IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Otrdienas vakarā atskrēja tantes Pašas meitēns un viena elpas vilcienā nobēra:

— Viņi pēdējo reizi saka, lai dzēšot nost gaismu.

Taču atkal sagadījās tā, ka Vasisualijs Andrejevičs aizmirsās, un spuldze noziedzīgi turpināja spīdēt cauri zirnekļu tikliem un putekļiem. Dzīvokli pāršalca nopūta.

Pēc kāda brīža Lochankina istabas durvīs parādījās pilsonis Gigienišvili. Viņš bija zilos brezenta zābakos un apaļā brūnas jērādas cenurē.

— Nāc šurp! — viņš sacīja, mādams Vasisualijam ar pirkstu.

Viņš to cieši paņēma pie rokas, veda pa tumšo koridoru, kur

Vasisualijs diezin kāpēc kļuva skumīgs un pat viegli spirinājās pretī, un ar dunku mugurā izgrūda virtuves vidū. leķe- ries veļas virvēs, Lochankins noturējās līdzsvarā un izbijies pa­skatījās apkārt. Seit bija sapulcējies viss dzīvoklis. Klusēdama stāvēja Lūcija Francevna Pferda. Atbildīgās irētājas valdonīgajā sejā bija iegūlušās violetas ķīmiskas krunciņas. Līdzās viņai uz plīts krietnā žvingulī noskumusi sēdēja tante Paša. Smīnēdams uz nobijušos Loehankinu skatijās baskājainais Ņikita Prjachins. No luktas nokarājās vientu|ās vecmāmiņas galva. Dūņa deva zī­mes Mitričam. Bijušais galma kambarkungs smaidīja, slēpdams kaut ko aiz muguras.

— Kas te notiek? Vai būs kopsapulce? — biklā balstiņā jau­tāja Vasisualijs Andrejevičs.

— Būs, būs, — tuvodamies Lochankinam, sacīja Ņikita Prja­chins, — viss kas tev būs. Kafija būs, kakaviņš arī' Gulsties zemē! — pēkšņi viņš uzbrēca, uzpūzdams Vasisualijam tā kā deg­vīna, tā kā terpentina smaku.

— Kā tas domāts — gulsties zemē? — Vasisualijs Andreje­vičs trīcēdams vaicāja.

— Ko tur ar viņu vēl runāt, ar šo nelietīgo cilvēku! — izsau­cās pilsonis Gigienišvili. Un notupies ņēmās aptaustīt Lochankina vidukli, pogādams vaļā bikšturus.

— Paligā! — čukstus izdvesa Vasisualijs un raidīja neprāta pilnu skatienu Lūcijai Francevnai.

— Vajadzēja dzēst nost gaismu! — bargi atbildēja pilsone Pferda.

— Mes neesam buržuji, lai atļautos elektrisko enerģiju velti dedzināt, — piemetināja kambarkungs, kaut ko iemērkdams ūdens spainī.

— Es neesmu vainīgs! — iepīkstējās Lochankins, raudamies ārā no bijušā kņaza, tagadējā Austrumu darba cilvēka rokām.

— Neviens nav vainīgs! — murmināja Ņikita Prjachins, pie­turēdams drebošo iemītnieku.

— Es taču neko sliktu neesmu izdarījis.

— Neviens neko sliktu nav izdarijis.

— Mani māc garīga depresija.

— Visus māc garīga depresija.

— Jūs nedrīkstat mani aiztikt. Es esmu mazasinīgs.

— Visi, visi ir mazasinigi.

— Mani sieva atstājusi! — histēriski iekliedzās Vasisualijs.

— Visus sieva atstājusi, — atbildēja Ņikita Prjachins.

— Sadod, sadod viņam, Ņikituška! — norūpējies iesaucās kambarkungs Mitričs, iznesdams gaismā slapjas, spīdošas rīkstes. — Ar pļāpāšanu vien Iidz gaismai netiksim galā.

Vasisualiju Andrejeviču noguldīja ar vēderu uz grīdas. Baltas kā piens paspīdēja viņa kājas. Gigienišvili no visa spēka atvēzē­jās, un rīkste asi nošņāca gaisā.

— Māmucīt! — iesmilkstējās Vasisualijs.

— Visiem ir māmucīte! — pamācoši noteica Ņikita, piespiez­dams Lochankinu ar celi.

Un Vasisualijs pēkšņi apklusa.

«Bet varbūt tā vajag,» viņš domāja, raustīdamies no sitieniem un aplūkodams melnos Ņikitas kāju nagus, kas atgādināja bru­ņas, «varbūt taisni iekš tā pastāv izpirkšana, atzīšana, dižens upuris …»

Un, kamēr viņu pēra, kamēr Dūņa kaunīgi smējās un vien­tuļā vecmāmiņa no luktas sauca: «Dod tik pa mizu mūsu ciešu- lītim! Dod tik cālītim!» — Vasisualijs Andrejevičs saspringti do­māja par krievu inteliģences nozīmi un par to, ka arī Galilejs cietis patiesības vārdā.

Pēdējais rīkstes ņēma Mitričs.

— Do' šu', es pamēģināšu, — paceldams roku, viņš sacīja. — Sadošu viņam stibas pa filē vietām.

Taču Lochankins neizbaudīja kambarkunga stibas. Pie virtu­ves durvīm klauvēja. Dūņa metās atvērt («Vārnu brīvciema» pa­rādes durvis jau sen stāvēja aiznaglotas, jo iemītnieki nekādi nevarēja vienoties, kam pirmajam jāmazgā kāpnes. Tāda paša iemesla dēļ bija noslēgta arī vannas istaba).

— Vasisualij Andrejevič, pēc jums jautā kāds svešs vīrietis, — sacīja Dūņa, it kā nekas nebūtu noticis.

Un visi patiešām ieraudzīja durvīs stāvošu svešu vīrieti bal­tās, džentlmeniskās biksēs. Vasisualijs Andrejevičs žigli pielēca kājās, saposa savu tualeti un ar muļķīgu smaidu sejā pieversās ienākušajam Benderam.

— Vai es jūs netraucēju? — acis piemiedzis, pieklājīgi jautāja lielais kombinators.

— Jā, jā, — nošļupstēja Lochankins, kā puišelis pievilkdams kāju, — redziet, es biju, kā lai jums to pasaku, mazliet aiz­ņemts . . . Bet. .. liekas, es jau esmu brīvs? — Un viņš vaicājoši paskatījās apkārt. Bet virtuvē vairs neviena nebija, izņemot tanti Pašu, kas eksekūcijas laikā bija uz plīts aizmigusi. Uz dēļu grī­das mētājās stibu gali un baita veļas poga ar diviem cauru­miņiem.

— Lūdzu, nāciet manā istabā! — aicināja Vasisualijs.

— Bet varbūt es jūs tomēr iztraucēju? — jautāja Ostaps, ie­gājis Lochankina pirmajā istabā. — Jūs sakāt, ka ne? Nu labi. Tātad pie jums «Iz. j. ist. v. ērt. skat. jūr. vient. nepr. int. vīr.»? Un tā patiešām ir «j.» ar «v. ērt.»?

— Pilnīgi pareizi, — Vasisualijs dzīvi atsaucās, — brīnišķīga istaba ar visām ērtībām. Un lēti izdodu Piecdesmit rubļu mēnesī.

— Es nekaulēšos, — laipni sacīja Ostaps, — bet kā ar kaimi­ņiem, kādi viņi ir?

— Brīnišķīgi ļaudis, — Vasisualijs slavēja, — un vispār vi­sas ērtības. Un par lētu cenu.

— Bet viņi taču, kā liekas, šeit ieveduši miesas sodus?

— Ak, — izjusti sacīja Lochankins, — galu galā ko tur var zi­nāt? Varbūt tā vajag. Varbūt tieši tur slēpjas lielā, raupjā dzīves patiesība.

— Raupjā? — domīgi atkārtoja Benders. — Tā pati arī nātna, trīskārt šķeterēta un pašausta? Ta, ta. Vispār sakiet, — no kādas ģimnāzijās klases jūs izmeta par nesekmību? No sestās?

— No piektās, — Lochankins atbildēja.

— Zelta klase. Tātad līdz Krajeviča fizikai jūs nemaz neno- kļuvāt? Un kopš tā laika vedat tikai intelektuālu dzīves veidu? Starp citu, man vienalga Dzīvojiet, kā vēlaties! Rīt es pārvācos pie jums.

— Bet rokasnauda? — jautāja bijušais ģimnāzists.

— Jūs neesat baznīcā, jūs neviens netaisās piekrāpt, — no­zīmīgi sacīja lielais kombinators. — Bus arī rokasnauda. Ar laiku.

Kad Ostaps atgriezās viesnīcā «Karlsbade» un, neskaitāmas reizes atspoguļojies vestibilu, kāpņu telpu un gaiteņu spoguļos, ar kuriem tik ļoti mīl izgreznoties šāda veida iestādes, iegāja savā istabā, viņu pārsteidza šeit valdošā nekārtība. Sarkanais plīša krēsls gulēja ar strupajām kājelēm gaisā, atklādams savu nepievilcīgo džuta ačgārno pusi. Bārkstainais samta galdauts bija noslīdējis no galda. Pat glezna «Kristus parādīšanās ļau­dīm», arī tā bija nošķiebušies uz sāniem un šādā izskatā zaudē­jusi lielāko daļu savas audzinošās nozīmes, kuru tanī bija ielicis mākslinieks. No balkona pūta svaigs, dzestrs vējš, lidinādams pa gultu izmētātās naudas zīmes. Starp tām zvilnēja papirosu «Kau- kazs» skārda kārbiņa. Uz grīdsegas saķērušies, kājas mētādami, klusi valstījās Paņikovskis un Balaganovs.