IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Un jaunais cilvēks, aizkavējies ar savu mīļoto strādnieku klubā, steigšus iededzināja eiektrificēto piecgades karti un čukstēja:

— Paskaties, lūk, uz šo sarkano uguntiņu! Tur būs «Sibirijas Kombains». Mēs brauksim turp. Vai vēlies?

Un mīļotā klusi smējās, atsvabinādama rokas.

Nakts, nakts, melna nakts, kā jau sacīts, ieskāva visu zemi. Miegā stenēja monarchists Hvorobjovs, kas sapnī redzēja mil­zīgu arodbiedrības biedra karti. Vilcienā uz augšējā plaukta krāca inženieris Talmudovskis, kas devās no Charkovas uz Rostovu, kur to vilināja lielāka alga. Plašajos Atlantijas viļņos šūpojās ame­rikaņu džentlmeņi, vezdami līdz uz dzimteni lieliskās kviešu kan­džas recepti. Uz sava dīvana grozījās Vasisualijs Lochankins, ar roku braucīdams cietušās vietas. Vecais rebusnieks Siņickis velti tērēja elektrību, sacerot žurnalam «Ūdensvadu ierīkošana» zīmē­jumu mīklu: «Kur ir šīs strādnieku un kalpotāju kopsapulces priekšsēdētājs, kura sanākusi, lai ievēlētu sūkņu stacijas vietējo komiteju?» Pie tam viņš centās netrokšņot, lai neuzmodinātu Zosju. Polichajevs gulēja gultā ar Sernu Michailovnu. Pārējie herkulesiēši gulēja satrauktā miegā dažādās pilsētas malās. Alek­sandrs Ivanovičs Koreiko nevarēja aizmigt, viņu mocīja doma par savu bagātību. Ja šīs bagātības nebūtu vispār, viņš gulētu mierīgi. Ko darīja Benders, Balaganovs un Paņikovskis, — jau zināms. Un tikai par Kozļēviču, «Antilopes Gnu» vadītāju un īpašnieku, pašreiz nekas netiks sacīts, lai gan viņu jau piemeklē­jusi nelaime ar stipri politisku piegaršu.

Agri no rīta Benders atvēra savu ceļa somu, kādas parasti lieto vecmātes, izvilka no turienes milicijas formas cepuri ar Kije­vas pilsētas ģērboni un, iebāzis to kabatā, devās pie Aleksandra Ivanoviča Koreiko. Pa ceļam viņš ķircināja piena sievas, jo bija iestājusies šo veiklo sievu stunda, kamēr kalpotāju stunda vēl ne- ,bija sākusies, un dungoja romances vārdus: «Un pirmās tikšanās prieki vairs nesatrauc asinis manas.» Lielais kombinators drusku liekuļoja. Pirmā tikšanās ar miljonāru kantora darbinieku viņu satrauca. Iegājis mājā Mazajā Sakaru ielā Nr. 16, viņš uzmauca galvā dienesta cepuri un, saraucis uzacis, pieklauvēja pie durvīm,

Istabas vidū stāvēja Aleksandrs Ivanovičs. Viņš bija ģērbies tīkliņkreklā bez piedurknēm un jau paspējis uzvilkt sīkā kalpotāja bikses. Istaba bija iekārtota priekšzīmīgi nabadzīgi, kā tas pirms revolūcijas bija pieņemts bāriņu patversmēs un tamlīdzīgās or­ganizācijās, kas atradās ķeizarienes Marijas Fjodorovnas aizgād­nībā. Seit atradās trīs priekšmeti: slimnīcas parauga dzelzs gulta,, virtuves galds ar durtiņām un koka sprūdu, ar kādiem parasti aiztaisa vasarnīcu ateju durvis, un aplupis Vīnes krēsls. Kaktā gulēja hanteles un starp tām divas lielas svaru bumbas, smag- atleta vienīgais prieks.

Milicim parādoties, Aleksandrs Ivanovičs smagi paspēra soli uz priekšu.

— Vai pilsonis Koreiko? — jautāja Ostaps, starojoši smai­dīdams.

— Es pats, — atbildēja Aleksandrs Ivanovičs, arī izrādīdams, prieku par tikšanos ar varas pārstāvi.

— Aleksandrs Ivanovičs? — ar vēl starojošāku smaidu apvai­cājās Ostaps.

— Tieši tā, — apstiprināja Koreiko, cik spēdams iekvēlinot savu prieku.

Pēc tam lielajam kombinatoram nekas cits neatlika kā ap­sēsties uz Vīnes krēsla un uzplāt sejai pārdabisku smaidu. To pa­veicis, viņš paskatījās uz Aleksandru Ivanoviču. Bet miljonārs kantora darbinieks sakopoja visus spēkus, un viņa sejā atplauka velns zina kas: ir aizkustinājums, ir apbrīna, ir sajūsma, ir mēma dievināšana. Un tas viss par laimīgo tikšanos ar varas pārstāvi.

Sis smaidu un jūtu kāpinājums atgādināja komponista Franča Lista manuskriptu, kur pirmajā lappusē norādīts spēlēt «ātri», otrajā — «ļoti ātri,» trešajā — «daudz ātrāk,» ceturtajā - «cik vien ātri var» un piektajā tomēr — «vēl ātrāk».

Pamanījis, ka Koreiko sasniedzis piekto lappusi un tālāka sa­censība vairs nav iespējama, Ostaps ķērās pie lietas.

— Es ierados pie jums ar uzdevumu, — viņš sacīja, kļūdams nopietns.

— Lūdzu, lūdzu, — Aleksandrs Ivanovičs ari sadrfima.

— Gribam jūs iepriecināt.

— Ļoti interesanti.

Un, bezgalīgi skumdams, Benders bāza roku kabatā. Koreiko sekoja viņa kustībām ar tik sadrūmušu seju ka bērēs. Gaismā parādījās papirosu «Kaukazs» skārda kārbiņa. Tomēr Ostapa gai­dītais izbrīnās sauciens nesekoja. Pagrīdes miljonārs skatījās uz kārbiņu galīgi vienaldzīgi. Ostaps izņēma naudu, rūpīgi pārskai­tīja un, pievirzījis žūksni Aleksandram Ivanovičam, sacīja:

— Taisni desmit tūkstoši. Papūlieties uzrakstīt kvīti par sa­ņemšanu!

— Jūs esat kļūdījies, biedri, — ļoti klusi sacīja Koreiko. — Kas par desmit tūkstošiem? Kādu kvīti?

— Kā — kādu? Jūs taču vakar aplaupīja?

— Mani neviens nav aplaupījis.

— Kā tad neaplaupīja? — uztraucās Ostaps. — Vakar pie jūras. Un paņēma desmit tūkstošus. Laupītāji arestēti. Rakstiet kvīti!

— Nu janudien mani neviens nav aplaupījis, — Koreiko die­vojās, un sejā viņam pazibēja gaišs saules zaķītis. — Tā ir ne­pārprotama kļūda.

Vēl neaptvēris savas sakāves dziļumu, lielais kombinators pie­ļāva nepiedienīgu uzmācību, ko vēlāk vienmēr atcerējās ar kaunu. Viņš uzstājās, dusmojās, bāza naudu Aleksandram Ivanovičam rokās un vispār, kā saka ķīnieši, nebija vairs savā ģīmī. Koreiko raustīja plecus, ļoti laipni smaidīja, bet naudu neņēma.

— Tātad jūs neesat aplaupīts?

— Mani neviens nav aplaupījis.

—• Un desmit tūkstošus no jums nav paņēmuši?

— Protams, ka nav. Nu padomājiet pats, kur man varētu rasties tik daudz naudas!

— Tiesa, tiesa, — Ostaps nomierinājies sacīja. — Kur sīks kalpotājs lai ņemtu tādu lērumu naudas?. .. Tātad jums viss kārtībā?

— Kārtībā gan, — atbildēja miljonārs ar apburošu smaidu.

— Un arī vēders kārtībā? — jautāja Ostaps, smaidīdams vēl valdzinošāk.

— Vislabākajā. Jūs zināt, es esmu ļoti veselīgs cilvēks.

— Un smagi sapņi jūs nemoka?

— Nē, nemoka.

Un tālāk ar smaidiem viss norisa pilnīgi kā Lista manus­kriptā, ātri, ļoti ātri, daudz ātrāk, cik vien ātri iespējams un pat vēl ātrāk. Jaunie paziņas atvadījās tā, it kā viņu dvēseles jau sen ilgotos viena pēc otras.

— Formas cepuri neaizmirstiet, — sacīja Aleksandrs Ivano­vičs. — Tā palika uz galda.

— Neēdiet pirms gulētiešanas zaļus tomātus, — deva padomu Ostaps, — lai nekaitētu vēderam.

— Visu labu, — Koreiko līksmi paklanījās un pievilka kāju …

— Uz redzēšanos, uz redzēšanos, — Ostaps atsaucās, — jūs esat interesants cilvēks. Jums viss ir kārtībā. Apbrīnojami, tik laimīgs — un brīvībā.

Un, vēl arvien saglabādams sejā muļķīgo smaidu, lielais kom­binators izmetās uz ielas. Ātrā solī viņš nogāja dažus kvartalus, pie tam aizmirsis, ka viņam galvā dienesta cepure ar Kijevas pil­sētas ģerboni, kas Cernomorskā bija pavisam nevietā. Un, tikai nokļuvis godājamu veču pūlī, kas čaloja iepretim tautas ēdnīcas Nr. 68 slēgtajai verandai, viņš attapās un sāka mierīgi apsvērt visas izredzes.

Kamēr viņš nodevās savām pārdomām, izklaidīgi pastaigāda­mies turp un atpakaļ, veči turpināja nodarboties ar savām ikdie­nas darīšanām.

Tie bija jocīgi un mūsu laikos smieklīgi ļaudis. Gandrīz visi bija baltās pikē vestēs un plakandibena salmenīcās. Daži pat nē­sāja platmales no apsūbējušiem Panamas salmiem. Un visiem, protams, bija sadzeltējušas stērķelētas apkaklītes, no kurām rē­gojās spalvaini, tievi kakli kā vistām. Seit, pie ēdnīcas Nr. 68, kur agrāk atradās slavena kafejnīca «Florida», pulcējās pirmskara komerciālās Cernomorskas lauskas: bez saviem kantoriem pali­kuši mākleri, panīkuši komisionāri, jo trūka komisijas, labības aģenti, prātu izdzīvojuši gramatveži un citi plukatas. Kādreiz viņi šeit pulcējas, lai noslēgtu darījumus. Tagad viņus vilka šurp šai saulainaja stūrī ilggadīgais ieradums un nepieciešamība patrīt vecas meles. Viņi katru dienu pārlasīja Maskavas «Pravdu», — vietējo presi tie necienīja, — un visu, kas vien pasaulē notika, večuki uzskatīja par preludiju Cernomorskas izsludināšanai par brīvpilsētu. Tālā senatnē, kādus simt gadus atpakaļ, Cernomorskā patiešam bija brīvpilsēta, un tas bija tik jautri un ienesīgi, ka leģenda par «portofranco» vēl līdz šai dienai meta zelta mir­dzumu uz gaišo kaktiņu pie kafejnīcas «Florida».