IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Galu galā Ostaps atrada, ko meklēja: lakotu skārda kārbiņu ar tumšām, dzintarainām krāsām porcelānā trauciņos un divas otiņas.

— Kolonas vadošo mašīnu nepieciešams izgreznot kaut vai ar vienu lozungu, — sacīja Ostaps.

Un uz garas, dzeltenīgas bjaza strēmeles, ko viņš izvilka no tās pašas ceļa somas, Ostaps ar iespiedburtiem izzīmēja brūnu uzrakstu:

AUTOBRAUCIENĀ PRET CEĻU DANGAM UN SLAISTU BANDĀM!

Plakatu piestiprināja virs automobiļa pie diviem žagariem. Tiklīdz mašīna sāka kustēties, plakats izliecās no vēja spiediena un ieguva tik brašu izskatu, ka nevarēja vairs būt nekādu šaubu par to, ka nepieciešams ar automobili nīdēt ceļu dangas un slaistu bandas, un pie viena varbūt arī pat birokrātismu. «Antilopes» pa­sažieri pieņēma cienīgu stāju. Balaganovs uzstīvēja savā rudajā galvā žokeni, ko pastāvīgi nēsāja kabatā. Paņikovskis apgrieza manšetes uz kreiso pusi un izlaida divus centimetrus no piedur­knēm. Kozļēvičs vairāk rūpējās par mašīnu nekā par sevi. Pirms braukšanas viņš to nomazgāja ar ūdeni, un «Antilopes» grum­buļainajos sānos spoguļojās saule. Pats komandors jautri miedza acis un kašķējās ar pavadoņiem.

— Pa kreisi no borta sādža! — Balaganovs izsaucās, pacēlis plaukstu virs acīm. — Vai apstāsimies?

— Mums no muguras, — sacīja Ostaps, — seko piecas pirm­klasīgas mašīnas. Satikšanās ar tām neietilpst mūsu plānos. Mums jo ātrāk jānoņem krējums. Tāpēc pieturēsim tikai Udojevas pilsētā. Tur mūs, starp citu, gaida muca ar degvielu. Lai ripo, Kazimirovič!

— Vai uz apsveikumiem atbildēt? — norūpējies jautāja Bala­ganovs.

— Atbildēt paklanoties un uzsmaidot. Mutes lūdzu turēt ciet. Citādi velns zin ko jūs vēl samuldēsiet.

Sādža vadošo mašīnu sagaidīja laipni. Bet parastajai vies­mīlībai šeit piemita visai jocīgs raksturs. Acīm redzot sādžas sa­biedrība bija brīdināta, ka šeit kaut kas brauks cauri, bet, kas tieši un kādā nolūkā, — to neviens nezināja. Tāpēc katram gadī­jumam bija celti dienas gaismā visi pēdējos gados pagatavotie lozungi un devizes. Gar ielas malām stāvēja skolnieki ar dažāda kalibra vecmodīgiem plakatiem: «Sveicinām Laika Savienību un tās dibinātāju dārgo biedru Keržencevu», «Nav bailes mums no buržuja ne par matu, tā atbildam Kerzonam uz viņa ultimātu», «Lai mūsu bērni neizdzistu, gādāsim, lai novietnēs tie mistu».

Bez tam bija daudz plakatu, pa lielākai daļai rakstītu ar sen­slāvu burtiem, ar vienu un to pašu aicinājumu «Laipni lū­dzam!»

Tas viss paslīdēja'ceļotājiem garām. Šoreiz viņi droši vicināja ar cepurēm. Paņikovskis nenocietās un, neraugoties uz aizlie­gumu, pielēca kājās un uzsauca nesaprotamu, politiski analfa- betisku apsveikumu. Bet, pateicoties motora troksnim un pūļa kliedzieniem, neviens nekā nesaprata.

— Hip, hip, urā!,— uzsauca Ostaps.

Kozļēvičs atvēra trokšņa slāpētāju, un mašīna izgrūda zilu dūmu šleifi, no kuras sāka šķaudit aiz automobiļa skrejošie suņi.

— Kā ar benzinu? — jautāja Ostaps. — Vai līdz Udojevai pietiks? Mums tikai trīsdesmit kilometri jānobrauc. Bet tur visu paņemsim.

— Vajadzētu pietikt, — šauboties atbildēja Kozļēvičs.

— Ņemiet vērā, — Ostaps sacīja, bargi uzlūkojis savu armiju. — Parādi komandēšu es.

Paņikovskis un Balaganovs apmulsa.

— Visu, kas mums vajadzīgs, udojevieši paši dos. To jūs sa­vām acīm redzēsiet. Sagatavojiet vietu sālsmaizei.

Trīsdesmit kilometrus «Antilope» noskrēja pusotrās stundās. Pēdējā kilometrā Kozļēvičs kļuva ļoti nemierīgs, piedeva gāzi un satriekts grozīja galvu. Bet visas pūles un tāpat arī Balaganova uzkliedzieni un skubinājumi palika bez rezultātiem. Ādama Kazi­miroviča iecerētais spīdošais finišs neizdevās, jo pietrūka benzina. Mašīna apkaunojoši apstājās pašā ielas vidū simt metrus no ka­tedras, ko par godu drosmīgajiem automobilistiem greznoja skuju vītnes.

Sapulcējušies ar skaļiem saucieniem metās sagaidīt no gad­simtu miglas iznirušo «lorenu ditrichu». Tanī pašā mirklī ceļi­nieku cēlās pieres skāra slavas ērkšķi. Viņus ar varu izvilka no mašīnas un meta gaisā ar tādu niknumu, it kā viņi būtu slīkoņi un par katru cenu viņus vajadzētu atdzīvināt.

Kozļēvičs palika pie mašīnas, bet pārējos aizveda pie kated­ras, kur pēc plāna bija paredzēts trīs stundas ilgs skrejošs mītiņš. Pie Ostapa izspraucās jauns šoferu tipa cilvēks un jautāja: — Kur pārējās mašīnas?

— Atpalikušas, — vienaldzīgi atbildēja Ostaps. — Plīsumi, lūzumi, iedzīvotāju sajūsma. Tas viss aizkavē.

— Vai jūs no komandora mašīnas? — nerimās šoferis ama­tieris. — Vai Kleptunovs kopā ar jums?

— Kleptunovu es diskvalificēju, — Ostaps neapmierināts sacīja.

— Bet profesors Pesočņikovs? Vai ar «pakardu»?

— Ar «pakardu» gan.

— Un rakstniece Vera Kruca? — interesējās pusšoferis. —Ai, kā gribētos viņu redzēt! Viņu un biedru Nežinski. Vai viņš arī brauc kopā ar jums?

— Ziniet, — Ostaps atgaiņājās, — es esmu noguris no brau­ciena.

— Un jūs ar «studbekeru»?

— Varat uzskatīt mūsu mašīnu par «studbekeru», — Ostaps nikni sacīja, — bet līdz šim tā saukusies «lorens ditrichs». Vai tas jūs apmierina?

Bet šoferis amatieris nebija apmierināts.

— atvainojiet, — viņš izsaucās ar jauneklīgu neatlaidību, — bet braucienā taču nepiedalās nekādi «loreni ditriehi»! Es lasīju avīzē, ka braucot divi «pakardi», divi «fiati» un viens «stud- bekers».

— Ejiet pie visiem velniem ar savu «studbekeru»! — Ostaps iebrēcās. — Kas tas Studbekers tāds ir? Vai tas ir jūsu radinieks Studbekers? Vai jūsu papiņš ir Studbekers? Ko jūs uzmācaties cilvēkam? Skaidrā krievu valodā viņam saka, ka «studbekeru» pēdējā brīdī samainīja ar «lorenu ditrichu», bet viņš te jauc prā­tus! «Studbekers!»

Jaunieti jau sen bija atbīdījuši malā rīcības vīri, bet Ostaps vēl ilgi plātījās ar rokām un murmināja:

— Zinātāji! Nosist vajag tādus zinātājus! Lai viņam gādā «studbekeru»!

Autobrauciena sagaidīšanas komisijas priekšsēdētājs savā ap­sveikuma runā iepina tik garu virkni palīgteikumu, ka veselu pus­stundu vairs nevarēja gala atrast. Visu šo laiku brauciena ko- mandors bija stipri satraukts. No tribines augstumiem viņš se­koja Balaganova un Paņikovska aizdomīgajai rīcībai, tie pārlieku rosīgi šaudījās pūlī. Benders izbolīja briesmīgas acis un galu galā ar savas signalizacijas palīdzību pienagloja leitnanta Smidta bēr­nus pie vienas vietas.

— Biedri, es esmu priecīgs, — Ostaps paziņoja savā atbildes runā, — ka varu ar automobiļa sirēnu iztraucēt Udojevas pilsētas patriarchalo klusumu. Automobilis, biedri, nav greznuma priekš­mets, bet pārvietošanās līdzeklis. Dzelzs rumaks lai nomaina zem­nieka zirģeli. Organizēsim padomju automobiļu serijveida ražo­šanu. Ar autobraucienu dosim triecienu ceļu dangām un slaistu bandām. Biecfri, es beidzu. Mazliet iekoduši, mēs turpināsim mūsu tālo ceļu.

Kamēr pūlis cieši lenca tribini un uzklausīja komandora vār­dus, Kozļēvičs izvērsa plašu darbību. Viņš piepildīja benzina tver­tni ar benzinu un nekautrēdamies paņēma rezervē vēl trīs lielas kannas degvielu, kas, kā jau Ostaps bija teicis, izrādījās aug­stākā labuma, apmainīja kameras un protektorus visiem četriem riteņiem, paķēra līdzi sūkni un pat domkratu. Tādējādi viņš pil­nīgi iztukšoja Autodora Udojevas nodaļas pastāvīgo un operativo noliktavu.