IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Pa ceļam slimais vicināja rokas un kaut ko muldēja, ar šaus­mām nemitīgi domādams par pirmo tikšanos ar īstiem vājpratigajiem. Viņš ļoti baiļojās, ka tie varētu viņam darīt pāri un var­būt pat nosist.

Slimnīca izrādījās pavisam citāda, nekā Berlaga to bija iedo­mājies. Garā, gaišā telpā sēdēja uz dīvāniem, gulēja gultās un pastaigājās ļaudis zilganos chalatos. Grāmatvedis pamanīja, ka vājprātīgie cits ar citu gandrīz nesarunājas. Viņiem nav laika. Viņi domā. Viņi visu laiku domā. Viņiem milzums domu, kaut kas jāatceras, jāatceras pats galvenais, no kā atkarīga laime. Bet domas jūk, un pats galvenais pazūd, astīti luncinādams. Un atkal vajag visu apdomāt un galu galā saprast, kas īsti noticis, kāpēc tagad tik slikti, kad agrāk viss bija labi.

Berlagam garām jau vairākas reizes bija pagājis nopinkojies un nelaimīgs vājprātīgais. Aptvēris ar pirkstiem zodu, viņš so­ļoja pa vienu un to pašu maršrutu — no loga līdz durvīm, no durvīm līdz logam, atkal līdz durvīm un atkal līdz logam. Un tik daudz domu granda viņa nabaga galvā, ka viņš pielika otru roku pie pieres un paātrināja soli.

— Es esmu Indijas vicekaralis! —- atskatījies uz sanitaru, kliedza Berlaga.

Plānprātis pat nepaskatījās uz grāmatveža pusi. Sāpīgi rauk­dams seju, viņš atkal pūlējās sakopot savas domas, ko bija iz­kliedējis Berlagas mežonīgais kliedziens. Bet toties pie vicekaraļa piegāja zema auguma idiots un, uzticīgi apņēmis viņu ap viduci, sacīja dažus vārdus putnu valodā.

— Ko? — pārbijies Berlaga iztapīgi jautāja.

— Ene, bene, plauks, kvinter, finter, žvauks, — skaidri izru­nāja jaunais paziņa.

Iesaucies «oi», Berlaga metās prom no idiota. Veicis šo ma­nevru, viņš savā priekšā pamanīja cilvēku ar citrondzeltenu pliku pauri. Tas tūlīt pagriezās pret sienu un piesardzīgi paska­tījās uz grāmatvedi.

— Kur mani macharadžas? — Berlaga viņam pajautāja, juz­dams nepieciešamību uzturēt vājprātīgā reputāciju.

Bet pēkšņi telpas viņā galā gultā sēdošais slimnieks piecēlās uz tievām un dzeltenām kājām, kas izskatījās kā baznīcas sve­ces, un mocekļa balsī iekliedzās:

— Laidiet brīvībā! Laidiet brīvībā! Uz pampasiem!

Kā grāmatvedis vēlāk uzzināja, uz pampasiem prasījās vecs ģeografijas skolotājs, pēc kura mācību grāmatas jaunais Berlaga savā laikā iepazinās ar vulkāniem, zemes ragiem un jūras šau­rumiem. Ģeogrāfs sajuka prātā pilnīgi negaidot: reiz viņš paska- tljās uz abu pusložu karti un neatrada uz tās Beringa jūras līci. Visu dienu vecais skolotājs gramstījās pa karti. Viss bija savā vietā: Ņufaundlenda, Suecas kanals, Madagaskara, Sendviču sa­las ar galveno pilsētu Honolulu un pat Popokatepetlas vulkāns, bet Beringa juras šauruma nebija. Un turpat pie kartes vecis sa­juka prātā.* Tas bija labsirdīgs plānprātiņš, kas nevienam neda­rīja nekā ļauna, bet Berlaga šausmīgi pārbijās. Kliedziens plo­sīja viņa dvēseli.

— Laidiet'brīvībā! — ģeogrāfs joprojām kliedza. — Uz pam­pasiem!

Viņš labāk par visiem pasaulē zināja, kas ir brīvība. Viņš bija ģeogrāfs un pazina tādus plašumus, ko parastie, ar garlai­cīgām darīšanām aizņemtie ļaudis pat iedomāties nevar. Viņam gribējās būt brīvībā, gribējās auļot cauri brikšņiem uz putās sa- skrieta mustanga.

Palatā ienāca jauna ārste ar žēlīgām zilām acīm un devās tieši pie Berlagas.

— Nu, kā jūs jūtaties, dārgais? — viņa jautāja, ar siltu roku pieskardamās grāmatveža pulsam. ■— Jums taču ir labāk, vai ne?

— Es esmu Indijas vicekaralis! — viņš nosarkdams rapor­tēja. Atdodiet manu mīļoto ziloni!

— Tie ir murgi, — maigi sacīja ārste, — jūs atrodaties ārst­niecības iestādē, mēs jūs izārstēsim.

— O-o-o! Mans zilonis! — Berlaga izaicinoši kliedza.

— Klausieties, dārgais, — vēl maigāk sacīja ārste, — jūs ne­esat nekāds vicekaralis, tas viss ir murgi, saprotiet, murgi!

— Nē, nav murgi, — pretojās Berlaga, zinādams, ka pirm­kārt vajag tiepties.

— Nē, murgi!

— Nē, nav murgi!

— Murgi gan!

— Nav vis murgi!

Grāmatvedis, redzēdams, ka dzelzs ir karsta, ņēmās kalt. Viņš pagrūda labsirdīgo dakterieni un izdvesa tādas stieptas gaudas, ka satrauca visus slimniekus, jo sevišķi mazo idiotu, tas nosēdās uz grīdas un siekalodamies penterēja:

* Pēc autoru rīcībā esošajām ziņām, uz kartes, kas noveda no prfltn na­baga ģeogrāfu, Beringa jūras līča patiešām nebija. Un nebija Izdevniecība* «Grāmata un pols» nevīžīgā darba dēļ. Vainīgie saņēma pelnīto sodu Udo' niecības direktors tika atcelts no darba un nosūtīts pie melndarblem, p|rejU< izkūlās ar rājieniem un brīdinājumiem.

— En, den, truakatr, madmazele Zurovatr.

Un Berlaga apmierināts aiz muguras saklausīja dakterienes balsi, kas sacīja sanitaram:

— Vajadzēs viņu pārvest pie tiem trim, citādi viņš visu pa- latu pārbaidīs.

Divi pacietīgi sanitari ieveda ķildīgo vicekarali nelielā palatā, kur atradās slimie, kas nemierīgi uzvedas; tur rāmi gulēja trīs cilvēki. Tikai šeit grāmatvedis saprata, kādi ir īstie vājprātīgie. Ieraudzījuši apmeklētājus, slimnieki izrādīja neparastu aktivitati. Resns vīrs izvēlās no gultas, veikli nostājās četrrāpus un, augstu pacēlis kā mandolinu izspīlēto pakaļu, sāka aprauti riet un ar pa­kaļējām ķepām, ieautām slimnīcas čībās, kārpīt parketu. Otrs sa­tinās segā un klaigāja: «Un arī tu, Brut, esi pārdevies boļševi­kiem!» Šis cilvēks acīm redzot bija iedomājies, ka viņš ir Gajs Jūlijs Cezars. Reizēm gan, starp citu, viņa uzbudinātajā galvā paspruka kāda skrūvīte un viņš putrodams kliedza: «Es esmu Heinrichs Jūlijs Cimmermanis!»

— Ejiet prom! Es esmu kaila! — spiedza trešais. — Neska­tieties uz mani! Man kauns. Es esmu kaila sieviete.

Bet īstenībā viņš bija vīrs ar ūsām un pilnīgi apģērbies.

Sanitari aizgāja. Indijas vicekarali pārņēma tādas bailes, ka viņš vairs ir nedomāja pieprasīt, lai viņam atdotu mīļoto ziloni, macharadžas uzticīgos naibus un tāpat mīklainos abrekus un ku- nakus.

«Tie nožmiegs kā cāli,» viņš stingdams domāja.

Un viņš rūgti nožēloja, ka bija sacēlis brēku klusajā palatā. Tik labi tagad būtu sēdēt pie labsirdīgā ģeografijas skolotāja kā­jām un klausīties mazā idiota maigos šļupstus: «Ene, bene, plauks, kvinter, finter žvauks.» Tomēr nekas briesmīgs nenotika. Cilvēks suns ievaukšķējās vēl dažas reizes un ņurdēdams ierau­sās savā gultā. Gajs Jūlijs nometa segu, plati nožāvājās un pa­matīgi izstaipījās. Sieviete ar ūsām aizsmēķēja pīpi, un tabakas «Mūsu kapteinis» saldā smarža nomierināja Berlagas nemier­pilno dvēseli.

— Es esmu Indijas vicekaralis, — kļuvis drošāks, viņš stādī­jās priekšā.

— Turi muti, nelieti! — Gajs Jūlijs uz to slinki atbildēja. Un ar romieša atklātību piemetināja: — Nositīšu! Dvēseli izpu­rināšu!

Šī piezīme, ko izteica visdrošsirdīgākais no imperatoriem un karavīriem, atskurbināja bēguļojošo grāmatvedi. Viņš palīda zem

segas un, skumīgi pārdomājot savu uztraukumiem pilno dzīvi, iesnaudās.

No rīta pusmiegā Berlaga saklausīja dīvainus vārdus:

— Uztupināja mums uz kakla šo trako. Tik labi bija trijatā — un pēkšņi… Noņemies nu ar viņu! Tā vien tik skaties, tas no­lādētais vicekaralis mūs visus nokodīs.

Pēc balss Berlaga pazina, ka šos vārdus teica Gajs Jūlijs Cezars. Pēc kāda laika, atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka uz viņu ar visdzīvāko interesi skatās cilvēks suns.