IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Klausieties, Aleksandr Ivanovič, — jautāja kaimiņš, — cik būs astoņsimt trīsdesmit seši reiz četrsimt divdesmit trīs?

— Trīssimt piecdesmit trīs tūkstoši sešsimt divdesmit astoņi, — Koreiko pēc īsa brītiņa atsaucās.

Un kaimiņš nepārbaudīja reizināšanas rezultātu, jo zināja, ka pastulbais Koreiko nekad nekļūdās.

«Cits viņa vietā būtu taisījis karjeru,» tā domāja ir Sachar­kovs, ir Dreifuss, ir Tezoimeņickis, ir Muzikants, ir Cevaževska, ir Borisohļebskis, ir Lapidus-jaunākais, ir vecais stulbenis Ku­kuškinds, kā arī uz vājprātīgo namu aizbēgušais grāmatvedis Berlaga, «bet šis jau ir tīrais lutausis! Visu mūžu nosēdēs ar saviem četrdesmit sešiem rubļiem.»

Un, bez šaubām, Aleksandra Ivanoviča darba biedri, arī pats finansu uzskaites daļas priekšnieks biedrs Arnikovs un ne tikai viņš vien, bet pat Serna Michailovna, visa «Herkulesa» priekš­nieka biedra Polichajeva personīgā sekretāre, — vārdu sakot, visi būtu ārkārtīgi izbrīnījušies, ja uzzinātu, ka Aleksandrs Ivanovičs Koreiko, visrāmākais no visiem kantora darbiniekiem, tikai pirms stundas diezin kāpēc pārstiepa no vienas stacijas uz otru čemo­dānu, kurā vis neglabājās bikses «Odesas simt gadi», ne arī bāl­gana vista vai šādi tādi «Komjaunatnes uzdevumi laukos», bet desmit miljoni rubļu ārzemju valūtā un padomju nauda.

1915. gadā sīkpilsonis Saša Koreiko bija divdesmit trīs gadus vecs dīkdienis, viens no tiem, kurus ar pilnām tiesībām godā par ģimnāzistiem bez portfeļa. Reālskolu viņš nebeidza, nekādu darbu nestrādāja, slaistījās pa bulvāriem un pārtika no vecāku galda. No karadienesta viņu paglāba tēvocis, kara priekšnieka lietvedis, un tālab Koreiko bez bailēm klausījās pusplānprātīgā avīžnieka izsaucienus:

— Pēdējās telegramas! Mūsējie uzbrūk! Lai slavēts dievs! Daudz kritušo un ievainoto! Lai slavēts dievs!

Tajā laikā Saša Koreiko savu nākotni iedomājās tādu: viņš iet pa ielu — un pēkšņi pie cinka zvaigznītēm nobārstītas ūdens notekcaurules pie pašas sienas atrod ķiršsarkanu naudas maku,

kura āda čīkst kā segli. Makā ļoti daudz naudas, divi tūkstoši pieci simti rubļu … Bet tālāk viss būs ārkārtīgi labi.

Viņš tik dzīvi iztēlojās naudas atrašanu, ka pat skaidri zināja, kur tas notiks. Poltavas uzvaras ielā pie nama izbūves, asfaltētā kaktā, pie zvaigžņotās notekcaurules. Tur tas gulēs, šis ādas lab­daris, mazliet apbiris ar sažuvušiem akaciju ziediem, līdzās sa­zelētam papirosa galam. Pa Poltavas uzvaras ielu Saša staigāja katru dienu, bet pašam par vislielāko izbrīnu — maka nebija. Viņš bakstīja atkritumus ar ģimnāzistā steku un stulbi skatījās pie parādes durvīm pakārtajā emaljētajā plāksnītē ar uzrakstu: «Nodokļu inspektors J. M. Soloveiskis.» Un Saša apjucis vilkās mājās, nokrita uz sarkanā plīša dīvana un, brāzmojošo asiņu ap­dullināts, sapņoja par bagātību. Asinis brāzmoja nikni, apval­dīti, nepacietīgi.

Septiņpadsmitā gada revolūcija piecēla Koreiko no plīša dī­vana. Viņš saprata, ka varētu kļūt par viņam nepazīstamu ba­gātnieku laimīgu mantinieku. Viņš noģida, ka visā valsti tagad milzums zelta, dārglietu, lielisku mēbeļu, gleznu un tepiķu, ka­žoku un servižu, kam nav saimnieku. Vajag tikai nepalaist ga­rām izdevību un ātrāk sagrābt bagātību.

Bet toreiz viņš vēl bija jauns un dumjš. Viņš sagrāba lielu dzīvokli, kura īpašnieks saprātīgi darīja, aizbraucot ar franču kuģi uz Konstantinopoli, un atklāti sāka dzīvot tajā. Veselu ne­dēļu viņš laida saknes pazudušā komersanta svešajā bagātnieka dzīves veidā, dzēra bufete atrasto muskatu un piekoda uz karti­ņām saņemto siļķi, stiepa uz tirgu dažādus nieciņus un bija gau­žām izbrīnījies, kad viņu arestēja.

No cietuma viņš iznāca pēc pieciem mēnešiem. No domas kļūt bagātam viņš neatsacījās, bet saprata, ka tāds pasākums prasa slepenību, tumsu un pakāpenību. Vajadzēja ietērpties aizsargādā, un to Aleksandrs Ivanovičs saskatīja pārtikas sagādes darbinieka garajos oranžkrāsas zābakos, dižen platās, zilās bridža biksēs un garstērbeļainā frencī.

Tanīs nemierīgajos laikos visi cilvēka roku darinājumi kal­poja sliktāk nekā agrāk: mājas nepasargāja no aukstuma, ēdiens nepaēdināja, elektrība iedegās tikai brīžos, kad rīkoja dezertieru un banditu lielo ķeršanu, ūdensvads deva ūdeni tikai pirmajiem stāviem, bet tramvajs negāja nemaz. Tomēr stichijas spēki kļuva vēl niknāki un bīstamāki: ziemas bija aukstākas nekā agrāk, vējš spēcīgāks, un saaukstēšanās, kas agrāk noguldīja cilvēku gultā uz dienām trim, tagad tajās pašās trīs dienās to galīgi sabendēja.

Un jauni cilvēki bez noteiktas nodarbošanās bariem blandījās pa ielām, bezrūpīgi skandinot dziesmiņu par naudu, kas zaudējusi savu vērtību:

Bufetē es drāžos iekšā,

Nav ne kapeikas man riekšā,

Izmainiet man desmit mil-jonus …

Aleksandrs Ivanovičs satraukts vēroja, kā nauda, kuru viņš ieguva ar lielu veiklību, pārvēršas par nulli.

Tifs nop|āva tūkstošiem cilvēku. Saša tirgojās ar noliktavā zagtiem medikamentiem. Tifs viņam deva piecsimt miljonus peļ­ņas, bet naudas kurss vienā mēnesī tos pārvērta par pieciem mil­joniem. Ar cukuru viņš nopelnīja miljardu. Kurss šo naudu sa­mala miltos.

Viens no šī perioda visizdevīgākiem pasākumiem bija marš­ruta pārtikas vilciena nolaupīšana, kurš gāja uz Volgu. Koreiko bija vilciena komandants. Vilciens izbrauca no Poltavas uz Sa- maru, bet līdz Samarai neaizgāja, taču arī Poltavā neatgriezās. Tas bez pēdām bija pazudis pa ceļam. Kopā ar to pazuda Alek­sandrs Ivanovičs.

Maskavā oranžkrāsas zābaki uznira 1922. gada beigās. Virs zābakiem lepojās zaļgans bekešs [2] ar zeltainu lapsādu iekšpusi. Paceltā jērādas apkakle, kas no kreisās puses atgādināja vatētu segu, pasargāja no sala bravurīgo purnu ar Sevastopoles pus- bakenbārdu. Aleksandra Ivanoviča galva nesa brīnišķīgu, spro­gainu papachu.

Bet Maskavā tanī laikā jau braukāja jauni motori ar kristālā lukturiem, ielas pildīja nepmaņi kotika benītēs un ar garnitūras ādu «Lira» oderētos kažokos. Modē nāca gotiskie puszābaki ar smailu purnu un portfeļi ar čemodānā siksnām un rokturiem. Vārds «pilsonis» sāka izspiest pierasto vārdu «biedrs», un jauni ļaudis, ātri aptvēruši, kur slēpjas dzīves prieks, restorānos jau dejoja var.stepu «Diksī» un pat fokstrotu «Saules zieds». Pār pil­sētu skanēja trakuļu klaigas, un lielajā Ārlietu tautas komisariata

namā drēbnieks Zurkēvičs dienu un nakti šuva frakas padomju diplomātiem, kas devās uz ārzemēm.

Aleksandrs Ivanovičs izbrīnījies pamanīja, ka viņa ietērps, ko provincē uzskatīja par vīrišķības un bagātības pazīmi, šeit, Maskavā, ir īsta veco laiku palieka un met sliktu ēnu uz savu īpašnieku.

Pēc diviem mēnešiem Sretenskas bulvārī tika atvērts jauns uzņēmums ar izkārtni «Ķīmisko produktu rūpniecības artelis «Re­vanšs»». Artelim bija divas istabas. Pirmajā karājās sociālismā pamatlicēja Fridricha Engelsa portrets, zem kura, nevainīgi smai­dot, sēdēja pats Ķoreiko pelēkā angļu uzvalkā ar ieaustu sarkana zīda svītriņu. No oranžkrāsas kavalerijas zābakiem un rupjajām pusbakenem nebija ne vēsts. Aleksandra Ivanoviča vaigi bija gludi skūti. Dibenistabā atradās ražošana. Tur stāvēja divas ozol­koka mucas ar manometriem un ūdens mērījamiem stikliem, viena uz grīdas, otra — uz paaugstinājuma. Mucas savienoja tieva klistira caurule, pa kuru, vienmuļi guldzēdams, tecēja šķidrums. Kad viss šķidrums no augšējā trauka bija satecējis apakšējā, ražošanas telpā ieradās puika velteņos. Smagi nopūzdamies, zēns ar spaini smēla šķidrumu no apakšējās mucas, stiepa uz paaugsti­nājumu un izlēja augšējā mucā. Pabeidzis šo sarežģīto ražošanas procesu, zēns gāja kantori sildīties, bet klistira caurule atkal šņurkstēja: šķidrums veica savu parasto ceļa gabalu — no aug­šējā rezervuārā uz apakšējo.