IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Revolūcija, — atbildēja bijušais aklais. — Agrāk es mak­sāju gorodovojam, kas stāvēja uz Kreščatika un Proreznojas stūra, pieci rubļi mēnesī, un mani neviens neaiztika. Gorodovojs pat sekoja, lai man neviens nedarītu pāri. Labs cilvēks bija! Viņu sauca Nebaba, Semjons Vasiļjevičs. Es viņu nesen satiku. Viņš tagad ir mūzikas kritiķis. Bet šajos laikos? Vai tad iespējams sais­tīties ar miliciju? Sliktāku tautu es neesmu redzējis. Viņi tādi pārlieku idejiski kļuvuši, īsti kulturtrēģeri. Un tā nu, Balaganov, man vecuma dienās vajadzēja kļūt par afēristu. Nu, bet šādā izņē­muma gadījumā var laist apgrozībā manas vecās brilles. Tas ir daudz drošāk par laupīšanu.

Pēc piecām minūtēm no sabiedriskās atejas, ko iekļāva kupli sazēlusi tabaka un piparmētras, iznāca akls cilvēks zilās brillēs. Pacēlis zodu pret debesīm un ar kūrorta spieķīti taustīdams ceļu, viņš devās uz dārza izeju. Viņam pa pēdām sekoja Balaganovs. Paņikovski ne pazīt nevarēja. Plecus atgāzis atpakaļ, uzmanīgi likdams kājas uz ietves, viņš cieši piegāja mājām klāt un, klau­dzinādams ar spieķīti pa vitrinu margām, sadurdamies ar pretim­nācējiem, skatīdamies tajos kā tukšā gaisā, svinīgi virzījās tālāk. Viņš strādāja tik apzinīgi, ka pat izjauca lielu rindu, kuras sā­kums balstījās pret stabiņu ar uzrakstu «Autobusa pietura». Ba­laganovs nevarēja nobrīnīties vien, raugoties uz brašo neredzīgo.

Paņikovskis darīja savas ļaundarības tik ilgi, kamēr pa her- kulesiešu parādes durvīm iznāca Koreiko. Balaganovs satraukumā nezināja, kur likties. Vispirms viņš piesteidzās pārāk tuvu noti­kuma vietai, tad atsprāga nost pārāk tālu. Un tikai pēc tam ieņēma ērtu novērošanas poziciju pie augļu kioska. Mutē viņam diez kāpēc radās riebīga garša, it kā pusstundu būtu sukājis dur vju misiņa rokturi. Taču, paskatījies uz Paņikovska Izdarībām, viņš nomierinājās.

Balaganovs ieraudzīja, ka aklais pagriezās ar seju pret miljo­nāru, aizķēra viņu ar spieķīti aiz kājas un pagrūda ar plecu. Pēc tam viņi acīm redzot apmainījās ar dažiem vārdiem. Koreiko pa­smaidīja, paņēma aklo zem rokas un palīdzēja viņam nokāpt uz ielas. Lielākas ticamības labad Paņikovskis no visa spēka klau- dzināja ar spieķīti pa akmeņiem un rāva galvu atpakaļ, it kā viņš būtu iegrožots. Neredzīgā turpmākā darbība izcēlās ar tadu smalkumu un precizitāti, ka BalaganoVs sajuta pat skaudību. Pa­ņikovskis apņēma savu pavadoni ap viduci. Viņa rokas slīdēja pa Koreiko kreiso sānu un kādu sekundes daļu uzkavējās virs miljo­nārā kantora darbinieka buru audekla kabatas.

— Nu-nu, — čukstēja Balaganovs. — Rīkojies, vecīt, rīkojies!

Un tieši šajā acumirklī paspīdēja stikli, trauksmaini ieaurojās

signaltaure, nodrebeja zeme, un liels, balts autobuss, tikko notu­rējies uz riteņiem, strauji nobremzēja pašā ielas vidū. Vienlaicīgi atskanēja divi kliedzieni:

— Idiots! Autobusa neredz! — spiedza Paņikovskis, izlēcis no riteņa apakšas, un, norāvis no deguna brilles, draudēja ar tām pavadonim.

— Viņš nav akls! — izbrīnījies iekliedzās Koreiko. — Zaglis!

Viss ietinās zilos dūmos, autobuss aizripoja tālāk, un, kad ben-

zina aizkars izklīda, Balaganovs ieraudzīja, ka Paņikovski ielencis neliels pilsoņu bariņš. Ap viltus neredzīgo sākās kņada. Balaga­novs pieskrēja tuvāk. Paņikovska sejā kavējās ķēmīgs smaids. Viņš izturējās dīvaini vienaldzīgi pret visu notiekošo, kaut gan viena viņa auss kvēloja tik rubinsarkana, ka droši vien tumsā spīdētu un tās gaismā varētu pat attīstīt foto plates.

Izgrūstīdams no visām malām saskrējušos pilsoņus, Balaga­novs joza prom uz viesnīcu «Karlsbade».

Lielais kombinators sēdēja pie bambuka galdiņa un rakstīja.

— Paņikovskim gals klāt! — Balaganovs izdvesa, visai izteik­smīgi parādīdamies durvīs.

— Jau? — lietišķi pārvaicāja Benders. — Tā kā drusku par ātru.

— Paņikovskim gals klāt! — izmisis atkārtoja rudais Sura. — Pie «Herkulesa».

— Ko jūs baurojat kā ledus lācis siltā laikā? — Ostaps stingri norāja. — Vai sen jau gals klāt?

— Minūtes piecas.

— Tā tūlīt būtu sacījis. Ir gan kašķīgs večuks! Nu tad iesim papriecāties. Pa ceļam izstāstīsiet.

Kad lielais kombinators ieradās notikuma vietā, Koreiko vairs nebija, bet ap Paņikovski viļņojās milzīgs pūlis, kas aizsprostoja ielu. Automobiļi, atdūrušies pret ļaužu masu, nepacietīgi pēkšķēja. Pa ambulances logiem skatījās sanitares baltos chalatos. Skraider lēja suņi, uzslējuši astes kā zobenus. Pilsētas dārzā pārstāja dar­boties strūklaka. Apņēmīgi nopūties, Benders iespraucās pūlī.

— Pardon, — viņš teica, — vēlreiz pardon! Piedodiet, kundze, vai jūs uz stūra nepazaudējāt marmelades talonu? Skrieniet ātrāk, tas vēl tur guļ. Palaidiet ekspertu, ei jūs, vīrieši! Dod ce|u, kad tev saka, vazaņķis tāds!

Tādā kārtā, izmantodams pātagas un cukurgraudiņa politiku, Ostaps izlauzās līdz centram, kur mocījās Paņikovskis. Tagad jau arī konvencijas pārkāpēja otrās auss gaismā varētu veikt dažādus fotogrāfiskus darbus. Ieraudzījis komandoru, Paņikovskis žēli nokāra galvu.

— Vai šitas? — Ostaps sausi jautāja, iebakstīdams Paņikov­skim mugurā.

— Tas pats ir, — priecīgi apstiprināja daudzie taisnības mīlē­tāji, — paši savām acīm redzējām.

Ostaps aicināja pilsoņus nomierināties, izvilka no kabatas pie­zīmju grāmatiņu un, paskatījies uz Paņikovski, valdonīgi sacīja:

— Lūdzu lieciniekus uzrādīt uzvārdus un adresi. Liecinieki, pierakstieties!

Varētu likties, ka pilsoņi, izrādījuši tādu aktivitati Paņikovska notveršanā, nekavēsies atmaskot noziedznieku arī ar savām liecī­bām. Taču īstenībā jau pie'vārda «liecinieki» visi taisnības mīlē­tāji atsala, kļuva nemierīgi un sāka kāpties atpakaļ. Pūlī radās plaisas un robi. Tas saruka acīm redzot.

— Kur tad liecinieki? — Ostaps pārvaicāja.

Sākās panika. Strādājot ar elkoņiem, liecinieki lauzās prom, un īsā brīdī iela atguva savu agrāko izskatu. Automobiļi izkustē­jās, ambulances logi aizcirtās, suņi ņēmās uzmanīgi aplūkot tro­tuāru stabu pamatus, un pilsētas dārzā, šņācot kā narzans, no jauna uzspurdza strūklaka.

Pārliecinājies, ka iela tīra un Paņikovskim briesmas vairs ne­draud, lielais kombinators īdzīgi sacīja:

— Glupais vecis! Stulbais plānprātiņš! Vēl viens dižens nere­dzīgais atradies — Paņikovskis! Homērs, Miltons un Paņikovskis! Jauka kompānijā! Bet Balaganovs? Arī labais, īsts matrozis no avarējuša kuģa. Paņikovskim gals klāt, Paņikovskim gals klāt! Bet pats … Iesim uz pilsētas dārzu! Es jums sarīkošu pirti pie strūklakas.

Pie strūklakas Balaganovs tūlīt visu vainu uzvēla Paņikov­skim. Izblamējies aklais aizrādīja uz saviem bēdu gados satrici­nātajiem nerviem un, starp citu, atklāja, ka pie visa vainīgs esot Balaganovs, kas, kā zināms, esot nožēlojama un niecīga perso­nība. Brāļi uz karstām pēdām ņēmās viens otru grūstīt. Jau

atskaņoja vienmuļi izsaucieni: «Bet kas tu tāds esi?». No Paņikov­ska acu dzīlēm jau izlauzās liela asara, ģenerālās plūkšanās vēst­nese, kad lielais kombinators uzsauca «brek» kā tiesnesis ringā un izšķīra pretiniekus.

— Boksēties varēsiet izejamās dienās, — viņš noteica. — Bur­vīgs pāris: Balaganovs gaiļa svarā, Paņikovskis vistas svarā! To­mēr, kungi čempioni, strādāt kopā ar jums ir tikpat kā sietā ūdeni nest. Tas slikti beigsies. Es jūs atlaidīšu, vēl jo vairāk tādēļ, ka neko sociāli vērtīgu jūs sevī neiemiesojat.