IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Šodien viņš pēdīgi nolēma Zosjai atklāt savas jutas un piedā­vāt roku, kurā dauzījās pulss, mazs un ļauns kā sesks, un savu sirdi, iekaltu teiksmainās stīpās.

— Jā, — viņš sacīja, — tā nu tas ir, Zosja Viktorovna.

To pavēstījis, pilsonis Koreiko paķēra no galda pelnu trauku, uz kura pirmsrevolūcijas lozungs brīdināja: «Vīrs, nekaitini savu sievu», un ņēmās vērīgi aplūkot.

Te nepieciešams paskaidrot, ka nav pasaulē tādas meitenes, kas vismaz nedēļu iepriekš nezinātu, ka gaidāma jūtu atklāšana. Tālab Zosja Viktorovna, apstājusies spoguļa priekšā, noraizēju­sies nopūtās. Viņai piemita tāds pats sportisks izskats, kādu pē­dējos gados bija ieguvušas visas skaistās meitenes. Pārbaudījusi šo faktu, viņa nosēdās pretī Aleksandram Ivanovičam un sagata­vojas klausīties. Bet Aleksandrs Ivanovičs neko nesacīja. Viņš prata tikai divas lomas: kalpotāja un pagrīdes miljonārā. Trešo viņš neprata.

— Vai jūs esat dzirdējis «jaunumu»? — jautāja Zosja. — Po­biruchinu «iztīrījuši».

— Pie mums arī sākusies tīrīšana, — Koreiko atbildēja, — daudzi izlidos. Piemēram, Lapidus-jaunākais. Jā, un Lapidus- vecākais arī ir labais …

Šeit Koreiko pamanīja, ka soļo pa nabadzīgā kalpotāja taciņu. Atkal viņu pārņēma svina smags domīgums.

— Jā, jā, — viņš sacīja, — un tā es nīkstu vientulībā, nebau­dot dzīvē nekāda prieka.

— Ko, ko nebaudot? — Zosja atdzīvojās.

— Nebaudot sievietes maigos glāstus, — nospiestā balsī pie­bilda Koreiko.

Neredzot nekādu atbalstu no Zosjas puses, viņš attīstīja savu domu tālāk.

Viņš jau esot vecs. Tas ir, ne jau nu vecs, bet neesot ari vairs jauneklis. Un ne jau tā tā bēda, ka vairs neesot jauneklis, bet vienkārši laiks ritot, gadi paejot. Gadi ejot. Un šis laika ritms viņam uzdzenot dažādas domas. Piemēram, par precēšanos. Lai nedomājot, ka viņš esot šāds tāds. Viņš vispār esot labs. Pavi­sam nevainojams cilvēks. Viņu vajagot pažēlot. Un viņam pat liekoties, ka viņu varētu mīlēt. Viņš neesot frants kā daudzi citi :un nemīlot vārdus kaisīt vējā. Kāpēc kāda meitene nevarētu nākt pie viņa par sievu?

Izklāstījis savas jūtas tādā nedrošā formā, Aleksandrs Ivano­vičs dusmīgi paskatījās uz Zosju.

— Vai Lapidusu-jaunāko patiešām var «iztīrīt»? — jautāja rebusnieka mazmeita.

Un, nesagaidījusi atbildi, ieminējās par lietas būtību. Viņa visu ļoti labi saprotot. Laiks patiešām ritot šausmīgi ātri. Vēl pa­visam nesen viņai bijuši deviņpadsmit gadi, bet tagad jau div­desmit. Bet vēl pēc gada būšot jau divdesmit viens. Viņa nekad neesot domājusi, ka Aleksandrs Ivanovičs būtu šāds tāds. Gluži otrādi, vienmēr bijusi pārliecināta, ka viņš esot labs cilvēks. La­bāks par daudziem citiem. Un, protams, daudz kā cienīgs. Bet Zosju tieši pašreiz nodarbinot meklējumi, kādi — viņa pati vēl nezinot. Vispār, šobrīd iziet pie vīra viņa nevarot. Jā, un kāda viņiem varot būt dzīve? Viņu nodarbinot meklējumi. Bet Koreiko, ja runā godīgi un atklāti, pavisam tikai četrdesmit seši rubļi mē­nesī. Un bez tam viņa Koreiko vēl nemīlot, kas, starp citu, esot ļoti no svara.

— Kas par nieka četrdesmit sešiem rubļiem! — Aleksandrs Ivanovičs pēkšņi iesaucās baigā balsī un izslējās visā augumā. — Man ir . . . man …

Vairāk viņš neko nesacīja. Viņš nobijās. Sākās miljonārā loma, un tā varēja beigties tikai ar bojā eju. Viņa izbailes bija tik lielas, ka viņš apjucis purpināja par to, ka laime neesot naudā meklējama. Bet šai brīdī aiz durvīm atskanēja sēkšana. Zosja iz­skrēja gaitenī.

Tur stāvēja vectēvs savā lielajā platmalē ar spīdošajiem salmu kristāliem. Viņš neuzdrošinājās nākt istabā. No bēdām viņa bārda bija izspūrusi kā pirts slota.

— Kāpēc tik ātri? — Zosja iesaucās. — Kas noticis?

Večuks pievērsa viņai savas asaru pilnās acis.

Zosja nobijusies satvēra večuku aiz kaulainajiem pleciem un žigli ievilka istabā. Siņickis pusstundu gulēja uz dīvana un drebēja.

Pēc ilgas pierunāšanas vectēvs sāka stāstīt.

Viss bijis lieliski. Līdz pašai «Jaunatnes Ziņu» redakcijai viņš nokļuvis bez kādiem traucējumiem. Nodaļas «Prāta vingrinā­jumi» vadītājs sagaidījis rebusnieku ārkārtīgi laipni.

— Roku pasniedza, Zoseņka, — večuks nopūtās. - - «Sēdie­ties,» saka, «biedri Siņicki.» Un tad viņš mani kā ar aukstu ūdeni aplēja. «Bet mūsu nodaļu taču,» viņš stāsta, «klape ciet.» Ieradies jauns redaktors un pateicis, ka mūsu lasītājiem prāta vingrinā­jumi neesot vajadzīgi, bet viņiem, Zoseņka, vajagot speciālu dam­bretes nodaļu. «Kas tagad notiks?» es vaicāju. «Nu nekas,» saka vadītājs, «jūsu materialus neievietos, un viss.» Bet manu šaradi ļoti slavēja. «Tīri puškiniskas rindas,» viņš saka, «sevišķi šī vieta: «Zilbe mana pirmā jūras dibenā, jūras dibenā otrā mana zilbe.»»

Vecais rebusnieks vēl ilgi drebinājās uz dīvana un sūdzējās par padomju ideoloģijas uzkundzēšanos.

—• Atkal jauna drama! — iesaucās Zosja.

Viņa uztupināja sev gaivā cepuri un steidzās uz durvīm. Alek­sandrs Ivanovičs devās viņai līdz, lai gan saprata, ka nevaja­dzētu iet.

Uz ielas Zosja paņēma Koreiko zem rokas:

— Mēs taču paliksim draugi. Vai ne?

— Būtu bijis labāk, ja jūs nāktu man par sievu, — Koreiko vaļsirdīgi noburkšķēja.

Pie mākslīgo minerālūdeņu kiosku līdz galam atvērtajām dur­vīm drūzmējās jauni cilvēki bez cepurēm, baltos kreklos ar pāri elkoņiem atrotītām piedurknēm. Plauktos stāvēja zili šifoni ar me­tālā krāniem. Garie stikla cilindri ar sīrupu uz grozāmas pamat­nes mirdzēja kā aptiekā. Persieši ar skumīgām sejām grauzdēja pannās riekstus, un sviluma dūmi kārdināja garāmgājējus.

— Gribas kino paskatīties, — kaprizi ieteicās Zosja. — Gribas riekstus, zelteri ar sīrupu.

Zosjas dēļ Koreiko bija gatavs uz visu. Viņš pat būtu ar mieru mazlietiņ apiet savu konspirāciju un iztērēt kādus rubļus piecus uzdzīvei. Pašreiz viņam kabatā plakanajā papirosu «Kaukazs» skārda kārbiņā atradās desmittūkstoš rubļu papīrnaudas, divdes­mit pieci červonci katra naudas zīme. Bet, ja nu viņš pat sajuktu prātā un liktu lietā kaut vai vienu naudas zīmi, to tā kā tā nevienā kinoteātrī nevarētu izmainīt.

— Algu aizkavē, — viņš sacīja galīgi izmisis, — šausmīgi ne­kārtīgi izmaksā.

Sajā brīdī no pastaigājošos ļaužu pūļa iznāca jauns cilvēks ar brīnišķām sandalēm basajās kājās. Viņš, paceldams roku, svei­cināja Zosju.

— Sveicināta, sveicināta, — viņš sacīja, — man ir divas kino ' kontramarkas. Vēlaties? Tikai momentali.

Un jaunais cilvēks brīnišķīgajās sandalēs aizvilka Zosju zem blāvās kino izkārtnes «Kurp ej i?», bijušās «Quo vadis»._

Sai naktī kantora darbinieks miljonārs negulēja mājās. Līdz pašam rītam viņš klaiņāja pa pilsētu, stulbi aplūkoja kartiņas ar kailiem zīdaiņiem fotogrāfu stikla vitrinās, ar kājām irdināja bulvara granti un raudzījās ostas tumšajā bezdibenī. Tur sasaucas neredzami kuģi, atskanēja miliču svilpieni un mirkšķināja bākas sarkanā uguntiņa.

— Nolādēta zeme! — Koreiko burkšķēja. — Zeme, kur miljo­nārs nevar savu līgavu aizvest uz kino.

Tagad Zosja viņam likās jau līgava.

Rīta pusē bāls aiz bezmiega Aleksandrs Ivanovičs aizklīda pil­sētas nomalē. Iedams pa Besarabijas ielu, viņš saklausīja «mat- čiša» skaņas. Viņš izbrīnījies apstājās.