IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Sieva klusēja, skaļi elpodama.

— Varvara! — viņš atkārtoja. — Vai patiešām tu no manis aizej pie Ptiburdukova?

— Jā, — atbildēja sieva. — Es aizeju. Tā vajag.

— Bet kāpēc, kāpēc gan? — kā govs šņāca Lochankins.

Viņa jau tā lielās nāsis bēdās piepūtās. Nodrebēja faraona

bārdele.

— Tāpēc, ka es viņu mīlu.

— Bet kas būs ar mani?

— Vasisualij! Es vēl vakar tev darīju zināmu. Es tevi vairs nemīlu.

— Bet es! Es taču tevi milu, Varvara!

— Tā ir tava personīgā darīšana, Vasisualij. Es aizeju pie Ptiburdukova. Tā vajag.

— Nē! — iesaucās Lochankins. — Tā nevajag! Cilvēks nevar aiziet, ja otrs viņu mīl!

— Var gan, — sakaitināti sacīja Varvara, skatīdamās kabatas spogulītī. — Un vispār, Vasisualij, izbeidz tiepties!

— Tāda gadījumā es turpinu bada streiku! — iekliedzās ne­laimīgais vīrs. — Es badošos tik ilgi, kamēr tu atgriezīsies. Dienu. Nedēju. Gadu badošos!

Lochankins atkal aizgriezās un atspieda degunu pret auksto, slideno vaska drānu.

— Tā arī gulēšu ar visiem bikšturiem — un beigas, — atska­nēja no divana, — kamēr nomiršu. Un pie visa būsi vainīga tu flr inženieri Ptiburdukovu.

Sieva padomāja, sakārtoja pār balto, saules neskarto plecu no­slīdējušo lentīti un pēkšņi, skaļi raudādama, izsaucās:

Tu nedrīksti tā runāt par Ptiburdukovu! Viņš stāv augstāk par tevi!

To Lochankins neizturēja. Viņš nodrebēja, it kā cauri visam augumam — no bikšturiem līdz pat zaļajām kapzeķēm — būtu izskrējusi elektriskā strāva.

— Tu esi mātite, Varvara, — viņš stiepti iesmilkstējās. — Tu esi ielas meita!

— Vasisualij, tu esi glups! — sieva mierīgi atbildēja.

— Tu esi vilku mātīte, — Lochankins turpināja tādā pašā stieptā balsī. — Es tevi nīstu. No manis aizeji pie mīļākā. Pie Ptiburdukova no manis aizeji. Pie sūda Ptiburdukova tu tagad, nekrietnā, no manis aizeji. Tad, lūk, pie kā tu aizeji no manis! Tu gribi miesas kārībām ar viņu nodoties. Tu vecā vilku mātīte un netikle turklāt.

Tīksminādamies ar savām bēdām, Lochankins pat nemanīja, ka runā piecpēdu jambos, kaut gan dzejoļus nerakstīja un nemī­lēja tos lasīt.

— Vasisualij! Izbeidz māžoties! — sacīja vilku mātīte, aizsie- dama maisu. — Paskatips, pēc kā tu izskaties! Kaut nomazgājies būtu. Es aizeju. Paliec sveiks, Vasisualij! Tavu maizes kartīti es atstāju uz galda.

Un Varvara, paķērusi maisu, gāja uz durvīm. Redzēdams, ka lāsti nepalīdz, Lochankins žigli pietrūkās no dīvana, pieskrēja pie galda un, kliegdams: «Glābiet!» — saplēsa kartīti. Varvara no­bijās. Viņa iedomājās vīru no bada izdilušu, ar palēninātu pulsu un aukstiem locekļiem.

— Ko tu izdarīji? — viņa iesaucās. — Nemēģini badoties!

— Es badošos! — iespītējās Lochankins.

— Tas ir muļķīgi, Vasisualij. Tas ir individa dumpis.

— Ar to es lepojos, — atbildēja Lochankins jambam aizdo­mīgi līdzīgā ritmā. — Tu neproti novērtēt individualitātes nozīmi

un vispār inteliģenci.

— Bet sabiedrība taču tevi nosodīs.

— Lai soda tā, — kategoriski sacīja Vasisualijs un atkal no­vēlās uz dīvana.

Varvara klusēdama nometa maisu uz grīdas, žigli norāva no galvas salmu kapuci un, murminādama: «satracinātais tēviņš», «tirāns», «privātīpašnieks», steigšus pagatavoja sviestmaizi ar baklažanu ikriem.

— Ed! — viņa sacīja, liekot ēdienu pie vīra koši sarkanajām lūpām. — Vai dzirdi, Lochankin? Ēd tūlīt uz vietas! Nu!

— Liec mani mierā, — viņš sacīja, atbīdot sievas roku.

Izmantodama brīdi, kad bada cietējam uz mirkli pavērās mute,

veidodama spraugu starp faraona bārdeli un pēc maskaviešu par rauga apcirptajām Osiņām, Varvara veikli tur iebāza sviestmaizīti. Bet bada cietējs sparīgi ar mēli izgrūda barību ārā.

— Ed, nelieti! — izmisusi kliedza Varvara un bakstīja ar sviestmaizīti. — Inteliģents!

Bet Lochankins novērsa seju un noliedzoši mauroja. Pēc kāda brītiņa sakaitinātā, ar zaļiem ikriem notrieptā Varvara atkāpās. Viņa atsēdās uz sava maisa un raudāja ledainas asaras.

Lochankins nopurināja no bārdas pielipušās drupatas, uzmeta piesardzīgu, greizu skatienu sievai un apklusa uz sava dīvana. Viņam ļoti negribējās šķirties no Varvaras. Bez daudziem trūku­miem Varvarai piemita divas nozīmīgas, labas īpašības: lielas, baltas krūtis un darbs. Pats Vasisualijs nekad un nekur nebija strādājis. Darbs viņam traucētu domāt par krievu inteliģences no­zīmi, un šim socialajam slānim viņš pieskaitīja arī pats sevi. Tāda kārtā Lochankina ilgstošās pārdomas noveda pie patīkamas un tuvas tēmas: «Vasisualijs Lochankins un viņa nozīme», «Lochan­kins un krievu liberālismā traģēdija», «Lochankins un viņa loma Krievijas revolūcijā». Par visu to bija viegli un tīkami domāt, staigājot pa istabu par Varvaras naudu pirktos filca zābaciņos un raugoties uz mīļoto skapi, kur baznīcas zeltā mirdzēja Brokhausa enciklopēdisko vārdnīcu muguriņas. Vasisualijs mēdza ilgstoši kavēties skapja priekšā, raidot skatienu no muguriņas uz mugu­riņu. Tur pēc lieluma bija salikti brīnišķīgi iesiešanas mākslas pa­raugi: «Lielā medicinas enciklopēdija», «Dzīvnieku dzīve», pudu smagais «Vīrietis un sieviete» sējums un ari Elizeja Reklija «Zeme un ļaudis».

— Līdzas šai domu krātuvei, — gausi sprieda Vasisualijs,

cilvēks kļūst tīrāks, savā ziņā garīgi aug.

Nonācis pie tāda slēdziena, viņš laimīgi nopūtās, izvilka no skapja apakšas 1899. gada «Rodinu», iesietu putojoša un šļaka- taina juras viļņa krasas vākos, apskatīja angļu-būru kara bildītes, nezināmas dāmas sludinājumu ar nosaukumu «Lūk, tā es palie­lināju savas krūtis par sešām collām» un citus interesantus gabaliņus.

Ar Varvaras aiziešanu sabruktu materialā bāze, uz kuras bal- stījas viscienījamākā domājošās cilvēces pārstāvja labklājība.

Vakarā atnāca Ptiburdukovs. Viņš ilgi nevarēja saņemt dūšu un ieiet Lochankinu istabās un mīņājās virtuvē starp garliesmai- najiem primusiem un krustām izvilktajām virvēm, uz kurām kā ieģipsēta karājās sausa veļa ar satecējušām zilumu svītrām. Dzī­voklis atdzīvojās. Klaudzēja durvis, slīdēja ēnas, spīdēja iemīt­nieku acis, un kāds kaisli nopūtās: — Vīrietis atnācis.

Ptiburdukovs noņēma cepuri, saraustīja savas inženieriskās ūsas un pēdīgi saņēmās.

— Varja, — viņš lūdzoši sacīja, ieiedams istabā, — mēs taču vienojāmies …

— Papriecājies, Sašuk! — Varvara'iesaucās, sagrāba viņu aiz rokas un stūma pie dīvana. — Te viņš ir! Guļ! Tēviņš! Zemiskais privātīpašnieks! Saproti, šis feodālis pieteica bada streiku tālab, ka es gribu no viņa aiziet.

Ieraudzījis Ptiburdukovu, bada cietējs tūlīt lika lietā piecpēdu jambu.

— Ptiburdukov, es tevi nicināju, — viņš gaudās. — Tu sievai manai pirkstu nedur klāt. Tu maita, nelietīgais Ptiburdukov! Kur sievu tu no manis projām ved?

— Biedri Lochankin, — apstulbis sacīja Ptiburdukovs, ķer­damies pie ūsām.

— Ej prom, ej prom, es tevi neieredzu, — turpināja Vasisua­lijs, klanīdamies kā vecs ebrejs, pātarus skaitot, — tu gnīda nici­nāms un nekrietnis turklāt. Ne inženieris tu, bet vepris, āzis un bullis, kuilis, suteners turklāt!

— Kā jums nav kauna, Vasisualij Andrejič, — sacīja ap­nikušais Ptiburdukovs, — tas taču ir vienkārši dumji. Nu pado­mājiet, ko jūs darāt? Piecgades otrajā gadā …