IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Cik jūs saņemsiet par šo gleznu? — kautrīgi ieprasījās Plotskis.

Teofans pārtrauca sēju, kritiski pavēroja savu darbu un do­mīgi atbildēja:

— Nekas! Ap divsimt piecdesmit rubļu muzejs dos.

— Tomēr dārgi.

— Bet auzas vien tagadējos laikos, — dziedoši sacīja Mu­chins, — nevar piepirkt. Tās dārgas, šīs auzas!

— Nu, kā ar vasarāju platībām? — Ostaps jautāja, pabāzis galvu caur žoga režģi. — Sējas kampaņa, es redzu, veicas sek­mīgi. Par simt procentiem! Bet tas viss ir nieki, salīdzinot ar to, ko es redzēju Maskavā. Tur kāds mākslinieks iztaisīja gleznu no matiem. Lielu gleznu ar daudzām figūrām, un ievērojiet, ideolo­ģiski izturētu, lai gan mākslinieks izmantojis arī bezpartejisko matus, — tāds trūkums bija. Bet ideoloģiski, es atkārtoju, glezna bija brīnišķīgi izturēta. Tā saucās «Tēvocis Pachoms, traktors un viņu nakts loms». Tā bija tik spītīga glezna, ka vienkārši nezināja, ko ar to iesākt. Reizēm mati uz tās sa­cēlās stāvus. Bet vienā jaukā dienā tā pilnīgi nosirmoja, un no tēvoča Pachoma un viņa traktora nepalika ne pēdas. Bet mākslinieks par izdomu jau bija paguvis nogrābt tūk­stoša pusotra. Tā ka jūs, biedri Muchin, pārāk neaiz- raujieties! Auzas var pēkšņi sadīgt, jūsu gleznas savārpos, un jūs vairs nekad nevarēsiet ievākt ražu.

Dialektiskie stājgleznieki līdzjūtīgi iesmējās. Bet Teo­fans nesamulsa.

— Tas izklausas paradoksali, — viņš piezimeja, atjaunodams sējas manipulācijās.

Lai nu paliek, — Ostaps noteica atsveicinoties. — sējiet saprātīgo, labo, mūžīgo un tad paskatīsimies! Palieciet sveiki arī jūs, mākslās kalpi. Metiet prom savas krāsas! Pārejiet uz mozaiku no uzgriežņiem, āķiem un skrūvītēm. Portrets no uz­griežņiem. Lieliska ideja!

Visu dienu antilopieši krāsoja savu mašīnu. Uz vakarpusi tā kļuva nepazīstama un spīdēja visās olas dzeltenuma niansēs.

Nākošās dienas rītausmā pārveidotā «Antilope» pameta vies­mīlīgo šķūni un uzņēma kursu uz dienvidiem.

— Žēl, ka neizdevās atvadīties no saimnieka. Bet viņš tik saldi gulēja, ka negribējās modināt. Varbūt tieši tagad viņš pē­dīgi redz sapni, ko tik ilgi bija gaidījis: metropolits Dvulogijs svētī tautas izglītības ministrijas darbiniekus sakarā ar Roma- novu nama trīssimto gadadienu.

Un šajā brīdī aizmugurē, no baļķu mājiņas, atskanēja Osta­pam jau pazīstamā raudulīgā vaimanāšana.

— Atkal tas pats sapnis! — kunkstēja vecais Hvorobjovs. — Ak dievs, ak dievs!

— Es kļūdījos, — Ostaps piezīmēja. — Viņam droši vien sapnī parādījies nevis metropolits Dvulogijs, bet literātu grupas «Kalve un sēta» paplašināts plēnums. Tomēr velns ar viņu! Darī­šanas mūs aicina uz Cernomorsku.

Ar ko tikai ļaudis nenodarbojas!

Līdzās lielajai pasaulei, kurā dzīvo lieli cilvēki un notiek lieli notikumi, pastāv maza pasaule ar maziem ļaudīm un sīkiem no­tikumiem. Lielajā pasaulē izgudrots dizeļmotors, uzrakstītas «Mi­rušās dvēseles», uzcelta Dņepras hidroelektrostacija un paveikts lidojums apkārt zemeslodei. Mazajā pasaulē izgudrots piepūšams pīkstulis, uzrakstīta dziesmiņa «Ķieģelīši» un sameistarotas «Ār­zemju pārstāvja» fasona bikses. Lielajā pasaulē cilvēkus vada centieni aplaimot cilvēci. Mazā pasaule stāv tālu no tik augstām idejām. Tās iemītniekus vada viena vienīga tieksme — censties mūžu nodzīvot, neiepazīstot trūkumu un badu.

Mazie ļaudis steidzas aiz lielajiem. Viņi saprot, ka viņu rīcī­bai jāsaskan ar laikmetu un tikai tad viņu prece var atrast sev tirgu. Padomju laikā, kad lielajā pasaulē uzcelti ideoloģiski cie­tokšņi, mazajā pasaulē vērojama rosme. Visus skudru pasaules mazos izgudrojumus balsta granitcieta «komunistiskās» ideoloģi­jas baze. Uz piepūšamā pīkstuļa uzmālēts Cemberlens, ļoti lī­dzīgs tam, kādu viņu zīmē «Izvestijā». Populārā dziesmiņā gudrs atslēdznieks, lai iegūtu komjaunietes mīlestību, trīs refrenos iz­pilda un pat pārsniedz rūpnieciski finansialo plānu. Un, kamēr lielajā pasaulē nikni diskutē par to, kā iekārtot jauno sadzīvi, ma­zajā pasaulē jau viss gatavs: ir kaklasaite «Trieciennieka sapnis», virskrekls «tolstojietis — gladkovietis», «ģipša statuete «Peldošā kolchozniece» un dāmu korķa sviedru lapas «Darba bišu mī­lestība».

Rēbusu, šaradu, šaradoidu, logogrifu un minamu kartīšu sa­stādīšanā pūta jauni vēji. Darbs pa vecam vairs nebija modē. Laikrakstu un žurnālu nodaļu «Vaļas brīžos» vai «Kustini sma­dzeņu krokas» sekretāri noteikti atsacījās ņemt pretī preci bez ideoloģijas. Un, kamēr milzīgā zeme dunēja, kamēr cēla traktoru rūpnīcas un radīja grandiozas maizes klētis — sovchozus, večuks Siņickis, pēc nodarbošanās rēbusu sastādītājs, sēdēja savā istabā un, raidot stiklaino acu skatienus griestos, sacerēja šaradi, izman­todams modē nākušo vārdu «industrializācijā».

Siņickis izskatījās pēc rūķīša. Tādus rūķīšus krāsotāji parasti mālēja uz lietussargu veikalu izkārtnēm. Izkārtņu rūķīši ar sar­kanām turku cepurēm galvās vēlīgi mirkšķināja garāmgājējiem, it kā aicinot tos ātrāk nopirkt zīda lietussargu vai spieķi ar sudraba rokturi, kas atgādina suņa galvu. Siņicka garā, iedzel­tenā bārda nokarājās tieši papīrkurvī zem galda.

— Industrializācijā, — viņš skumji čukstēja, čāpstinot bālās veca cilvēka lūpas, kas izskatījās kā jēlas kotletes.

Un viņš pa ieradumam sadalīja šo vārdu šarades daļās:

— Indus. Tria. Liza. Cija.

Viss iznāca brīnišķīgi. Siņickis jau redzēja kuplu šaradi, no­zīmīgu pēc satura, viegli lasāmu un grūti atminamu. Šaubas ra­dīja pēdējā daļa — «cija».

«Kas tā tāda par «ciju»?» večuks saspringti domāja. «Luk, ja butu «akacija». Tad lieliski iznāktu: industrializakacija.»

Pamocījies pusstundu un neizdomājis, ko iesāki ar kaprizo ga lotni, Siņickis nolēma, ka nobeigums nāks pats par sevi, un stājās pie darba. Savu poēmu viņš saka rakstīt uz papīra lapas, kas izplesta no grāmatvedības gramatas, ar uzrakstu «debets».

Pa balkona stikla durvīm bija redzamas ziedošās akacijas, sa- lapitie māju jumti un žilbinoši zilā jūras strēle. Cernomorskas pusdienas tveice lēja pār pilsētu lipīgu svelmi.

Večuks padomāja un uzskrāpēja uz papīra pirmās rindas:

Pirmai zilbei čalma galvā gan, Tā par austrumzemju iemītnieci kļutu.

— Tā par austrumzemju iemītnieci kļūtu, — apmierināti bu- binaja večuks.

Viņam iepatikās paša sacerējums, tikai grūti bija atrast at­skaņas vārdiem «gan» un «kļūtu». Rebusnieks pastaigājās pa istabu, plūkādams bārdu. Pēkšņi viņam iešāvās prātā:

Ir ot r ā zilbe paz T stama man, Ar dziesmu it kā saistīta tā būtu

Arī ar «Liza» izdevās viegli tikt galā:

Ar dieva palīgu mēs zilbes kopā liekam Un pie it sievišķīga vārda tiekam No kādas traģēdijas skumji cēlas, Ko atcerēties var, kas vien tik vēlas.

Noguris no pārliekās piepūles, Siņickis atgāzās atzveltnes krēslā un aizvēra acis. Viņam jau bija septiņdesmit gadu. Piec­desmit no tiem viņš sacerēja rēbusus, šarades, minamas kartiņas un šaradoidcs. Bet vēl nekad godājamajam rebusniekam nebija bijis tik grūti strādāt kā tagad. Viņš bija atpalicis no dzīves, po­litiski neizglītots, un jaunie konkurenti viņu viegli uzveica.Viņi nesa uz redakciju uzdevumus ar tik brīnišķīgu ideoloģisku no­stādni, ka večuks raudāja aiz skaudības, tos lasot. Kā lai viņš sacenšas, piemēram, ar tādu uzdevumu: