IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

iespiestajām bedrītēm, lai nezaudētu nevienu kubikcentimetru ār­stējošo saules vannu.

So pilsoņu apģērba trūkumu ar uzviju kompensēja pavisam cita tipa džentlmenis. Viņš bija ģērbies kroma puszābakos ar po­gām, vizitbiksēs, cieši aizpogātos svārkos, kaklu ieskāva apkak­līte un kaklasaite, pār vēderu nokarājās pulksteņķēde, galvā filca platmale. Sā cilvēka ārējo izskatu papildināja biezās ūsas un logu vate ausīs. Līdzās viņam rēgojās smiltīs perpendikulāri iedurta nūja ar stikla rokturi.

Tveice viņu smacēja. Apkaklīte piepampa no sviedriem. Džentl­meņa padusēs bija tāds karstums kā domnā; tur varētu vai rūdu kausēt. Bet viņš nekustīgi gulēja vien tālāk.

Katrā pludmalē jebkurā pasaules malā var satikt vienu tādu cilvēku. Kas viņš tāds, kāpēc šeit atnācis, kāpēc guļ pilnā ietērpā, — nekas nav zināms. Bet tādi cilvēki pa vienam atrodami katrā pludmalē. Varbūt tie ir kādas slepenas dumiķu savienības locekļi vai kādreiz varenā rozenkreiciešu ordeņa paliekas, vai arī pussajukuši vecpuiši, — kas to lai zin …

Jegors Skumbrijevičs novietojās līdzās dumiķu savienības lo­ceklim un žigli izģērbās. Kailais Skumbrijevičs uzkrītoši atšķīrās no apģērbtā Skumbrijeviča. Pasīkā angļu tipa galva pacēlās virs balta, sievišķīga ķermeņa ar nolaideniem pleciem un ļoti platām gūžām. Jegors piegāja pie ūdens, iemērca kāju un iespiedzās. Tad

iemērca ūdenī otru kāju un atkal iespiedzās. Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu, ar īkšķiem aizbāza ausis, ar rādītājpirkstiem aiz­spieda acis, ar vidējiem saspieda nāsis, izgrūda dvēseli plosošu kliedzienu un četras reizes pēc kārtas apmērcējās ūdenī. Tikai pēc visām šīm izdarībām viņš ar plašiem atvēzieniem aizpeldēja uz priekšu, pie katra roku vēziena pagriežot galvu atpaka|. Un ņirbu vilnīši savās skavās uzņēma Jegoru Skumbrijeviču, priekšzīmīgo herkulesieti un izcilo sabiedrisko darbinieku. Pēc piecām minūtēm, kad piekusušais sabiedriskais darbinieks pagriezās uz muguras un viņa apaļais vēders kā globuss šūpojās virs jūras, no kraujas pār liedagu atskanēja «Antilopes» matčišs.

No mašīnas izkāpa Ostaps Benders, Balaganovs un grāmat­vedis Berlaga, kura seja pauda pilnīgu padevību liktenim. Visi trīs devās lejā un, nekautrīgi aplūkodami peldētāju fizionomijas, ņēmās kaut ko meklēt.

— Tās ir viņa bikses, — pēdīgi sacīja Berlaga, apstādamies pie Skumbrijeviča drēbēm, kurš nekā nenojauta.

— Viņš droši vien tālu aizpeldējis.

— Diezgan! — iesaucās lielais kombinators. — Es vairāk ne­gaidīšu. Vajadzēs darboties ne tikai virs zemes, bet arī jūrā.

Viņš nometa uzvalku un kreklu, kas atsedza peldbiksītes, un, rokas vicinādams, ielīda ūdenī. Uz lielā kombinatora krūtīm bija zils tetovējums, kas rādīja Napoleonu trīsstūrainā cepurē, ar alus krūzi īsajā rokā.

— Balaganov! — jau no ūdens uzsauca Ostaps. — Izģērbiet un sagatavojiet Berlagu. Varbūt viņš būs vajadzīgs.

Un lielais kombinators aizpeldēja uz sāniem, šķeļot ūdeni ar kapara brūno plecu un turot kursu uz ziemeļ-ziemeļaustrumiem, kur šūpojās Jegora Skumbrijeviča perlamutra vēders.

Pirms varēja gremdēties jūras dzelmē, Ostaps bija nopieini pastrādājis virs zemes. Galvenās pēdas lielo kombinatoru noveda zem «Herkulesa» zelta burtiem, un viņš šai iestādē pavadīja lie­lāko laika daļu. Viņu vairs neizbrīnīja istabas ar alkoviem un mazgājamiem traukiem, statujas un šveicars cepurē ar zelta līk­ločiem, kuram patika patērzēt par apglabāšanu ugunīs.

No izmisušā Berlagas juceklīgajiem paskaidrojumiem iznira pusatbildīgā biedra Skumbrijeviča tēls. Viņš ieņēma lielu istabu ar diviem logiem, kur kādreiz mēdza apmesties ārzemju kapteiņi, lauvu dresētāji vai bagātie Kijevas studenti.

Istabā bieži un īgni zvanīja telefoni, reizēm katrs atsevišķi, bet reizēm abi kopā. Taču klausules neviens nenoņēma. Vēl biežāk pavērās durvis un istabā pabāzās kāda kalpotāja apcirptā galva, tā apmulsusi pabolīja acis un pazuda, lai tūlīt dotu vietu citai galvai un šoreiz nevis apcirptai, bet ar asiem sariem apaugušam vai vienkārši kā sīpols kailam ceriņkrāsas paurim. Bet arī sīpo- liskā galva durvju spraugā neiesprūda uz ilgu laiku. Istaba bija tukša.

Kad durvis atkal atvērās, varbūt jau piecdesmito reizi tai dienā, istabā ielūkojās Benders. Viņš, tāpat kā iepriekšējie, pa­grozīja galvu no kreisās puses uz labo un no labās uz kreiso un tāpat kā visi pārliecinājās, ka biedra Skumbrijeviča istabā nav. Asi izteicis savu neapmierinātību, lielais kombinators klīda pa no­daļām, sekcijām, sektoriem un kabinetiem, taujājot, vai kāds nav redzējis biedru Skumbrijeviču. Bet visās šais vietās viņš saņēma vienu un to pašu atbildi: «Skumbrijevičs nupat šeit bija» vai arī: «Skumbrijevičs tikko kā izgāja.»

Pusatbildīgais Jegors piederēja pie plaši izplatītā kalpotāju slāņa, kuri vai nu «nupat šeit bija», vai arī «tikko kā izgāja». Daži no viņiem pa visu darba dienu nevar pat nokļūt līdz savam kabi­netam. Tieši pulksten deviņos tāds cilvēks ienāk iestādes vestibilā un cildenu nodomu pārpilns liek kāju uz kāpņu pirmā pakāpiena. Viņu gaida diženi darbi. Viņš norunājis savā kabinetā astoņas svarīgas tikšanās, divas plašas un vienu šauru sēdi. Uz rakstām­galda guļ kaudze papīru, kas prasa nekavējošu atbildi. Vispār da­rīšanu milzums, diena par īsu. Un pusatbildīgais vai atbildīgais pilsonis mundri ceļ kāju uz marmora pakāpiena. Taču uzlikt nav tik viegli. «Biedri Parusinov, uz vienu mirkli,» atskan dūdojoša balss, «es taisni gribēju ar jums pārspriest kādu jautājumiņu.» Parusinovu vieglītēm paņem zem rociņas un aizved vestibila kak­tiņā. Un no šā brīža atbildīgais vai pusatbildīgais darbinieks ir zudis valstij — viņš iet no rokas rokā. Viņš vēl nav paguvis ap­spriest jautājumiņu un uzskriet trīs pakāpienus, kad viņu atkal satver, aizved pie loga vai tumšā gaitenī, vai kādā tukšā kambari, kur nevīža saimniecības vadītājs sametis tukšas kastes, un kaut ko viņam skaidro, kaut ko cenšas panākt, kaut ko pieprasa un lūdz kaut ko izdarīt steidzamā kārtā. Līdz pulksten trijiem diena viņš tomēr nokļūst līdz kāpņu pirmajam laukumam. Līdz pieciem viņam izdodas izlauzties pat līdz otrā stāva laukumam. Un, tā ka viņš mitinās trešajā stāvā, bet darba diena jau beigusies, viņš žigli dodas lejup un pamet iestādi, lai laikā paspētu uz starpre- soru apspriedi. Bet šai laikā kabinetā trako telefoni, izjūk noru­nātās tikšanās, vēstules stāv bez atbildes, bet divu plašo un

vienas šaurās apspriedes dalībnieki vienaldzīgi dzer tēju un tērgā par nekārtībām tramvaju satiksmē.

Jegoram Skumbrijevičam visas šīs īpatnības vēl ārkārtīgi sa­asināja sabiedriskais darbs, kam viņš nodevās ar pārliecīgu kvēli. Viņš prasmīgi un izdevīgi izmantoja savstarpējo un vispusīgo krāpšanu, kas pavisam nemanot bija ieperinājusies «Herkulesā» un nezin kāpēc nesa sabiedriskās slodzes nosaukumu.

Herkulesieši sēdēja sapulcēs pa trim stundām no vietas un klausījās Skumbrijeviča pazemojošā muldēšanā.

Viņiem visiem dikti gribējās saķert Jegoru aiz resnajām cis­kām un izmest pa logu no pieklājīga augstuma. Brīžiem viņiem pat likās, ka nekādas sabiedriskās darbības vispār nav un nekad nav bijis, lai gan viņi zināja, ka aiz «Herkulesa» sienām rit kāda cita, pareiza sabiedriskā dzīve. «Ir gan lops,» viņi domāja, garlai­koti grozīdami rokās zīmuļus un tējkarotītes, «nolādētais simu- lants!» Bet piesieties Skumbrijevičam un to atmaskot nestāvēja viņu spēkos. Jegors turēja pareizas runas par padomju sabiedrību, par kultūras darbu, par arodmācībām un par pašdarbības pulci­ņiem. Bet aiz visiem šiem dedzīgajiem vārdiem slēpās tukšums. Piecpadsmit politiskie un muzikāli dramatiskie pulciņi jau divus gadus izstrādāja savus perspektivos plānus; brīvprātīgo biedrību šūniņas, kas sprauda sev par mērķi pasteidzināt aviacijas, ķīmi­jas zināšanu, automobilisma, zirgu sporta un ceļu būves attīstību un tāpat arī lielvalstiskā šovinisma drīzāku iznīdēšanu, pastāvēja tikai vietējās komitejas locekļu sakarsētajā iztēlē. Bet arodmācī- bas skola, kuras noorganizēšanu Skumbrijevičs uzskatīja par se­višķu nopelnu, visu laiku pārkārtojās, kas, kā zināms, nozīmē pil­nīgu bezdarbību. Ja Skumbrijevičs būtu godīgs cilvēks, viņš droši vien pats sacītu, ka viss šis darbs ir «tikai miraža». Bet vietējā komiteja šo mirāžu ietina atskaitēs, un jau nākošajā arodbiedrī­bas instancē muzikāli politisko pulciņu eksistence vairs neradīja nekādas šaubas. Arodmācības skolu tur iedomājās kā lielu mūra māju, kur sarindoti skolas soli, un rosīgs skolotājs ar krītu velk uz tāfeles līkumotu līniju, parādīdams bezdarba pieaugumu Sa­vienotajās Valstīs, bet ūsainie skolnieki politiski aug taisni acīm redzot. No visa tā vulkāniskā sabiedriskās darbības loka, ar kuru Skumbrijevičs apņēma «Herkulesu», darbojās tikai divi uguni iz- verdoši punkti: sienas avīze «Priekšsēdētāja balss», kas iznāca reizi mēnesī un tika sagatavota darba laikā ar Skumbrijeviča un Bomzes spēkiem, un finiera plāksne ar uzrakstu: «Tie, kas atmetuši dzeršanu un dzeršanas atmešanā tiz sociālistisko sacensību uzaicina citus», taču zem šī uzraksta nebija neviena uzvārda.