IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Galu galā spocīgais privātīpašnieku kombināts sabruka, uo Kārlis Paviainens, sēdēdams ormaņa ratos, pagaisa miglā, aiz­vezdams sev līdzi laikmeta garam neatbilstošo preci. Pēc viņa nebūlībā nogrima Lētunlabs un Kancelerijas, kurus ķerstīja ar zirgiem apgādātie fininspektori. Fanatjuks galīgi nodzērās. Gla~ ziuss Šenkers iestājās pulksteņlabotāju kolektivā «Jaunais laiks». Ar troksni aizkrita gofrētie dzelzs aizvirtņi. Nozuda ari amizantā izkārtne.

Tomēr drīz vien aizvirtņi atkal pacēlās, un virs bijušā privāt­īpašnieku glābšanās šķirsta parādījās neliela, glīta plāksnīte:

RAGU UN NAGU UZPIRKŠANA

Arbatovas kantora Cernomorskas nodaļa

Dikdienīgais černomorskietis, ielūkojies veikalā, būtu pama­nījis, ka letes un plaukti nozuduši, grīda tīri izmazgāta, telpās dzeltenīgi kantora galdi, bet pie sienām karājas parastie iestāžu plakati par pieņemšanas stundām un rokas sniegšanas kaitīgumu. Jaunradušos iestādi jau šķērsoja barjera, kas atdalīja apmeklē­tāju telpas, tomēr apmeklētāji vēl nenāca. Pie maza galdiņa, uz kura dzeltens patvāris pūta garaiņus un žēlabaini sīca par savu patvāra likteni, sēdēja kurjers ar zelta zobu. Slaucīdams tējas krūzītes, viņš īgni dziedāja:

Kas par laikiem tagad tādi, Kas par laikiem tagad tādi, — Dievam netic vairs nekādi, Dievam netic vairs nekādi.

Aiz barjeras klaiņāja ruds zellis. Viņš paretam piegāja pie rakstāmmašīnas, uzsita ar resnu, stīvu pirkstu pa taustiņu un skali smējās. Pašās kantora dzīlēs zem plāksnītes «nodaļas priekšnieks», galda lampas apgaismots, sēdēja lielais kombi­nators.

Viesnīca «Karlsbade» sen bija pamesta. Visi antilopieši, izņe­mot Kozļēviču, apmetās «Vārnu brīvciemā» pie Vasisualija Lo­chankina, kas par to sacēla ārkārtīgu traci. Viņš centās pat pro­testēt, aizrādīdams, ka istabu esot izdevis nevis trim, bet vie­nam — vientuļam, inteliģentam, neprecētam vīrietim. — Mans kungs, Vasisualij Andrejič, — Ostaps bezrūpīgi atbildēja, — ne­mociet sevi. Inteliģents no visiem trim taču esmu es viens pats, tā ka noteikumi ir ievēroti. — Uz turpmākām saimnieka gaudām Benders lietpratīgi iebilda: «Mein Gott, dārgais Vasisualij! Var­būt tieši te slēpjas lielā, skarbā dzīves patiesība.» Un Lochankins tūlīt nomierinājās, izlūdzies no Ostapa divdesmit rubļu. Paņi­kovskis un Balaganovs lieliski iedzīvojās «Vārnu brīvciemā», un viņu balsis droši skanēja dzīvokļa kopīgajā korī. Paņikovski pat paspēja apvainot par to, ka viņš pa naktīm nolejot petroleju no citu primusiem. Mitričs nekautrējās izteikt Ostapam kādu kodīgu piezīmi, uz ko lielais kombinators klusēdams iegrūda viņam dunku krūtīs.

Ragu un nagu uzpirkšanas kantori atvēra daudzu un dažādu apsvērumu dēļ.

— Koreiko lietas izmeklēšana, — sacīja Ostaps, — var aprīt daudz laika. Cik — dievs viens to zina. Bet, tā kā dieva nav, tad nezina neviens. Šausmīgs stāvoklis. Varbūt — gadu, bet varbūt tikai mēnesi. Lai nu šā vai tā, mums nepieciešama legalitate. Mums jāiejūk mundro kalpotāju masā. To visu dos kantoris. Mani jau sen vilina administratīva darbība. Savā dvēselē es esmu biro­krāts un nejēga. Mēs uzpirksim kaut ko ļoti smieklīgu, piemēram, tējkarotītes, suņu numuriņus vai pozamentistu ražojumus, vai arī­dzan ragus un nagus. Lieliski! Ragi un nagi matu suku un iemutu rūpniecībai. Kas iestādei vainas? Turklāt manā čemodāniņā ir brī­nišķas veidlapas, piemērotas katram dzīves gadījumam, un apa­ļais, tā saucamais mastikas zīmogs.

Nauda, no kuras Koreiko atsacījās un kuru pedantiskais Ostaps uzskatīja par iespējamu ierakstīt ieņēmumos, bija noguldīta bankā uz jaunās iestādes tekošā rēķina. Paņikovskis atkal buntojās un pieprasīja sadalīt naudu un par sodu tika nozīmēts maz atalgotā un viņa brīvību mīlošai dabai pazemojošā kurjera amatā. Balaga- novam iedalīja atbildīgo nagu sagādes pilnvarotā posteni ar deviņ­desmit divi rubļi lielu algu. Tirgū nopirka vecu rakstāmmašīnu «Adler», kurai trūka burta «k», un to vajadzēja^ atvietot ar burtu «g». Tāpēc jau pirmais raksts, ko Ostaps nosūtīja rakstāmlietu veikalam, skanēja šādi:

Piešgiriet šā dogumenta uzrādītājam gurjeram b. Paņlgovskim I Cernomorsgas gantora vajadzībām ragstāmlietas par 150 rubļiem (simt piecdesmit) un greditu uz Pārvaldes rēgina Arbatovas pilsētā.

Pieligumā: Pez pieliguma.

Gadījies gan man dieva dots antiņš par pilnvaroto nagu sagā-^ des jautājumos! — dusmojās Ostaps. — Nekādu uzdevumu nevar uzticēt. Nopircis mašīnu ar jods zin kādu akcentu. Tātad es esmu gantora priegšniegs. Pēc tādām izdarībām jūs, Šura, esat īsts lops!

Bet pat rakstāmmašīna ar dīvaino izrunu nevarēja aptumšot liela kombinatora gaišo prieku. Viņam ļoti patika jaunais darba lauks. Katru stundu viņš ieskrēja kantorī ar jauniem iepirkumiem. Vi ņš atveda tik sarežģītas kancelejas mašīnas un piederumus, ka kurjers un pilnvarotais aiz brīnumiem mutes vien plātīja. Tur bija caurumotāji, kopēšanas preses, vītņu taburete un dārga bronzas tintnīca ar vairakiem nodalījumiem dažādas krāsas tintēm. Šis ra­žojums saucās «Ar seju pret laukiem» un maksāja pusotra simta rubļu. Vaiņagu visam uzlika čuguna biļešu kompostieris, kuru Os­taps bija izprasījis pasažieru stacijā. Pēdīgi Ostaps atstiepa žubu­rotus brieža ragus. Paņikovskis, stenēdams un žēlodamies par savu mazo algu, tos pienagloja virs priekšnieka galda. Viss gāja labi un pat lieliski. Plānveidīgo darbu traucēja tikai automobiļa un ta slavenā vadītāja Ādama Kozļēviča prombūtne.

Kantora trešajā pastāvēšanas dienā ieradās pirmais apmeklē­tājs. Visiem par izbrīnu tas bija pastnieks. Viņš atnesa astoņas paketes un, par šo un to papļāpājis ar kurjeru Paņikovski, aizgāja. Paketēs jau bija trīs pavēstes, kas kantora priekšsēdētāju steidzīgi izsauca uz apspriedēm un sēdēm, pie kam visas trīs pavēstes uz­svēra, ka ierašanās esot obligātā. Pārējie papīri izteica nepazīs­tamu, bet acīm redzot nasku iestāžu prasības par dažāda veida ziņu, tāmju un sarakstu iesniegšanu daudzos eksemplāros, un tas viss arī jādarot steidzami un obligāti.

— Ko tas nozīmē? — kliedza Ostaps. —Vēl pirms trim dienām-' es biju brīvs kalnu ērglis, kur gribēju, tur plivināju spārnus, bet tagad, lūdzu, — ierašanās obligātā! Izrādās, šajā pilsētā ir mil­zums ļaužu, kuriem Ostaps Benders nepieciešams kā gaiss. Un' bez tam, kas tad sarakstīsies ar šiem draugiem. Būs jāpiecieš iz­devumi un jāpārskata štati. Vajadzīga prasmīga kantoriste. Lai sēž un raksta.

Pēc divi stundām notika jauna nelaime. Atnāca zemnieks ar smagu maisu.

— Kas te tos ragus pieņem? — viņš jautāja, izgāzdams uz grī­das savu bagātību.

Lielais kombinators šķībi paskatījās uz apmeklētāju un viņa mantu. Tie bija mazi, līki, netīri ragi, un Ostaps uz tiem raudzījas ar riebumu.

— Bet vai prece ir laba? — uzmanīgi jautāja nodaļas priekš­nieks.

— Nu paskaties pats, kas par radziņiem! — iekaisa zemnieks, bāzdams dzeltenu ragu pie lielā kombinatora deguna. — Radziņi pirmā numura. Atbilst kondicijai.

Kondicijas preci nācās nopirkt. Zemnieks ilgi dzēra tēju kopā ar Paņikovski un stāstīja par lauku dzīvi, radot Ostapā pilnīgi sa­protamu niknumu par veltīgi pazaudētiem piecpadsmit rubļiem.

— Ja Paņikovskis ielaidīs vēl kādu ragu nesēju, — sacīja Os­taps, kad apmeklētājs bija aizgājis, — Paņikovskis pie mums vairs nestrādās. Atlaidīšu bez uzteikšanas. Un vispār pietiek nodoties valsts darbam. Laiks ķerties pie lietas.