IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Tādā kārtībā visa ragu un nagu sagādes nodaļa ieradās pie baznīcas. No spirālēm un krustiem sapītā dzelzs režģa priekšā stāvēja tukšā «Antilope». Baznīca bija milzīga. Tā dūrās debesīs smaila un asa kā asaka. Tā sprūda rīklē. Glazētie sarkanie ķie­ģeļi, dakstiņu jumti, skārda karodziņi, aklie kontrforsi un skais­tās akmens statujas, kas no lietus slēpās nišās, — visa šī slaikā, kareiviskā gotika ar savu varenību tūlīt .nomāca antilopiešus. Viņi jutās pavisam maziņi. Ostaps ielīda mašīnā, ievilka degunā gaisu un ar riebumu sacīja:

— Pfu! Cik pretīgi! Mūsu «Antilope» jau smird pēc svecēm, ziedojumu ķeselēm un ksendzu zābakiem. Protams, braukāt ap­kārt ar svēto sakramentu automobilī ir daudz patīkamāk nekā or­maņa pajūgā. Pie tam vēl par velti! Nu nē, dārgie svētie tēvi, mūsu sakramenti ir svarīgāki!

Ar šiem vārdiem Benders iegāja baznīcas pagalmā un, izgājis caur bērnu baru, kas, uz asfalta ar krītu savilkuši rūtis, lēca kla­ses, pa masivām granita kāpnēm devās uz svētnīcas durvīm. Uz biezajām, dzelzīs kaltajām durvīm kvadratiņos izsēdinātie svēto bareljefi apmainījās ar gaisa skūpstiem vai rādīja ar rokām uz

dažādām pusēm, vai ari izklaidējās, lasot pabiezas grāmatas, uz kurām apzinīgais kokgriezējs bija iegravējis pat latiņu burtiņus. Lielais kombinators parāva durvis, bet tās nepadevās. No iekšas atskanēja lēnprātīgas harmonija skaņas.

— Izmet tīklus! — iesaucās Ostaps, nākdams pa kāpnēm lejā. — Vaņģošana rit pilnā sparā! Saldu mandolinas čukstu pavadī­jumā.

— Varbūt iesim prom? — cepuri rokās burzīdams, jautāja Pa­ņikovskis. — Kā nekā svētnīca ir dieva iestādījums. Neērti.

Bet Ostaps, neklausīdamies viņa vārdos, piegāja pie «Antilo­pes» un ņēmās nepacietīgi spaidīt bumbieri. Viņš tik ilgi spēlēja matčišu, kamēr aiz biezajām durvīm atskanēja atslēgu žvadzē­šana. Antilopieši pacēla galvu. Durvis atvērās uz abām pusēm, un jautrie priesteri savos ozola kvadraliņos lēnām iebrauca dziļāk. No portālā tumsas uz augstā, gaišā baznīcas lieveņa iznāca Ādams Kazimirovičs. Viņš bija bāls. Viņa konduktoriskās ūsas bija kļuvušas valgas un bēdīgi nokarājās zem nāsīm. Rokās viņš turēja lūgšanu grāmatu. Viņu no abām pusēm pieturēja ksendzi. No kreisās puses — ksendzs Kušakovskis, no labās Aloizijs Mo­rošeks. Svēto tēvu acis spīdēja lišķīgā lēnprātībā.

— Hallo, Kozļēvič! — no apakšas uzsauca Ostaps. — Vai jums vēl nav apnicis?

— Labdien, Adam Kazimirovič, — nekautrīgi sacīja Paņikov­skis, tomēr slēpdamies aiz komandora muguras.

Balaganovs sveicinot pacēla roku un savieba ģīmi, kas acīm redzot nozīmēja: «Ādam, metiet šos trikus pie malas!»

«Antilopes» vadītāja miesa spēra soli uz priekšu, bet viņa dvē­sele, no abām pusēm Kušakovska un Morošeka caururbjošo ska­tienu sasaistīta, kāpās atpakaļ. Kozļēvičs skumji paskatījās uz draugiem un nolaida acis.

Un sākās dižena cīņa par šofera nemirstīgo dvēseli.

— Ei jūs, ķerubi un serafimi! — Ostaps iesaucās, izaicinā­dams ienaidniekus uz disputu. — Dieva nav!

— Nē, ir gan, — protestēja ksendzs Aloizijs Morošeks, ar savu augumu aizsegdams Kozļēviču.

— Tas ir vienkārši huligānisms, — murmināja ksendzs Kuša­kovskis.

— Nav, nav dieva, — turpināja lielais kombinators, — un ne­kad nav bijis. Tas ir mediciniski pierādīts fakts.

— Es šādu sarunu uzskatu par lieku, — sirdījās Kušakovskis.

— Bet mašīnu pievākt — nav lieki? — iekliedzās netaktiskais Balaganovs. — Adam! Viņi vienkārši grib iegūt «Antilopi».

To padzirdējis, šoferis pacēla galvu un jautājoši paskatījās uz ksendziem. Ksendzi kļuva nemierīgi un, zīda sutanām čaukstot, dzīrās Kozļēviču vest atpakaļ. Bet viņš neļāvās.

— Kā tad galu galā paliek ar dievu? — neatlaidās lielais kombinators.

Ksendzs bija spiests uzsākt diskusiju. Bērni pārtrauca lēkāt uz vienas kājas un pienāca tuvāk.

— Kā jūs varat tā apgalvot, ka dieva nav, — aizgrābtības pilnā balsī sacīja Aloizijs Morošeks, — kad visa dzīvība viņa radīta!…

— Zinu, zinu, — Ostaps attrauca, — es pats esmu vecs kato­lis un latinists. Puer, socer, vesper, gener, liber, miser, asper, tener.

Šie latiņu valodas izņēmumi, ko Ostaps bija iekalis Iliadas privatģimnazijas trešajā klasē un kas vēl līdz šim bez kādas sajē­gas turējās atmiņā, atstāja uz Kozļēviču magnētisku iespaidu. Viņa dvēsele pievienojās ķermenim, un šās apvienošanās rezul­tātā šoferis bikli pagājās uz priekšu.

— Mans dēls, — sacīja Kušakovskis, ar naidu skatīdamies uz Ostapu, — jūs maldāties, mans dēls. Tā kunga brīnumdarbi lie­cina .. .

— Ksendz! Beidziet pļurkstēt! — bargi uzsauca lielais kombi­nators. — Es pats esmu darījis brīnumus. Tikai pirms četriem gadiem kādā pilsētiņā man vairākas dienas vajadzēja būt par Jēzu Kristu. Un viss bija kārtībā. Es pat ar pieciem maizes rie­cieniem paēdināju vairākus tūkstošus ticīgo. Paēdināt jau es vi­ņus paēdināju, bet kas tā bija par burzmu!

Disputs turpinājās tādā pašā dīvainā veidā. Nepārliecinošie, bet jautrie Ostapa argumenti atstāja uz Kozļēviču visspirdzino­šāko iespaidu. Šofera vaigos atplauka sārtums un ūsas pamazām vien slējās uz augšu.

— Sadod, sadod! — atskanēja uzmundrinoši saucieni no spi­rālēm un krustiem restotā žoga otrās puses, kur jau bija sapul­cējies krietns pūlis ziņkārīgo. — Tu viņiem par Romas pāvestu pasaki, par krusta karu.

Ostaps pateica arī par pāvestu. Viņš pienagloja pie kauna staba Aleksandru Bordžiju par sliktu uzvedību, ne no šā, ne no tā pieminēja Serafimu Sarovski un īpaši šaustīja inkviziciju, kas vajājusi Galileju. Viņš tā aizrāvās, ka visās lielā zinātnieka ne­laimēs vainoja tieši Kušakovski un Morošeku. Tas bija pēdējais piliens. Padzirdis par Galileja drausmīgo likteni, Ādams Kazi­mirovičs veikli nolika lūgšanu grāmatu uz pakāpiena un iekrita kā vārti plašajos Balaganova apkampienos. Turpat trinās Paņi­kovskis, glāstīdams pazudušā dēla raupjos vaigus. Šmaukstēja laimīgas bučas.

— Pan Kozļēvič! — ievaidējās ksendzi. — Kurp pans iet? Atjēdzieties, pan!

Bet autobrauciena varoņi jau sēdās mašīnā.

— Redziet nu, — uzsauca Ostaps noskumušajiem ksendziem, ieņemdams komandora vietu, — es taču jums sacīju, ka dieva nav. Zinātniski pierādīts fakts. Palieciet sveiki, ksendzi! Uz redzē­šanos, svētie tēvi!

Pūļa atzinīgu saucienu pavadīta, «Antilope» aizbrauca, un drīz vien baznīcas skārda karodziņi un dakstiņu jumti pazuda no re­dzes loka. Aiz priekiem antilopieši apstājās pie alus bodes.

— Paldies, paldies, brālīši, — Kozļēvičs tencināja, turēdams rokās smagu kausu. — Būtu pavisam postā aizgājis. Ksendzi mani ievilka" savos tīklos. Sevišķi Kušakovskis. Ū, kur viltīgs, sātans tāds! Ticiet vai neticiet, piespieda gavēt! Citādi, saka, es debesīs neiekļūšot.

— Debesīs! — Ostaps novilka. — Debesis tagad galīgi no­laistas. Nav tas laikmets. Nav tas laika posms. Eņģeļiem tagad gribas nokļūt uz zemes. Uz zemes tagad labi, ir gan komunālie pakalpojumi, gan planetarijs, var paskatīties zvaigznes antireli- ģiskas lekcijas, pavadījumā.

Pēc astotā kausa Kozļēvičs pieprasīja devīto, augstu pacēlis to virs galvas un pasūkājis savas konduktoriskās ūsas, viņš jūsmīgi jautāja:

— Dieva nav?

— Nav, — atbildēja Ostaps.