IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Aleksandrs Ivanovičs arī pats skaidri nezināja, kāda veida ķimikālijās izgatavo artelis «Revanšs». Ķimikālijās viņam nebija prātā. Viņa darba diena jau tā bija pārslogota. Viņš braukāja no bankas uz banku un zvejoja aizdevumus ražošanas paplašināša­nai. Trestos viņš slēdza līgumus par ķīmisko produktu piegādi un saņēma izejvielas par cietām cenām. Viņš saņēma arī aizdevumus. Ļoti daudz laika aizgāja, atkalpārdodot saņemtās izejvielas valsts rūpnīcām par desmitkārtēju cenu, un tāpat milzumu enerģijas prasīja valūtas operācijās melnajā biržā — Pļevnas varoņu pie­minekļa pakājē.

Kad gads bija pagājis, bankām un trestiem radās vēlēšanās uzzināt, cik labvēlīgu iespaidu uz rūparteļa «Revanšs» attīstību atstājusi viņu finansialā palīdzība un izlīdzēšana ar izejvielām un vai zaļoksnējais privātuzņēmējs neilgojas vēl pēc kādas pa­līdzības. Komisija, ko rotāja īstas zinātnes vīru bārdas, ieradās trīs vienjūga ratos. Tukšajā kantorī komisijas priekšsēdētājs ilgi lūkojās Engelsa vienaldzīgajā sejā un ar nūju klauvēja pa egles

(lēļu leti, saucot arteļa vadību un locekļus. Pēdīgi ražošanas tel­pas durvis atvēras un komisijas acu priekšā nostājās noraudājies zens ar spaini rokā.

No sarunas ar «Revanša» jauno pārstāvi noskaidrojās, ka ražošana ritot pilnā sparā un saimnieks jau nedēļu neesot acu rādījis. Ražošanas telpās komisija uzturējās īsu brīdi. Šķidrums, kas tik svarīgi guldzēja klistira caurulē, pēc garšas, krāsas un ķīmiskā sastāva atgādināja parastu ūdeni, kas tas patiesībā arī bija. Pārliecinājies par šo neticamo faktu, komisijas priekšsēdē­tājs noteica «hm» un paskatījās uz locekļiem, kas arī novilka «hm». Pēc tam priekšsēdētājs ar baigu smīnu paskatījās uz zēnu un jautāja:

— Cik tev gadiņu?

— Pilni divpadsmit, — atbildēja zēns.

Un sāka tā raudāt, ka komisijas locekļi grūstīdamies izskrēja uz ielas un, sasēdušies savos vienjūga ratos, aizbrauca galīgi ap­jukuši. Kas attiecas uz arteli «Revanšs», tad visas tā operācijās banku un trestu grāmatās bija ierakstītas «Peļņas un zaudējumu kontā» un tieši šā konta tajā daļā, kur ne ar vārdu nepiemin peļņu, bet kas pilnībā veltīta zaudējumiem.

Tajā pašā dienā, kad komisija sāka daudznozīmīgo sarunu ar izēnu «Revanša» kantorī, Aleksandrs Ivanovičs Koreiko izkāpa no tiešās satiksmes vilciena guļamvagona nelielā vīnogām svētītā republikā, kas atradās trīs tūkstoši kilometru no Maskavas. : Viņš atvēra logu viesnīcas islabā un ieraudzīja pilsētiņu oāzē ar bambuka ūdensvadu, ar draņķīgu māla cietoksni, pilsētiņu, no­žogotu no smiltīm ar papelēm, pilnu austrumnieciska trokšņa.

Otrā dienā viņš jau zināja, ka republika sākusi būvēt elektro­staciju. Viņš uzzināja arī to, ka naudas pastāvīgi trūkstot un celtniecība, no kuras atkarīga visa republikas nākotne, varot ap­stāties.

Un zaļoksnējais privātuzņēmējs nolēma palīdzēt republikai. Viņš atkal apāvās oranžkrāsas zābakus, uzlika galvā tjubeteiku un, paķēris resnvēderainu portfeli, devās uz celtniecības pār­valdi.

Viņu nesagaidīja pārlieku laipni, bet viņš izturējās visai cie­nījami, neko nelūdza pats sev un galvenokārt uzsvēra to, ka at­palikušu nomaļu elektrifikacijas ideja esot ārkārtīgi tuva viņa sirdij.

— Jūsu celtniecībai, — viņš runāja, — nepietiek naudas. Es to dabūšu.

Un viņš Jika priekšā organizēt pie elektrostacijas celtniecības ienesīgu palīguzņēmumu. 1

— Kas var būt vienkāršāk! Mēs pārdosim atklātnes ar celt­niecības skatiem, un tas dos ienākumus, kas tik ļoti nepieciešami būvei. Iegaumējiet: jums nekas nebūs jādod, jūs tikai saņemsiet.

Aleksandrs Ivanovičs enerģiski žestikulēja, viņa vārdi likās pārliecinoši, projekts bija pareizs un izdevīgs. Nodrošinājies ar līgumu, pēc kura viņš saņēma ceturto daļu no visiem ienākumiem] ko dos atklātņu uzņēmums, Koreiko sāka strādāt.

Vispirms bija nepieciešami apgrozības līdzekļi. Tos vajadzēja ņemt no elektrostacijas celtniecībai asignētās naudas. Citas nau j das republikā nebija.

— Tas nekas, — viņš mierināja celtniekus, — iegaumējiet: nd šā brīža jūs tikai saņemsiet.

Aleksandrs Ivanovičs jāšus uz zirga noinspicēja aizu, kurā jau pacēlās nākošās stacijas betona paralelepidedi, un ar vienu skatienu novērtēja gleznainās porfira klintis. Aiz viņa linijdroškā uz aizu atbrauca fotogrāfi. Viņi ielenca celtniecības objektu ar salokāmiem, garkājainiem stativiem, slēpās zem melniem laka­tiem un ilgi knikšķināja aizslēgus. Kad viss bija nofotografēts, kāds no fotogrāfiem nolaida lakatu un dziļdomīgi sacīja:

— Labāk, protams, būtu bijis šo staciju celt pa kreisi, klostera drupu fonā, tur daudz gleznaināks skats.

Atklātņu iespiešanai nolēma celt, cik vien ātri iespējams, paši savu tipogrāfiju. Naudu tāpat kā pirmoreiz ņēma no celtniecības līdzekļiem. Tālab elektrostacijā nācās dažus darbus pārtraukt. Bet visi sevi mierināja ar domu, ka ienākumi no jaunā pasākuma' ļaus iedzīt nokavēto laiku.

Tipogrāfiju būvēja tajā pašā aizā, pretim stacijai. Un drīz vien netālu no stacijas betona paralelepipediem parādījās tipo­grāfijās betona paralelepipedi. Pamazām cementa mucas, dzelzs stieņi, ķieģeļi un grants pārvietojās no aizas viena gala uz otru. Pēc tam vieglu pārgājienu pa aizu veica arī strādnieki — jaunajā būvē vairāk maksāja.

Pēc pusgada visās dzelzceļstacijās parādījās aģenti — izplatī­tāji strīpainās biksēs. Viņi tirgojās ar atklātnēm, kas rādīja vīn­ogām svētītās republikas klintis, starp kurām tika veikti gran­diozi darbi. Vasaras dārzos, teātros, kino, uz kuģiem un kūrortos jaunkundzītes-sprogainītes grieza iestiklotu labdarības loterijas kulbu. Loterijā visi laimēja, — katrs laimests deva atklātni ar elektrificētās aizas skatu.

Koreiko vārdi piepildījās, — ienākumi plūda no visām pusēm. Bet Aleksandrs Ivanovičs tos neizlaida no savām rokām. Ceturto da|u viņš paturēja sev pēc līguma, tikpat daudz piesavinājās, at­saucoties uz to, ka no visām aģentu karavanām vēl nav ienākušas atskaites, bet pārējos līdzekļus izlietoja labdarības kombinātā pa­plašināšanai.

— Jābūt labam saimniekam, — viņš lēnīgi runāja, — sākumā kārtīgi nostādīsim savu pasākumu, tad arī gūsim īstus ienā­kumus.

Sajā laikā ekskavators «Marions», atsaukts no elektrostacijas, raka dziļu būvbedri jaunam tipogrāfijās korpusam. Darbs elektro­stacijā tika pārtraukts. Celtniecība pamira. Tur rosījās vienīgi fotogrāfi un vīdēja melnie lakati.

Pasākums plauka, un Aleksandrs Ivanovičs, no kura sejas ne­nozuda godīga padomju cilvēka smaids, sāka iespiest atklātnes ar kinoaktieru portretiem.

Kā jau tas mēdz būt, kādā vakarā ar sačabējušu mašīnu at­brauca pilnvaroto komisija. Aleksandrs Ivanovičs netūļājās, uz­meta atvadu skatienu elektrostacijas saplaisājušajam pamatam un grandiozajam, gaismas pilnajam palīguzņēmumam un laida ļekas vaļā.

— Hm! — priekšsēdētājs norūca, ar nūju bakstīdams funda­menta plaisas. — Kur tad elektrostacija?

Viņš paskatījās uz komisijas locekļiem, kuri savukārt norūca «hm». Elektrostacijas nebija. Toties tipogrāfijās ēkā komisija at­klāja, ka darbs rit pilnā sparā. Spīdēja dienas gaismas spuldzes, un plakanās iespiedmašīnas norūpējušās plaukšķināja spārnus. Trīs no tām cepa vienkrāsainu aizu, bet ceturtā — daudzkrāsu iespiedmašīna kā kārtis no blēža piedurknes birdināja atklātnes ar Duglasa Ferbenksa ģīmetni melnā pusmaskā un resnu, apaļu mūli un apburošās Lia de Putti ģīmetnes. Atklātņu ražā cienīgu vietu ieņēma jauks puisis, pazīstams ar vārdu Monti Benks, ar izbolītām acīm.