IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

«Beigas,» nodomāja vicekaralis, «tūlīt iekodīs!»

Bet cilvēks suns pēkšņi sasita plaukstas un cilvēka balsī jautāja:

— Sakiet, — vai jūs neesat Fomas Berlagas dēls?

— Dēls gan, — atbildēja grāmatvedis un attapies tūlīt iegau­dojās: — Atdodiet nelaimīgajam vicekaralim viņa uzticamo ziloni!

— Paskatieties uz mani, — palūdza cilvēks mājas sargs. — Vai tiešām jūs mani nepazīstat?

— Michail Aleksandrovič! — iesaucās sapratu atguvušais grāmatvedis. — Tā tik ir tikšanās!

Un vicekaralis sirsnīgi sabučojās ar cilvēku suni. Pie tam viņi atvēzienā sasitās ar pierēm, kas izklau­sījās kā sitiens pa biljarda bumbu. Michaila Alek- sandroviča acīs bija asaras.

— Tātad jūs neesat vājprātīgs? — jautāja Ber­laga. — Kāpēc tad jūs velnu dzenat?

— Bet kāpēc jūs velnu dzenat? Iedomājies! Lai dod viņam ziloņus! Un bez tam varu jums sacīt, dārgais Berlaga, ka vicekaralis kārtīgam vājprātī­gajam daudz par vāju.

— Bet svainis man sacīja, ka varot, — noskuma Berlaga.

—- Paraugieties, piemēram, uz mani, — sacīja Michails Aleksandrovičs, — smalka spēle. Cilvēks suns. Šizofrē­niski murgi, ko sarežģī ma- niakala depresiva psichoze, un pie tam, iegaumējiet, Berlaga, krēslains dvēseles stāvoklis. Jūs domājat, ka man tas viegli padevās? Es strādāju pie pirm­

avotiem. Vai jūs esat lasījis profesora Bleilera grāmatu «Autis- tiskā domāšana»?

— N-nē, — Berlaga atbildēja tādā vicekaraļa balsī, kuram norauts Bikšu lenču ordenis un pats pazemināts par denščiku.

— Kungi! — iesaucās Michails Aleksandrovičs. — Viņš nav lasījis Bleilera grāmatu! Nebaidieties taču, nāciet šurp! Viņš ir tāds pats karalis kā jūs Cezars.

Mazās nemierīgo palatas pārējie divi iemītnieki pienāca tuvāk.

— Jūs neesat lasījis Bleileru? — izbrīnījies jautāja Gajs Jū­lijs. — Atvainojiet, pēc kādiem materialiem tad jūs gatavojāties?

—- Viņš droši vien izrakstīja vācu žurnālu «Jahrbuch fūr Psychoanalytik und Psychopathologik», — izsacīja savas domas nepilnvērtīgais ūsainis.

Berlaga stāvēja kā ar aukstu ūdeni apliets. Bet speciālisti bēr- tin bēra gudrus izteicienus no psichoanalizes teorijas un prakses novada. Visi vienojās par to, ka Berlagam klāsies jauni, ka gal­venais ārsts Titanuškins, kura atgriešanos no komandējuma gai­dīja kuru katru dienu, atmaskos viņu piecās minūtēs. Ka Titanuš- kina atgriešanās rada bažas arī viņos pašos, to viņi noklusēja.

— Varbūt var izmainīt murgojumu? — Berlaga bailīgi jau­tāja. Kā izklausītos, ja es būtu Emīls Zolā vai Muchameds?

— Par vēlu, — sacīja Gajs Jūlijs. — Slimības vēsturē jau ierakstīts, ka jūs esat vicekaralis, bet vājprātīgais nevar mainīt savu māniju kā zeķes. Tagad jūs visu mūžu būsiet muļķīgajā ka­raļa stāvoklī. Mēs šeit sēžam jau nedēļu un kārtību zinām.

Pēc stundas Berlaga visos sīkumos zināja savu palatas kai­miņu patiesās slimību vēstures.

Michaila Aleksandroviča parādīšanās vājprātīgo namā iz­skaidrojama ar diezgan vienkāršām, ikdienišķām lietām. Viņš bija plaša vēriena nepmanis un nejauši nesamaksāja četrdesmit trīs tūkstošus ienākuma nodokļa. Draudēja piespiedu brauciens uz ziemeļiem, bet darīšanas neatlaidīgi prasīja Michaila Aleksan­droviča klātbūtni Cernomorskā. Duvanovs, tā sauca vīrieti, kas uzdevās par sievieti, acīm redzot bija sīks kaitnieks, kas ne bez pamata sargājās no aresta. Bet gluži citāds bija Gajs Jūlijs Cezars, kas pēc pases skaitījās bijušais zvērinātais advokats I. N. Starochamskis.

Gajs Jūlijs Starochamskis gāja vājprātīgo namā aiz augsti idejiskiem apsvērumiem.

— Padomju Krievijā, — viņš runāja, vīstīdamies segā, — vājprātīgo nams ir vienīgā vieta, kur normāls cilvēks var dzīvot. Viss pārējais ir supertrako māja. Nē, kopā ar boļševikiem es dzīvot nevaru. Tad jau labāk padzīvošu šeit blakus parastiem vājprātīgiem. Viņi vismaz neceļ sociālismu. Bez tam šeit dod ēst. Bet tur, viņu trako mājā, vajag strādāt. Taču es viņu sociālismā labā nestrādāšu, un pēdīgi šeit man ir personiska brīvība. Sirds­apziņas brīvība. Vārda brīvība . ..

Ieraudzījis garām ejošo sanitaru, Gajs Jūlijs Starochamskis spiedzoši iekliedzās:

— Lai dzīvo Satversmes sapulce! Visi uz forumu! Arī tu, Brut, esi pārdevies atbildīgiem darbiniekiem! — Un, pagriezies pret Berlagu, piemetināja: — Vai redzējāt? Ko gribu, to ari klie­dzu. Bet pamēģiniet uz ielas.

Visu dienu un lielāko daļu nakts četri slimnieki no nemierīgo palatas rāva vaļā «sešdesmit seši» bez divdesmit un četrdesmit saukuma, viltīgu spēli, kas prasa pašsavaldīšanos, atjautību, dvē­seles tīrību un skaidru prātu.

Rīta cēlienā no komandējuma atgriezās profesors Titanuš- kins. Viņš ātri apskatīja visus četrus un tūlīt lika tos izmest no slimnīcas. Nelīdzēja ne Bleilera grāmata, ne maniakalas depresi- vas psichozes sarežģītā dvēseles krēsla, ne «Jahrbuch fūr Psy- choanalvtik und Psychopathologik». Profesors Titanuškins necie­nīja simulantus.

Un viņi aizļekoja pa ielu, ar elkoņiem grūstīdami garām­gājējus. Pa priekšu svinīgi soļoja Gajs Jūlijs. Aiz viņa rikšoja sieviete vīrietis un cilvēks suns. Visiem aizmugurē tenterēja atmaskotais vicekaralis, lādēdams savu svaini un ar šausmām domādams par to, kas tagad būs.

Beidzis šo pamācošo stāstu, grāmatvedis Berlaga skumīgi pa­skatījās vispirms uz Borisochļebski, tad uz Dreifusu, pēc tam uz Sacharkovu un pēdīgi uz Lapidusu-jaunāko, kuru galvas, kā vi­ņam likās, līdzjūtīgi šūpojās koridora pustumsā.

— Nu redzat, ko jūs panācāt ar savām fantazijām, — teica cietsirdīgais Lapidus-jaunākais, — jūs gribējāt izkulties no vie nas tīrīšanas, bet nokļuvāt otrā. Tagad jums klāsies slikti. Ja jūs iztīrīja no vājprātīgo nama, tad no «Herkulesa» kā likts iztīrīs.

Borisochļebskis, Dreifuss un Sacharkovs neteica nekā. Un, ne­bilduši ne vārda, pamazām ienira tumsā.

— Draugi! — vārgi iesaucās grāmatvedis. — Uz kurieni jūs?

Bet draugi jau joza prom, cik spēka, un viņu apdriskātas bik

ses, pēdējo reizi pazibējušas uz kāpnēm, pagaisa skatienam.

— Nav labi, Berlaga, — salti sacīja Lapidus, — veltīgi jūs mani pinat savās netīrajās pretpadomju blēdībās. Adieut

Un Indijas vicekaralis palika viens.

Ko tu esi izdarījis, grāmatvedi Berlaga? Kur bija tavas acis, grāmatvedi? Un ko sacītu tavs tētis Foma, ja uzzinātu, ka viņa dēls vecumdienās līdis vicekaraļos? Lūk, kur tevi, grāmatvedi, noveduši tavi savādie sakari ar Funta kungu, šo priekšsēdētāju daudzās akciju sabiedrībās ar jauktu un netīru kapitalu. Baigi pat iedomāties, ko būtu sacījis vecais Foma par sava mīļotā dēla ne­darbiem. Bet jau sen Foma guļ otros kristiešu kapos zem akmens eņģeļa ar nosistu spārnu, un tikai puikas, kas šurp mēdz skriet ceriņus zagt, šad tad uzmet vienaldzīgu skatienu kapa uzrak­stam: «Tavs ceļš ir galā. Vīrs tu lāga. Dusi saldi, visu mīlēts F. Berlaga.» Bet varbūt večuks neko nebūtu teicis. Nu, protams, ka nekā nebūtu sacījis, jo pats bija dzīvojis ne sevišķi taisnīgu dzīvi. Vienkārši būtu devis padomu izturēties uzmanīgāk un no­pietnās lietās nepaļauties uz svaini. Jā, pats velns tikai zina, ko tu esi pastrādājis, grāmatvedi Berlaga!

Smagās pārdomas, kas bija pārņēmušas Džordža Piektā eksvietvaldi Indijā, pārtrauca saucieni no kāpņu telpas:

— Berlaga! Kur viņš ir? Pēc viņa kāds taujā. Re, tur jau viņš stāv! Ienāciet, pilsoni!