IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Žilbinošās gaismas strēle viļņojās uz ceļa. Mašīnas mīksti skrapstēja, skrejot garām satriektajiem antilopiešiem. Putekļi sa- vērpēs zem riteņiem. Gari stiepti auroja signāli. Vējš brāzās uz visām pusēm. Pēc brīža viss pagaisa, un tumsā ilgi šūpojās un lēkāja vienīgi pēdējās mašīnas rubina lukturītis.

īstā dzīve aizlidoja garām, priecīgi taurējot un zibsnījot la­kotos spārnus.

Piedzīvojumu meklētājiem palika tikai benzina smaka. Un vēl ilgi viņi Sēdēja zāle, šķaudīdami un purinādamies.

— Jā, — Ostaps sacīja, — tagad arī es pats redzu, ka auto­mobilis nav greznuma priekšmets, bet pārvietošanās līdzeklis. Vai jūs, Balaganov, viņus neapskaužat? Es apskaužu.

Ap pulksten četriem notramdītā «Antilope» apstājās stāvas kraujas malā. Lejā kā uz šķīvīša gulēja nepazīstama pilsēta. Tā izskatījās rūpīgi sadalīta kā torte. Pār pilsētu lidinājās dažādas krāsas rīta garaiņi. Nevaļīgajiem antilopiešiem likās, it kā viņi saklausītu tikko dzirdamus sprakšķus un ļoti vieglu svilpošanu. Acīm redzot tur krāca pilsoņi. Robainais mežs stiepās līdz pat pilsētai. Ceļš meta cilpas no kraujas lejā.

— Paradīzes ieleja, — sacīja Ostaps, — tādas pil sētas,patī­kami izlaupīt agri no rīta, kad vēl necepina saule. Mazāk no­gurst.

— Pašreiz tieši ir agrs rīts, — Paņikovskis ieminējās un glai­mojoši paskatījās komandoram acīs.

— Turi muti, zelta vedēj! — Ostaps uzkliedza. — Ir gan ne­piepildāms vecis. Jokus nesaprot.

— Ko darīt ar «Antilopi»? — Kozļēvičs vaicāja.

— Tiesa, — sacīja Ostaps, — pilsētā ar šo zaļo vannu tagad nevar rādīties. Arestēs. Vajadzēs pielietot visprogresīvāko valstu paņēmienus. Piemēram, Riodežaneiro zagtus automobiļus pār­krāso citā krāsā. To dara aiz tīri humāniem principiem lai iepriekšējais saimnieks neuztrauktos, ieraudzījis, ka viņa mašīna braukā svešs cilvēks. «Antilope» izpelnījusies draņķīgu slavu, viņu vajag pārkrustīt.

Tika nolemts kājām iesoļot pilsētā un dabūt krāsas, bet ma­šīnai pameklēt drošu patvērumu aiz pilsētas robežas.

Ostaps steigšus aizgāja pa ce|u līdztekus kraujai un drīz ieraudzīja sašķiebušos ba|ķu namiņu, kura mazie lodziņi spīdēja zilgi kā upes ūdens. Aiz namiņa atradās šķūnis, kas likās piemērota paslēptuve «Antilopei».

Kamēr lielais kombinators pārdomāja, kā visērtāk iekļūt mājiņā un sadraudzēties ar tās iemītniekiem, durvis atvērās un lievenī iz­skrēja cienījams kungs zaldāta apakšbiksēs ar melnām skārda pogām. Viņa nāves bālos vaigus klāja solida sirma vaigubārda. Pagā­jušā gadsimtā līdzīga fizionomija būtu bijusi parasta parādība. Tanīs laikos vairums vī­riešu audzēja savās sejās šādus kronim uzti­camu pavalstnieku spalvainos pušķus. Bet ta­gad, kad zem vaigubārdas nebija ne zilā vic- mundiera, ne civilā ordenīša ar muarē lentīti, ne uzšuvju ar slepenpadomnieka zelta zvaig­znēm, šī seja likās nedabiska.

— Ak kungs, — čāpstināja baļķu mājiņas iemītnieks, pastiepis rokas pretī uzlecošai saulei. — Ak dievs, ak dievs! Aizvien tie paši sapņi! Tie paši sapņi!

Izsacījis šo sūdzību, večuks apraudājās un, švīkājot kājas, .skrēja pa taciņu apkārt mājai. Parasts gailis, šai brīdī sagata­vojies dziedāt trešo reizi un šinī nolūkā iznācis pagalma vidū, metās prom; steigā viņš žigli spēra dažus soļus un izmeta pat spalvu, bet drīz savaldījās, uzrausās uz zedeņu žoga un jau no šīm drošajām pozicijām pavēstīja pasaulei, ka pienācis rīts. Taču viņa balsī ieskanējās satraukums, ko izsauca mājiņas saimnieka necienīgā uzvedība.

— Nolādētie, rādās sapņos, — Ostaps saklausīja večuka balsi.

Izbrīnījies Benders vēroja savādo cilvēku ar vaigubārdu, kādu tagad varētu redzēt laikam tikai konservatorijas šveicara minis- triskajā sejā.

Pa tam neparastais kungs bija beidzis pirmo riņķi un atkal parādījās pie lieveņa. Seit viņš piestāja un ar vārdiem: «Iešu pa­mēģināšu vēlreiz,» — nozuda aiz durvīm.

— Es mīlu večukus, — nočukstēja Ostaps, -— ar viņiem nekad nav garlaicīgi. Nāksies pagaidīt noslēpumainā mēģinājuma re­zultātus.

Ostapam nevajadzēja ilgi gaidīt. Drīz mājiņā bija saklausāma raudulīga vaimanāšana, un, kāpdamies atpaka| kā Boriss Godu- novs Musorgska operas pēdējā cēlienā, lievenī izvēlās večuks.

— Atkāpies no manis, atkāpies! — viņš iesaucās ar šaļapi- nisku balss intonāciju. — Aizvien tas pats sapnis! Vai — vai — vai!

Viņš pagriezās un klupdams tenterēja tieši Ostapam virsū. Nolēmis, ka nu ir laiks darboties, lielais kombinators iznāca no savas paslēptuves aiz koka un uztvēra vaigbārdaini savās vare­najās rokās.

— Ko? Kas? Kas te notiek? — iekliedzās satrauktais večuks. — Ko?

Ostaps uzmanīgi atbrīvoja viņu no saviem apkampieniem, sa­tvēra večuka roku un sirsnīgi pakratīja.

— Es jūtu jums līdz! — viņš iesaucās.

— No visas tiesas? — jautāja mājiņas saimnieks, pieplacis pie Bendera pleca.

— Protams, no visas tiesas, — Ostaps atbildēja. — Man pa­šam bieži rādās sapņi.

— Kādi sapņi?

— Dažādi.

— Tomēr kādi tad? — neatlaidās večuks.

— Nu dažādi. Juku jukām. Kā avīzes noda|ā «Pasaules rai­bumi» vai «Pasaules ekrāns». Aizvakar, piemēram, es sapnī re­dzēju mikado bēres, bet vakar — Suščevskas ugunsdzēsēju ju­bileju.

— Mans dievs! — izdvesa večuks. — Mans dievs! Cik jūs esat laimīgs cilvēks! Cik laimīgs! Bet sakiet, - vai jums' sapni nekad nav rādījies kāds ģenerālgubernators vai … pat ministrs?

Benders netiepās.

— Esmu redzējis, — viņš jautri sacīja. — Kā tad. Ģenerāl­gubernatoru. Pagājušā piektdienā. Visu nakti par viņu nosap­ņoju. Un atceros — blakus viņam stāvēja policijas priekšnieks izrakstītās, platās biksēs.

— Ah, cik brīnišķīgi! — večuks izsaucās. — Bet vai jūs ne­esat sapņojis, kā ķeizars iebrauc Kostromā?

— Kostromā? Arī tāds sapnis ir sapņots. Paga, paga, kad tas bija? Ak jā — šā gada trešajā februārī. Ķeizars, un viņam blakus, cik atceros, vēl stāvēja grafs Frederiks, ziniet, ir tāds galma ministrs.

—- Ak tu kungs! — satraucās večuks. - Ko tad mēs te stā­vam? Laipni lūdzu manā mājā! Piedodiet, vai jūs neesat sociā­lists? Partijnieks?

— Eita nu! — Ostaps labsirdīgi sacīja. — Kas es par par­tijnieku? Es esmu bezpartejisks monarchists. Caram kalps, zal­dātiem tēvs. Un vispār — lidojiet, varoņi, ērgļa lidojumu, pietiek bēdu bēdāties . ..

— Tēju, vai tēju neiebaudīsiet? — murmināja večuks, stumjot Benderu uz durvīm.

Mājiņā bija viena istaba ar priekšnamu. Gar sienām karājās formās ietērptu kungu portreti. Spriežot pēc uzšuvēm, šie kungi savā laikā bija kalpojuši tautas izglītības ministrijā. Gulta bija savandīta un liecināja, ka saimnieks tajā pavadījis savas dzīves pašus nemierpilnākos brīžus.

—• Vai jūs jau sen dzīvojat tik vientuļi? — jautāja Ostaps.

— No pavasara, — večuks atbildēja. — Mans uzvārds Hvo­robjovs. Seit, es domāju, sāksies jauna dzīve. Bet kas ir iznācis? Jus tikai padomājiet.. .

Fjodors Ņikitičs Hvorobjovs bija monarchists un ienīda pa­domju varu. Šī vara viņam bija pretīga. Viņam, kādreizējam mā­cību apgabala kuratoram, vajadzēja strādāt par vietējā prolet- kulta metodoloģiski pedagoģiskā sektora vadītāju. Tas viņam riebās.