IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Ostaps vēl ilgi kā ar knīpstangām vilka no veča vārdiņus. Viņš darbojās kā zelta skalotājs, nenogurstoši izskalodams ton­nām dubļu un smilšu, lai dibenā atrastu dažus zelta graudiņus. Viņš piegrūda Funtam ar plecu, modināja augšā un pat kutināja paduses. Pēc visām šīm izdarībām viņam izdevās uzzināt, ka, pēc Funta domām, aiz visām šīm izputējušām sabiedrībām un biedrībām, bez šaubām, slēpjoties viena persona. Kas attiecas uz «Herkulesu», tad no tā izslaukuši ne vienu vien simttūkstoti.

— Katrā ziņā, — piemetināja nīkulīgais zicpriekšsēdētājs, katrā ziņā šis nezināmais cilvēks ir vīrs ar galvu. Vai jus pa­zīstat Valiadi? Valiadis tam cilvēkam pirkstu mutē nebulu bāzis.

— Bet Brianam? — smaidot jautāja Ostaps, atcerejies pikē vestu sapulci pie bijušās kafejnīcas «Florida». — Vai Valiadis Brianam bāztu pirkstu mutē? Kā jūs domājat?

— Nekādā ziņā! —- Funts atbildēja. — Brians ir vīrs ar galvu.

Trīs minūtes viņš bez skaņas čāpstināja lūpas un tad pieme­tināja:

— Huveram, tam tik ir galva. Un Hindenburgam galva uz pleciem. Huvers un Hindenburgs — tie tik ir vīri ar galvu uz pleciem.

Ostapu pārņēma izbailes. Vecākais no pikē vestēm iegrem­dējās augstās politikas slīkšņā. Kuru katru brīdi viņš varēja sākt runāt par Kelloga paktu vai par spāņu diktatoru Primo de Ri- veru, un tad nekādi spēki viņu nevarētu atraut no šīs goda pil­nās nodarbības. Viņa acīs jau parādījās idiotisks spīdums, virs dzeltenīgās stērķelētās apkaklītes jau iedrebējās ādamābols, vēs­tīdams par jaunas frāzes dzimšanu, kad Benders izgrieza elek­trisko spuldzi un nometa uz grīdas. Spuldze saplīsa, auksti no- sprakšķēdama kā šautenes šāviens. Un tikai šis notikums novir­zīja zicpriekšsēdētāja domas no starptautiskiem jautājumiem. Ostaps to veikli izmantoja.

— Bet ar kādu no «Herkulesa» jūs taču satikāties? — viņš jautāja. — Avansu lietās?

— Ar mani bija darīšanas tikai herkulesiešu grāmatvedim Berlagam. Viņš no tiem saņēma algu. Bet es nekā nezinu. No ma­nis visu slēpa. Es ļaudīm esmu nepieciešams tikai sēdēšanai. Es sēdēju cara laikā, sociālismā apstākļos, pie hetmaņa un pie franču okupantiem. Brianam, tam tik ir galva.

No veča vairāk neko nevarēja izspiest. Bet ari tas, ko vecis pa­teica, deva iespēju uzsākt meklēšanu.

«Te jūtama Koreiko ķepa,» Ostaps nodomāja.

Ragu un nagu iepirkšanas Arbatovas kantora Cernomorskas nodaļas priekšnieks atsēdās pie galda un pierakstīja zicpriekšsē­dētāja Funta runu. Prātojumus par Valiada un Briana savstarpē­jām attiecībām viņš izlaida.

Pagrīdes izmeklēšanas pirmā lapa par pagrīdes miljonāru tika sanumurēta, pienācīgās vietās caurdurta un piešūta pie lietas.

— Kā tad paliek, vai ņemsiet priekšsēdētāju? vecis jau­tāja, likdams galvā SSVU S8 lāpīto panamieti. — Es redzu, ka jūsu kantorim vajadzīgs priekšsēdētājs. Es dārgi neprasu: simt divdesmit rubļu mēnesī, kamēr brīvībā, un divsimt četrdes­mit — cietumā. Simtprocentīga piemaksa par kaitīgiem darba ap­stākļiem.

— Droši vien ņemsim, — Ostaps atbildēja. Iesniedziet lū­gumu pilnvarotajam nagu jautājumos.

Darba diena «Herkulesa» finansu uzskaites nodaļā kā parasti sākās tieši pulksten deviņos.

Kukuškinds jau pacēla svārku stūri, lai noslaucītu briļļu stik­lus un pie viena saviem darba biedriem pavēstītu, ka strādāt «Si- komorska un Cezareviča» bankas kantorī bijis nesalīdzināmi mie­rīgāk nekā herkulesiešu Sodomā; Tezoimeņickis jau pagriezās uz sava grozāmā sēdekļa pret sienu un pastiepa roku, lai no­rautu kalendara lapu, Lapidus-jaunākais jau atplēta muti, lai nokostu ar siļķu sacepumu noziestu maizes kumosu, kad atvērās durvis un uz sliekšņa sveiks un vesels parādījās grāmatvedis Berlaga.

Viņa negaidītā ierašanās radīja finuzskaites zālē apjukumu. Tezoimeņickis paslīdēja uz sava grozāmā šķīvīša, un kalendara lapiņā laikam pirmoreiz pa trīs gadiem palika nenoplēsta. Lapi­dus-jaunākais, aizmirsis iekost sviestmaizē, tāpat tukšā kustināja žokļus. Dreifuss, Cevaževska, Sacharkovs bija bezgalīgi izbrīnī­jušies. Koreiko pacēla un atkal nolaida galvu. Bet večuks Kukuš­kinds žigli uzlika brilles, aizmirsis tās noslaucīt, kas ar viņu trīs­desmit dienesta darbības gados nekad nebija noticis. Berlaga, it kā nekas nebūtu noticis, apsēdās pie sava galda un, neatbildē­dams uz Lapidusa-jaunākā dzēlīgo smīnu, atvēra savas grā­matas.

— Kā ar veselību? — Lapidus tomēr pajautāja. — Kā jūtas pēdas nervs?

— Viss pārgājis, — atbildēja Berlaga, nepacēlis galvu. — Es pat neticu, ka tāds nervs cilvēkam vispār ir.

Līdz pusdienas pārtraukumam visa finuzskaites daļa, ziņkā­rības mocīta, trinās uz savām taburetēm un spilventiņiem. Un, kad atskanēja trauksmes zvans, viss uzskaitvedības zieds ielenca Berlagu. Bet bēglis uz jautājumiem gandrīz neatbildēja. Viņš pa­veda sānis četrus pašus uzticamākos un, .pārliecinājies, ka tu­vumā neviena nevēlama nav, izstāstīja tiem par savām nepa­rastajām gaitām vājprātīgo namā. Savu stāstu izbēgušais grā­matvedis pavadīja ar daudziem pārgudriem izteicieniem un izsaukuma vārdiem, kuri šeit izlaisti, lai stāstījums iznāktu sakarīgāks.

GRĀMATVEŽA BERLAGAS STĀSTS, VISSTINGRĀKĀ SLEPENĪBA PAVĒSTĪTS

BORISOCHĻEBSKIM, DREIFUSAM, SACHARKOVAM UN LAPIDUSAM-JAUNĀKAM PAR TO, KAS AR VUV1U NOTICIS VĀJPRĀTĪGO NAMĀ

Kā jau iepriekš sacīts, grāmatvedis Berlaga bēga uz vājprā­tīgo namu, lai paglābtos no tīrīšanas. Sinī ārstniecības iestādē viņš cerēja nosēdēt satraukuma pilno laiku un atgriezties «Her- kulesā», kad pērkons būs noklusis un astoņi biedri ar pelēcīga­jām acīm pārcēlušies uz kaimiņu iestādi.

Visu šo putru bija ievārījis svainis. Viņš sameklēja grāmatu par garīgi slimo tikumiem un ierašām un pēc ilgiem strīdiem no visām uzmācīgajām idejām izvēlējās lielummāniju.

— Tev nekas nebūs jādara, — ieskaidroja svainis, — tev ti­kai vajadzēs visiem un katram piekliegt pilnas ausis: «Es esmu Napoleons!» vai: «Es esmu Emils Zolā!», vai: «Muchameds!», ja vēlies.

— Bet vai Indijas vicekarali arī var? — ticīgi jautāja Berlaga.

— Var, var. Vājprātīgais visu var. Tātad — Indijas vice- karalis?

Svainis runāja tik svarīgi, it kā viņš būtu vismaz psichiatris- kās slimnīcas jaunākais ordinators. Bet patiesībā tas bija vien­kāršs aģents, kas izplatīja Valsts izdevniecības greznos parakstā­mos izdevumus, un no pagātnes komerciālā dižuma viņam bija saglabājies lādītē tikai Vīnes katliņš ar baltu zīda oderi.

Svainis aizskrēja pie telefona izsaukt karieti, bet jaunais In­dijas vicekaralis novilka tolstojieti, saplēsa uz krūtīm madapola- mas kreklu un drošības pēc izlēja sev uz galvas pudelīti pirmās šķiras labākās Gallusa kopējamās tintes. Tad viņš nogulās uz vēdera un, sagaidījis sanitarus, ņēmās kliegt:

— Es esmu vismaz Indijas vicekaralis! Kur mani uzticamie naibi, macharadžas, mani abreki, mani kunaki, mani ziloņi?

Klausoties šajos dižmanības murgos, svainis šaubās šūpoja galvu. Pēc viņa domām, abreki un kunaki neietilpa Indijas karaļa darbības sfērā. Bet sanitari tikai noslaucīja ar slapju lakatu grā­matveža seju, kas bija nosmērēta ar pirmās šķiras tinti, un, spa­rīgi viņu saķēruši, iesēdināja karietē. Aizcirtās lakotās durtiņas, atskanēja trauksmains mediciniskais signāls, un automobilis ar vicekarali Berlagu aizjoņoja uz viņa jaunajiem īpašumiem.