IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

UZDEVUMS ARITMOMOIDS

Trijās stacijās: Zvirbuļos, Krauķos un Strazdos bija dažāds kalpotāju skaits. Strazdu stacijā komjauniešu bija sešas reizes mazāk nekā abās pārējās kopā, bet Zvirbuļos partijnieku bija par divpadsmit cilvēkiem vairāk nekā Krau­ķos. Bet Krauķos bezpartejisko bija par sešiem cilvēkiem vairāk nekā pirmajās divās kopā. Cik kalpotāju bija katrā stacijā, un kāds tajās bija partijas un komjaunatnes īpat­svars?

Attapies no savām bēdu pilnajām domām, večuks atkal ņēma rokā papīra lapu ar uzrakstu «debets», bet šai brīdī istabā ienāca meitene ar slapjiem, īsi apgrieztiem matiem un melnu peldkostimu pār plecu.

Viņa klusēdama izgāja balkonā, izžāva uz apdrupušajām mar­gām mitro peldkostimu un paskatījās lejā. Meitene ieraudzīja na­badzīgu pagalmu, ko bija skatījusi jau daudzus gadus, — nožē­lojamu pagalmu, kur mētājās salauztas kastes, blandījās oglēs novārtījušies kaķi un skārdnieks, skaļi klapēdams, laboja spaini. Apakšējā stāvā namamātes sūrojās par savu smago dzīvi.

Ij šīs sarunas meitene dzirdēja ne jau pirmo reizi, ij kaķiem viņa zināja pat vārdus, ij skārdnieks, kā viņai likās, laboja vienu un to pašu spaini jau daudzus gadus. Zosja Siņicka atgriezās istabā.

— Ideoloģija mani nomocījusi, — viņa saklausīja vectēva murmināšanu, — bet kāda rēbusos var būt ideoloģija? Rēbusi…

Zosja ieskatījās vecīgajos ķeburos un tūlīt iesaucās:

— Ko tu tur esi uzrakstījis? Kas tas ir? «Ar dieva palīgu mēs zilbes kopā liekam un pie it sievišķīga vārda tiekam.» Kāpēc ar dieva? Tu taču pats sacīji, ka redakcijas tagad nepieņem šarades ar reliģioziem izteicieniem.

Siņickis ievaidējās. Izsaukdamies: «Kur ir dievs, kur? Tur nav nekāda dieva,» — ar drebošām rokām viņš uzlika uz deguna bril­les metala ietvarā un satvēra lapu.

— Ir dievs, ir, — viņš skumji izdvesa. — Iezadzies gan . .. Atkal esmu nošāvis buku. Vai, cik žēl! Un visa rinda izjūk.

— Bet tu «dieva palīgu» nomaini ar «prāta palīgu», — Zosja pamācīja.

Taču pārbiedētais Siņickis atsacījās no «prāta palīga».

— Tā arī ir mistika. Es zinu. Ak, nošāvu gan buku! Zoseņka, kas tagad notiks?

Zosja vienaldzīgi paskatījās uz vectēvu un deva padomu sa­cerēt jaunu šaradi.

— Tā kā tā, — viņa sacīja, — vārds ar galotni «cija» tev ne­izdodas. Atceries, kā tu mocījies ar vārdu «termofikacija»?

— Kā nu ne, — večuks atplauka, — es vēl par trešo zilbi iz­dalīju «kac» un uzrakstīju šādi: «Trešajā zilbē, kad tēju dzersi gardu, tu bez pūlēm uzzināsi ebreja uzvārdu.» Nepieņēma šo ša­radi. Sacīja, par vāju esot, nederot. Nošāvu bukul

Un večuks, nosēdies pie galda, ņēmās izstrādāt lielu, ideolo­ģiski izturētu rēbusu. Vispirms viņš ar zīmuli uzskicēja zosi, kurn turēja knābī apgrieztu burtu «L», lielu un smagu kā karātavu stabu. Darbs iegāja sliedēs.

Zosja klāja pusdienu galdu. Viņa staigāja no spoguļstikliem greznotās bufetes pie galda un lika uz tā traukus. Parādījās fa­jansa zupas bļoda ar nosistām osām, šķīvji ar ziediņiem un bez ziediņiem, apdzeltējušas dakšiņas un pat kompota trauks, lai gan pusdienā nekāds kompots nebija paredzēts.

Vispār Siņickiem klājās slikti. Rēbusi un šarades mājā ienesa vairāk satraukuma nekā naudas. Ar pusdienām, kuras vecais re- busnieks deva pazīstamiem pilsoņiem un kuras bija galvenais ģi­menes ienākuma avots, ari neveicās. Podvisockis un Bomze aiz­brauca atvaļinājumā, Stuljans apprecēja grieķieti un sāka pusdie­not mājā, bet Pobiruchinu no iestādes «iztīrīja» pēc otrās kate­gorijas noteikumiem, un viņš no uztraukuma zaudēja apetiti un atsacījās no pusdienām. Tagad viņš staigāja pa pilsētu, aizturēja paziņas un izteica vienu un to pašu slēpta sarkasma pilno frāzi: «Vai esat dzirdējuši jaunumu? Mani «iztīrīja» pēc otrās katego­rijas.» Un daži paziņas līdzjūtīgi atbildēja: «Tad ir gan sagādā­juši galvas sāpes tas Markss un Engelss!» Bet citi neatbildēja neko, pašķielēja uz Pobiruchinu ar ugunīgu skatienu un aiznesās garām, savus portfeļus vēcinādami. Galu galā no visiem ēdājiem palika tikai viens, un arī tas pats jau nedēļu nemaksāja, aizbildi­nādamies ar to, ka algas izmaksa aizkavējusies.

Neapmierināti paraustījusi plecus, Zosja devās uz virtuvi, bet, kad atgriezās, pie pusdienu galda sēdēja pēdējais pusdienotājs — Aleksandrs Ivanovičs Koreiko.

Ārpus dienesta Aleksandrs Ivanovičs nelikās bikls un paze­mīgs. Un tomēr sasprindzinātā sejas izteiksme neizzuda ne uz mirkli. Pašreiz viņš uzmanīgi aplūkoja Siņicka jauno rēbusu. Starp citiem mīklainiem zīmējumiem izcēlās maiss, no kura bira laukā burti «T», egle, kas slēpa lecošu sauli, un uz nošu līnijas tupošs zvirbulis. Rēbuss beidzās ar augšpēdus apgrieztu komatu.

•— Pie šā rēbusa atminēšanas vajadzēs pasvīst, — priecājās Siņickis, šurp turp staigādams gar pusdienotāju. — Vajadzēs galvu palauzīt!

— Kā tad, vajadzēs gan, — Koreiko izsmiedams atbildēja,

tikai tā zoss mani mulsina. Ko tada zoss varētu nozīmēt? Ahā! Roka ir' Atminēts: «Cīņā tu iegūsi tiesības savas.»

- Jā, — večuks vīlies gari stiepa vārdus, — kā jūs tik ātri atminējāt? Izcilas spējas. Uzreiz var pazīt pirmās kategorijas rē­ķinvedi.

— Otrās kategorijas, — Koreiko izlaboja. — Bet kam jūs sa­stādījāt šo rēbusu? Vai iespiešanai?

— Kā tad, ka iespiešanai.

— Gluži veltīgi, — Koreiko sacīja, ar interesi vērodams boršču, kurā peldēja zeltainas tauku zīlītes. Sai borščā bija kas nozīmīgs, kas unteroficierisks. — «Cīņā tu iegūsi tiesības sa­vas» — tas ir eseru lozungs. Iespiešanai neder.

— Ak dieviņ tētīt! — iestenējās večuks. — Debesu valdniece! Atkal nošāvu buku. Dzirdi, Zoseņka? Buku nošāvu. Ko lai tagad dara?

Večuku mierināja. Steigā ieturējis pusdienas, viņš tūlīt pie­cēlās, savāca nedēļas laikā sacerētās mīklas, uzlika galvā milzīgi lielu salmu platmali un sacīja:

— Nu, Zoseņka, es iešu uz «Jaunatnes Ziņām». Drusku esmu norūpējies par algebroidu, bet vispār — naudu es tur dabūšu.

Komjaunatnes žurnālā «Jaunatnes Ziņas» večuka ražojumus bieži brāķēja, viņam pārmeta atpalicību un tomēr pāri nedarīja. Sis žurnāls bija vienīgā vieta, no kurienes pie večuka tecēja sīks naudas strautiņš. Siņickis paķēra līdz šaradi, kas sākās ar vār­diem «Zilbe mana pirmā jūras dibenā», divus kolchozu lotogrifus un vienu algebroidu, kurā ar ļoti sarežģītas reizināšanas un dalī­šanas palīdzību pierādīja padomju varas pārākumu par visām ci­tām varām.

Kad rebusnieks bija aizgajis, Aleksandrs Ivanovičs drūmi ņē­mās aplūkot Zosju. Sākumā Aleksandrs Ivanovičs pusdienoja pie Siņickiem tādēļ, ka pusdienas tur bija lētas un garšīgas. Bez tam viņš bija sev uzstādījis pamatnosacījumu — ne mirkli neaizmirst, ka ir sīks ierēdnītis. Viņam patika parunāties par iztikas grūtī­bām lielā pilsētā, ja saņem niecīgu aldziņu. Bet kopš kāda laika pusdienu cena un garša bija zaudējusi to abstrakto un demonslra tivo nozīmi, kādu viņš tām piešķīra agrāk. Ja no viņa pieprasītu un viņš to varētu darīt neslēpjoties, tad maksātu par pusdienām nevis sešdesmit kapeikas kā tagad, bet trīs vai pat pieci tūkstoši rubļu. Mūžīgais klejotājs Aleksandrs Ivanovičs, kas apzinīgi sevi iespīlēja finansu važās, liedza sev visu, kas maksā dārgāk par pusrubuli, un tai pašā laikā, saērcināts par to, ka atklāti nevar iztērēt pat simt rubļu, nebaidoties pazaudēt miljonus, bija iemīlē­jies tik kaisli, kā spēj vienīgi stiprs, drūms un bezgalīgas gaidas saniknots cilvēks.