tikai ar vīģes lapu, un arī tā nebūt nesedza bībeliskās vietas, bet Cernomorskas džentlmeņu degunus. Darīja to tāpēc, lai no deguniem nenoluptu āda. Tā iekārtojušies, vīrieši gulēja vis­brīvākās pozās, paretam ar roku aizseguši bībelisko vietu, viņi gāja ūdenī, pamērcējās un ātri skrēja atpakaļ uz savām smiltīs