IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Gaitenī parādījās pilnvarotais nagu jautājumos.

Militāri vicinādams milzīgās rokas, viņš piesoļoja Berlagam klāt un pasniedza pavēsti:

«Bied. Berlagam. Ar šīs pavēstes saņemšanu liegu priegšā negavējoties ierasties, lai nosgaidrotu dažus apstāgļus.»

Uz papīrīša bija uzspiesta Arbatovas ragu un nagu uzpirkša­nas kantora Cernomorskas nodaļas štempele un apaļais zīmogs, kura uzrakstu gan būtu bijis pagrūti salasīt, pat ja Berlagam tas būtu ienācis prātā. Bet izbēgušo grāmatvedi tā nomāca visas vi­ņam uzkritušās nelaimes, ka viņš tikai pajautāja:

— Vai drīkstētu uz mājām piezvanīt?

— Ko tur vēl zvanīt, — saīdzis sacīja nagu vadītājs.

Pēc divām stundām pūlis, kas stāvēja pie kino «Kapitolijs» un gaidīja pirmo seansu, aiz bezdarbības blenzdams apkārt, pama­nīja, ka pa ragu un nagu sagatavošanas kantora durvīm iznāca cilvēks un, ar roku ķerdams pie sirds, lēnām vilkās prom. Tas bija grāmatvedis Berlaga. Sākumā viņš gurdeni cilāja kājas, bet pa­mazām viņa gaita kļuva arvien straujāka. Ticis aiz stūra, grāmat­vedis neuzkrītoši pārmeta krustu un aizskrēja pa galvu pa kaklu. Drīz vien viņš jau sēdēja finuzskaites zālē pie sava galda un kā sajēgu zaudējis skatījās «galvenajā grāmatā». Skaitļi ņirbēja un lēkāja acu priekšā.

Lielais kombinators aizsita «Koreiko lietas» mapi, paskatījās uz Funtu, kas sēdēja zem jaunā uzraksta «Valdes priekšsēdētājs», un sacīja:

— Kad es biju ļoti jauns, ļoti nabags un pārtiku no tā, ka Chersonas gada tirgū rādīju resnu mūku ar lielām krūtīm, uzdo­dams to par sievieti ar bārdu — neizskaidrojamu dabas feno­menu, — pat toreiz es morāli nenolaidos tik zemu kā šis lupata Berlaga.

— Nožēlojams, niecīgs cilvēks, — apstiprināja Paņikovskis, piedāvādams visiem tēju. Viņam bija patīkami apzināties, ka pa­saulē ir vēl niecīgāki ļaudis nekā viņš pats.

— Berlaga nav vīrs ar galvu uz pleciem, — pavēstīja zic­priekšsēdētājs ar viņam piemītošu gausumu. — Makdonalds — tas ir vīrs ar galvu īstā vietā. Viņa ideja par šķiru mieru rūpniecībā . ..

— Pietiek, pietiek, — Benders pārtrauca. — Mēs noorgani­zēsim speciālu sēdi, lai noskaidrotu jūsu uzskatus par Makdonaldu un citiem buržuāziskajiem darbiniekiem. Pašreiz man nav laika. Berlaga patiešām nav vīrs ar galvu uz pleciem, bet šo to viņš mums tomēr pastāstīja par pašeksplodējošo akciju sabied­rību dzīvi un darbību.

Pēkšņi lielais kombinators kļuva jautrs. Viss gāja lieliski. Smirdošos ragus vairs neviens nepienesa. Cernomorskas nodaļas darbu varēja uzskatīt par apmierinošu, lai gan kārtējais pasts kantorī piegādāja kaudzi jaunu oficiālu rakstu, cirkulāru un pie­prasījumu, un Paņikovskis jau divas reizes skrēja uz darba biržu pēc kantoristes.

— Jā! — pēkšņi Ostaps iesaucās. — Kur ir Kozļēvičs? Kur «Antilope»? Kas tā par iestādi bez automobiļa? Man jābrauc uz sēdēm. Visi aicina, bez manis iztikt nevar. Kur ir Kozļēvičs?

Paņikovskis nolaida acis un ar nopūtu sacīja:

— Ar Kozļēviču nav labi.

— Kā to saprast — nav labi? Vai viņš piedzēries, vai?

— Daudz sliktāk, — atbildēja Paņikovskis, — mēs baidījā­mies jums sacīt. Viņa prātu aptumšojuši ksendzi.

Pie šiem vārdiem kurjers paskatījās uz pilnvaroto nagu jau­tājumos, un viņi abi bēdīgi pašūpoja galvu.

Lļelais kombinators nīda ksendzus. Tikpat noliedzoši viņš iz­turējās pret rabiniem, dalai-lamām, popiem, muedziniem, šama- ņiem un citiem kulta kalpiem.

— Es pats sliecos uz krāpšanu un šantažu, — viņš sacīja. — piemeram, pašreiz es nodarbojos ar prāvas sumas izvilināšanu kadam iecirtīgam pilsonim. Bet es savas šaubīgās izdarības ne­pavadu ne ar dziesmu dziedāšanu, ne ērģeļu rēkšanu, ne ar dumju apvārdošanu latiņu vai senslāvu valodā. Un vispār es, dodu priekšroku darbam bez vīraka un astraliem zvaniņiem.

Un, kamēr Balaganovs un Paņikovskis, viens otru pārtrauk­dami, stastīja par ļauno likteni, kas piemeklējis «Antilopes» vadī- taju, Ostapa vīrišķīgā sirds pārplūda dusmās un īgnumā.

Ksendzi Ādama Kozļēviča dvēseli nozvejoja iebraucamā vietā', kur starp divzirgu vācu furgoniem un moldaviešu augļu noviet­nēm mēslu putrā stāvēja «Antilope». Ksendzs Kušakovskis ap­meklēja iebraucamo vietu, lai izvestu ētiskas pārrunas ar katoļu kolonistiem. Pamanījis «Antilopi», kulta kalps apgāja tai apkārt un ar pirkstu pieskārās riepai. Viņš parunāja ar Kozļēviču un uz­zināja, ka Ādams Kazimirovičs pieder pie Romas katoļu baznīcas, bet jau gadus divdesmit nav sūdzējis grēkus. Pateicis: «Nav labi, nav labi, pan Kozļēvič,» — ksendzs Kušakovskis aizgāja, ar abām rokām pacēlis melnos brunčus un lēkādams pār peļķēm, kas pu­toja kā alus.

Otrā dienā, gaismiņai svīstot, kad smagie ormaņi aizveda uz tirgu Košaru miestiņā mūžam nemierīgos sīkos spekulantus, sa­sēdinot tos pa piecpadsmit cilvēku katrā orē, atkal parādījās- ksendzs Kušakovskis. Šoreiz viņu pavadīja vēl viens ksendzs — Aloizijs Morošeks. Kamēr Kušakovskis sasveicinājās ar Ādamu Kazimiroviču, ksendzs Morošeks uzmanīgi aplūkoja automobili un ne tikai pieskārās ar pirkstu riepai, bet pat saspieda bumbieri, izvilinot matčiša skaņas. Ksendzi saskatījās, piegāja Kozļēvičam katrs no savas puses un ņēmās viņu apvārdot. Viņi to apvārdoja veselu dienu. Tiklīdz apklusa Kušakovskis, sāka Morošeks. Un viņš vēl nebija pārtraucis savus runas plūdus, lai noslaucītu sviedrus, kad pie Ādama glābšanas atkal ķērās Kušakovskis. Rei­zēm Kušakovskis pacēla pret debesīm dzeltenu rādītājpirkstu, bet Morošeks pa to laiku pārskaitīja pātaru krelles. Reizēm atkal:

pātaru krelles pārskaitīja Kušakovskis, bet uz debesīm rādīja Morošeks. Vairākas reizes ksendzi uzsāka latiņu valodā klusi dziedāt, un jau pirmās dienas pievakarē Ādams Kazimirovičs vilka viņiem līdzi. Pie tam abi svētie tēvi lietišķi paskatījās uz mašīnu.

Pēc kāda laika Paņikovskis manījis, ka «Antilopes» saimnieks pārvērties. Ādams Kazimirovičs kaut ko penterējis par debesu valstību. Paņikovska vārdus apstiprināja arī Balaganovs. Vēlāk Kozļēvičs lāgiem uz ilgāku laiku pazudis un pēdīgi pavisam aiz­braucis no pagalma.

— Kāpēc tad jūs man neziņojāt? — sašuta lielais kombi­nators.

Viņi gribējuši ziņot, bet baidījušies komandora dusmu. Viņi cerējuši, ka Kozļēvičs attapsies un pats atgriezīsies. Bet tagad visas cerības zudušas. Ksendzi viņu galīgi ievilkušl savos tīklos. Pavisam nesen — tikai vakar kurjers un nagu sagādes pilnvaro­tais nejauši satikuši Kozļēviču. Viņš sēdējis mašīnā pie baznīcas ieejas. Viņi nepaspējuši Ādamam Kazimirovičam pieiet klat.

No baznīcas iznācis ksendzs Aloizijs Morošeks ar mežģinēs tērptu zēnu.

— Saprotiet, Bender, — sacīja Sura, — visi šie ķēmrauši iesē­dās mūsu «Antilopē», Kozļēvičs, nabadziņš, noņēma cepuri, zēns paklindzināja ar zvaniņu, un" viņi aizbrauca. Taisni žēl bija ska­tīties uz mūsu Ādamu. Neredzēt mums vairs «Antilopi»!

Lielais kombinators klusēdams uzlika galvā savu kapteiņa ce­puri ar lakoto nagu un devās uz izeju.

— Funt, — viņš sacīja, — jūs palieciet kantorī! Ragus un na­gus nepieņemiet nekādā ziņā. Ja atnesīs pastu, izgāziet to kurvī. Kantoriste vēlāk izšķiros. Sapratāt?

Kad zicpriekšsēdētājs atvēra muti, lai atbildētu (tas notika tieši pēc piecām minūtēm), sērdienīgie antilopieši jau bija gabalā. Procesijas priekšgalā ar milzu soļiem nesās komandors. Viņš pa­retam pagrieza galvu atpakaļ un murmināja: «Nenosargājāt maigo Kozļēviču, melancholiķi tādi! Visus degradēšu! Man tie melnie un baltie dieva kalpi līdz kaklam!» Bortmechaniķis gāja klusēdams, izlikdamies, ka pārmetumi uz viņu neattiecas. Paņi­kovskis lakstīja kā pērtiķis, uzkurinot atriebības jūtas pret Koz- ļēviča nolaupītājiem, lai gan viņa sirdī bija ieplētusies liela, auk­sta varde. Viņš bijās no melnajiem ksendziem, jo uzskatīja, ka tiem piemīt daudzas brīnumdaru īpašības.