IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Nu tas ir tieši tas pats, ko es nupat sacīju biedram Boriso- hļebskim. Kāpēc raudāt par individualitāti, par personisko, dzīvi, kad mūsu acu priekšā aug maizes klētis, Magņitogorskas, visādi kombaini, betonmaisītāji, kad kolektivs …

Pārtraukuma laikā Bomze, kas mīlēja garīgus sakarus, paspēja paklačot ar kādiem desmit darbiniekiem. Katras sarunas sižetu varēja noteikt pēc viņa sejas izteiksmes, kurā bēdas par indivi­dualitātes nomākšanu ātri pārgāja gaišā entuziasta smaidā. Bet, lai kādas bija jūtas, kas saviļņoja Bomzi, viņa seju nepameta iedzimta cēluma izteiksme. Un visi, sākot ar vietējās komitejas nosvērtajiem biedriem un beidzot ar politiski nenobriedušo Ku- kuškindu, uzskatīja Bomzi par godīgu un galvenais principiālu cilvēku. Starp citu, viņš pats par sevi arī bija tādās pašās domās.

Jauns zvans paziņoja trauksmes beigšanos un raidīja kalpo­tājus atpakaļ savos numuros. Darbs turpinājās.

Patiesību sakot, vārdiem «darbs turpinājās» nebija sakara ar «Herkulesa» tiešo darbību, kas pēc statutu noteikumiem sastāvēja no dažādām tirdzniecības operācijām ar kok- un zāģmateriāliem. Pēdējo gadu herkulesieši, atmetuši katru domu par garlaicīgajiem baļķiem, starpsienu plāksnēm, eksporta ciedriem un citām neinte­resantām lietām, nodevās ļoti aizraujošai nodarbībai: viņi cīnījās par telpām, par savu iemīļoto viesnīcu.

Viss sākās no maza papīrīša, ko brezenta pasta grāmatā at­nesa laiskais komunālās daļas kurjers.

«Ar šā saņemšanu,» vēstīja papīrītis, «liekam priekšā jums nedēļas laikā atbrīvot bij. viesnīcas «Kaira» telpas un nodot tās ar visu bij. viesnīcas inventāru viesnīcu tresta pārziņā. Jums tiek nodotas bij. akc. sab. «Skārds un bekons» telpas. Pamats: Pilsētas padomes 12./I929. g. lēmums.»

Vakarā šo papīrīti nolika priekšā uz galda biedram Polichaje- vam, kas sēdēja zem palmām un sikomorēm elektriskās gais­mas ēnā.

— Kas vēl nebūs! — nervozi iekliedzās «Herkulesa» priekš­nieks. — Viņi man raksta «liekam priekšā»! Man, kas pakļauts tieši centram! Kā viņi uzdrīkstas, prātā sajukuši, vai? Ko?

— Brīnums, kā nav vēl uzrakstījuši «pavēlam», — piemeta garu Serna Michailovna. — Lauki tādi!

— Tā ir tīrā anekdote, — drūmi smaidīja Polichajevs.

Nekavējoties tika nodiktēta atbilde ārkārtīgi noraidošā stilā.

«Herkulesa» priekšnieks kategoriski atsacījās atbrīvot telpas.

— Lai citreiz zina, ka es viņiem neesmu nekāds naktssargs un visādus «liekam priekšā» man rakstīt nedrīkst, — murmināja biedrs Polichajevs un, izvilcis no kabatas gumijas spiedogu ar savu faksimilu, satraukumā nospieda parakstu augšpēdus.

Un atkal laiskais kurjers, šoreiz herkulesiešu, aizslāja pa sau­lainajām ielām, apstājoties pie kvasa būdām, iejaucoties visos ielas tračos un bravurīgi vicinot pasta grāmatu.

Veselu nedēļu herkulesieši apsprieda radušos stāvokli. Kalpo­tāji vienojās par to, ka Polichajevs necietīs tādu savas autoritates graušanu.

— Jūs vēl nepazīstat mūsu Polichajevu, — sprieda finuzskai- tes malači. — Viņš nav ar pliku roku ņemams. To ar kailu lē­mumu vis nepievārēs.

Drīz pēc šiem notikumiem biedrs Bomze iznāca no priekšnieka kabineta, turēdams rokā izredzēto darbinieku sarakstu. Viņš soļoja no nodaļas nodaļā un, noliecies pie sarakstā uzrādītās personas, noslēpumaini čukstēja:

— Mazs saviesīgs vakariņš. Trīs rubļi no deguna. Atvadīšanās no Polichajeva.

— Kā? — izbijās darbinieki. — Vai tad Polichajevs aiziet? Viņu atcēluši?

— Ta nē jau. Brauc uz nedēju uz centru cīnīties par telpām. Pielūkojiet, ka nenokavējaties! Tieši astoņos pie manis.

Izvadīšana pagāja ļoti jautri. Darbinieki padevīgi skatījās uz Polichajevu, kas sēdēja ar Lafitas vīna kausu rokā, ritmiski plauk­šķināja rokas un dziedāja:

- Izdzer tukšu, izdzer tukšu, izdzer tukšu, izdzer tukšu, iz­dzer tukšu, izdzer tukšu!

Dziedāja tik ilgi, kamēr mīļotais priekšnieks iztukšoja prāvu skaitu Lafitas vīna kausu un augstās sevastopoliešu degvīna glā­zītes, tad viņš savukārt drebošā balsī uzņēma dziesmu «Pa veco Kalugas ceļu, tā četrdesmit devītā verstē». Taču neviens neuzzi­nāja, kas šajā verstē noticis, jo Polichajevs pēkšņi uzsāka pavi­sam citu dziesmu:

Brauca tramvajs numur deviņ, Aizgāja tur kāds pie dieviņ. Stiepa, stiepa mirušo, Lanica-drica. šo-šo.

Pēc Polichajeva aizbraukšanas darba ražīgums «Herkulesa» mazliet pazeminājās. Būtu smieklīgi strādāt pilnā sparā, nezinot, vai varēs palikt šajās telpās vai vajadzēs ar visiem kancelejas piederumiem pārvākties uz «Skārdu un bekonu». Bet vēl smiek­līgāk būtu strādāt pilnā sparā pēc Polichajeva atgriešanās. Viņš, Bomzes vārdiem izsakoties, atgriezās kā uzvarētājs, telpas palika «Hcrkulesam», un darbinieki ziedoja savas dienesta stundas ko- munalnodaļas izzobošanai.

Sakautā iestāde lūdza, lai tai atdodot kaut vai mazgājamos traukus un dzelzs gultas, bet panākumu apreibinātais Polichajevs pat neatbildēja. Tad cīņa atjaunojās ar jaunu spēku. Uz centru lidoja sūdzības. Tās atspēkot aizbrauca Polichajevs personīgi. Aiz­vien biežāk Bomzes dzīvoklī skanēja uzvarošais «izdzer tukšu», un aizvien plašākas darbinieku aprindas ieslēdzās cīņā par tel­pām. Pamazām aizmirsās kok- un zāģmateriāli. Kad Polichajevs negaidot atrada uz sava galda papīrīti, kas atgādināja par eks­porta ciedriem vai starpsienu plāksnēm, viņš bija tā pārsteigts, ka brīdi pat nesaprata, ko no viņa grib. Pašreiz viņš bija pilnīgi no­grimis ārkārtīgi svarīga uzdevuma izpildē — divu sevišķi bīstamu komunalnodaļnieku pārvilināšanā pie sevis, solot augstāku at­algojumu.

— Jums laimējies, — Ostaps sacīja savam pavadonim. — Jūs esat komiska notikuma liecinieks — Ostaps Benders iet pa karstām pēdām. Mācieties! Tāds kraķis kriminalsīkmanis kā Paņikovskis būtu uzrakstījis Koreiko vēstuli: «Nolieciet pagalmā zem mēslu kastes sešsimt rubļu, citādi būs slikti,» — un apakšā uzzīmētu krustu, galvaskausu un sveci. Soņa Zeltrocīte, kuras nopelnus es nebūt nevēlos mazināt, galu galā ķertos pie parastās savu mīlas klientu aptīrīšanas, kas tai dotu tūkstoša pusotra. Sievišķu pada­rīšana. Piemēram, kaut vai kornets Savins. Izcils afērists, tā sakot, augstākās markas. Bet kā viņš būtu rīkojies? Būtu atbraucis pie Koreiko uz dzīvokli, uzdevies par Bulgarijas caru, būtu sacēlis skandalu namu pārvaldē un visu sagandējis. Taču es, kā redzat, nesteidzos. Cernomorskā mēs tupam jau nedēļu, bet es tikai šo­dien eju uz pirmo tikšanos . . . Ahā, tepat ir tā finuzskaites zāle! Nu, bortmechaniķi, parādiet man slimo! Jūs taču esat speciālists Koreiko jautājumā.

Viņi iegāja dūcošajā, apmeklētāju pilnajā zālē, un Balaganovs aizveda Benderu stūrī, kur aiz dzeltena nožogojuma sēdēja Ceva- žavska, Koreiko, Kukuškinds un Dreifuss. Balaganovs jau pacēla roku, lai uzrādītu miljonāru, kad Ostaps dusmīgi pačukstēja:

— Tā tik vēl trūka, lai jūs pilnā rīklē iebļautos: «Te viņš ir, šis bagātnieks! Turiet viņu!» Tikai mieru. Es pats uzminēšu. Kurš gan no šiem četriem?

Ostaps atsēdās uz vēsās marmora palodzes un, kā bērns šū­podams kājas, ņēmās spriedelēt:

— Meitene nav ņemama vērā. Paliek trīs: sarkanpurnainais pielīdējs ar baltajām acīm, sarukušais večukiņš ar brillēm skarda ietvarā un ļoti nopietna izskata resnais bonza. Sarukušo večukiņu es ar sašutumu noraidu. Izņemot vati, ar ko viņš aizbāzis savas spalvainās ausis, nekādu ciiii vērtību viņam nav. Paliek divi- bonza un baltacainais pielīdējs. Kurš gan no viņiem varētu būt Koreiko? Jāpadomā.