IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

«Vīriešu, dāmu un bērnu apģērbu» veikals mājoja zem mil­zīgas izkārtnes, kas aizņēma visu divstāvu ēku. Uz izkārtnes le­pojās desmitiem figuru: vīrieši ar dzeltenām sejām un smalkām ūsiņām, ietērpušies kažokos ar vaļā pasistām seskādas malām, dāmas ar uzročiem rokās, īskājaini bērni matrožu uzvalciņos, komjaunietes sarkanos lakatiņos un drūmi saimnieciskie darbi­nieki, līdz pašām gūžām iegrimuši filca zābakos.

Visa šī greznība sašķīda pret mazu, pie veikala durvīm pie­spraustu papīrīti:

Ūzu nav

— Fui, cik rupji, — ieiedams sacīja Ostaps, — tūlīt redzams, ka province. Būtu uzrakstījuši, kā raksta Maskavā: «Bikšu nav» — pieklājīgi un cēli. Pilsoņi apmierināti izklīstu pa mājām.

Veikalā automobilisti ilgi neuzkavējās. Balaganovain atradās kovboja krekls ar lielām, dzeltenām rūtīm un platmalaina plat­male ar caurumiņiem. Kozļēvičam vajadzēja apmierināties ar ap­solīto chromādas naģeni, ar tādu pašu jaku, kas laistījās kā pre­sēti ikri. Ilgi noņēmās ar Paņikovski. No garstērbeļaina gariilz- nieciska svārka un mīkstās platmales, kam pēc Bendera ieceres vajadzēja konvencijas pārkāpēja izskatu padarīt cildenu, nācās atsacīties jau pirmajā mirklī. Veikals varēja piedāvāt vienīgi ugunsdzēsēja tērpu: svārkus ar zeltotiem sūkņiem uz uzšuvēm, pūkainas pusvilnas bikses un cepuri ar zilu aploci. Paņikovskis ilgi grozījās viļņotā spoguļa priekšā.

— Nesaprotu, — Ostaps sacīja, — kāpēc jums nepalīk uguns­dzēsēju forma? Tā tomēr labāka par karaļa trimdinieki tērpu, ko jūs valkājat pašreiz. Pagriezies nu, dēls! Lieliski! Sacīšu atklati. Šis tērps jums labāk piestāv nekā mani agrāk projektētie virs- svārki un platmale.

Uz ielas izgāja jaunos tērpos.

.— Man vajadzīgs smokings, — Ostaps teica, bet šeit tā nav. Pagaidīsim labākus laikus.

Ostaps atklāja mītiņu pacilātā noskaņojumā, nenojauzdams, kāds negaiss savelkas pār «Antilopes» pasažieru galvām. Viņš jokoja, stāstīja smieklīgus ceļa piedzīvojumus un ebreju anekdo­tes, ar ko ieguva nedalītu publikas piekrišanu. Runas nobeigumu viņš veltīja sen nobriedušai autoproblemai.

— Automobilis, — viņš iesaucās pērkonīgā balsī, — nav grez­numa priekšmets, bet. ..

Šajā brīdī viņš ieraudzīja, ka sagaidīšanas komisijas priekš­sēdētājs paņem puikas atnestu telegramu.

Izrunādams vārdus «Nav greznuma priekšmets, bet pārvie­tošanās līdzeklis», Ostaps paliecās pa kreisi un pār priekšsēdētāja plecu ieskatījās telegramas veidlapā. Izlasītā ziņa viņu satrieca. Viņš domāja, ka priekšā vēl vesela diena. Acumirklī viņa atmiņā atplaiksnījās daudzas sādžas un pilsētas, kur «Antilope» bija iz­mantojusi svešus materialus un līdzekļus.

Priekšsēdētājs vēl kustināja ūsas, pūlēdamies izprast depešas saturu, bet Ostaps, pusvārdā pārtraucis savu runu, nolēca no tri- bines un lauzās cauri pūlim. «Antilope» stāvēja krustcelēs. Par laimi pasažieri sēdēja savās vietās un garlaikodamies gaidīja brīdi, kad Ostaps liks stiept uz mašīnu pilsētas dāvanas. Tas pa­rasti notika pēc mītiņa. Pēdīgi priekšsēdētājs aptvēra telegramas saturu. Viņš pacēla acis un ieraudzīja bēgošo komandoru.

— Tie ir blēži! — viņš izmisis iekliedzās.

Viņš visu nakti nopūlējās, sacerot apsveikuma runu, un tagad autora patmīļa bija aizvainota.

— Ķeriet viņus, puiši!

Priekšsēdētāja sauciens sasniedza antilopiešu ausis. Tie ner­vozi sarosījās. Kozļēvičs pielaida motoru un ar vienu rāvienu ie­krita sēdeklī. Mašīna rāvās uz priekšu, nesagaidījusi Ostapu. Steigā antilopieši pat neaptvēra, ka pamet savu komandoru briesmās.

— Stāt! — Ostaps kliedza, milzu lēkšiem jozdams uz priekšu.

— Kad panākšu, — visus atlaidīšu!

— Stāt! — kliedza priekšsēdētājs.

— Stāt, muļķa desa! — Balaganovs uzkliedza Kozļēvičam

— Vai neredzi — šefu esam pazaudējuši.

Ādams Kazimirovičs nospieda pedāli, «Antilope» žvakstēdama apstājās. Ķomandors iekūleņoja mašīnā ar izmisuma kliedzienu: «Pilnu gaitu!» Neraugoties uz sava rakstura daudzpusību un

aukstasinību, viņš ciest nevarēja fizisku izrēķināšanos. Izbailēs vai prātu zaudējušais Kozļēvičs pārslēdza trešo ātrumu, mašīna rāvās uz priekšu, un pa durtiņām, kas atsprāga vaļā, izvēlās Bala­ganovs. Tas viss notika vienā mirkli. Kamēr Kozļēvičs atkal no­bremzēja, Balaganovu jau skāra ķērāju pūļa ēna. Jau pastiepās īstu spēka mitriķu rokas, kad ar atpakaļgājienu pie viņa nokļuva «Antilope», un komandora dzelzs roka satvēra Balaganovu aiz kovboja krekla.

— Visātrākā gaitā! — Ostaps ieaurojās.

Un šeit Lučanskas iedzīvotāji pirmo reizi saprata, kādas priekšrocības ir mechaniskajam transportam, salīdzinot ar zem­nieka kleperi. Mašīna nobrakšķēja visos stūros un ātri nesās prom, paglābjot no taisnīga soda četrus likuma pārkāpējus.

Pirmo kilometru blēži smagi elsoja. Norūpējies par savu skaistumu, Balaganovs kabatas spogulītī aplūkoja krītot dabūtās aveņkrāsas skrambas sejā. Paņikovskis drebēja savā ugunsdzē­sēja tērpā. Viņš baidījās komandora atriebības. Un tā nāca neka­vējoties.

— Jūs trencāt mašīnu, pirms es nebiju paguvis iesēsties? — komandors bargi noprasīja.

— Nudien … — Paņikovskis dzīrās taisnoties.

— Nē, nē, nespirinieties pretī! Tie ir jūsu triki. Tātad jūs bez visa tā esat ari zaķapastala? Es esmu nokļuvis vienā kompānijā

ar zagli un zaķapastalu? Labi! Es jūs pazeminu. Līdz šim jūs manās acīs bijāt brandmeistars. Kopš šā brīža jūs esat prasts ugunsdzēsējs.

Un Ostaps svinīgi norāva no Paņikovska sarkanajām uzšu- vēm zelta sūkņus.

Pēc šīs procedūras Ostaps iepazīstināja savus ceļa biedrus ar telegramas saturu.

— Mēs esam tintē. Telegramā prasa aizturēt zaļo mašīnu, kas ejot autobraucienam pa priekšu. Mums tūlīt vajag nogriezties kaut kur sāņus. Pietiek triumfu, palmu zaru un bezmaksas pus­dienu ar augu eļļām. Ideja pārdzīvojusi savu laiku. Nogriezties mēs varēsim tikai uz Grjažskas šosejas. Bet līdz tai vēl stundas trīs ko braukt. Esmu pārliecināts, ka mums kvēlu sagaidīšanu gatavo visās tuvākajās apdzīvotajās vietās. Nolādētais telegrāfs visur iebāzies ar saviem stabiem un stieplēm.

Komandors nekļūdījās.

Tālāk pa ceļam atradās pilsētiņa, kuras nosaukumu antilo- pieši tā arī neuzzināja, bet būtu gribējuši zināt, lai pie reizes pie­minētu ar ļaunu vārdu. Pie pašas ieejas pilsētā ceļš bija aiz­sprostots ar smagu baļķi. «Antilope» nogriezās sāņus un ložņāja kā akls kucēns, meklējot apbraucamu ceļu. Bet neatrada.

— Braucam atpakaļ! — Ostaps sacīja, kļuvis ļoti nopietns.

Un pēkšņi blēži saklausīja ļoti tālu motoru rūkoņu, kas atgā­dināja odu sīkšanu. Acīm redzot nāca īstā autobrauciena mašīnas. Doties atpakaļ vairs nevarēja, un antilopieši atkal metās uz priekšu.

Kozļēvičs sarauca pieri un strauji laida mašīnu taisni baļķim virsū. Apkārtstāvošie pilsoņi izbailēs atsprāga katrs uz savu pusi, paredzēdami katastrofu. Bet Kozļēvičs pēkšņi samazināja ātrumu un lēni pārrāpās pār šķērsli. Kad «Antilope» brauca caur pilsētu, gājēji nikni lamāja mašīnā sēdošos, bet Ostaps pat ne­atbildēja.

Kad «Antilope» tuvojās Grjažskas šosejai, vēl neredzamo automobiļu rūkoņa aizvien pastiprinājās. Tikko antilopieši bija paguvuši nogriezties no nolādētās maģistrales un vakara krēslā noslēpt mašīnu aiz uzkalniņa, kad atskanēja motoru sprakšķi un rūkoņa un gaismas kūļos mirdzēdama parādījās vadošā mašīna. Blēži noslēpās zālē pie paša ceļa un, pēkšņi zaudējuši savu pa­rasto nekaunību, klusēdami vēroja garāmbraucošo kolonu.