IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Ļaudis vienkārši nekad nav redzējuši automobili, — Bala­ganovs sacīja.

— Domu apmaiņa par gūtajiem iespaidiem turpinās, — Ben­ders secināja. — Vārds mašīnas vadītājam! Kā jūs domājat, Adam Kazimirovič?

Šoferis nogrima domās, ar matčiša skaņām pabaidīja suni, kas aiz muļķības bija izskrējis uz ceļa, un izteica varbūtību, ka pūlis sapulcējies sakarā ar baznīcas svētkiem.

— Tāda veida svētki, — «Antilopes» vadītājs paskaidroja, — laukos notiek bieži.

— Jā, — Ostaps novilka. — Tagad es skaidri redzu, ka esmu nokļuvis nekulturālu cilvēku sabiedrībā, tas ir, starp klaidoņiem bez augstākās izglītības. Ak bērni, mīļie leitnanta Smidta bērni, kāpēc jūs nelasāt avīzes? Tās vajag lasīt. Tās visai bieži sēj gudrību, cēlsirdību, mūžību.

Ostaps izvilka no kabatas «Izvestiju» un skaļā balsī nolasīja «Antilopes» ekipāžām rakstiņu par automobiļu braucienu Mas­kava—Charkova—Maskava.

— Pašreiz, — viņš pašapmierināti sacīja, — mēs atrodamies uz autobrauciena līnijas apmēram pusotra simta kilometru pirms vadošās mašīnas. Ceru, ka jūs jau būsiet noģiduši, ko es domāju?

«Antilopes» zemās činas klusēja. Paņikovskis atpogāja svār­kus un pakasīja kailās krūtis zem netīrās zīda kaklasaites.

— Tātad jūs nekā nesaprotat? Acīm redzot dažos gadījumos pat avīžu lasīšana nelīdz. Nu labi, paskaidrošu sīkāk, lai gan tas neatbilst maniem principiem. Pirmkārt: zemnieki «Antilopi» noturēja par autobrauciena vadošo mašīnu. Otrkārt: mēs neatsa­kāmies no šī nosaukuma, vēl vairāk — mēs griezīsimies pie visām iestādēm un personām ar lūgumu sniegt mums pienācīgu palī­dzību, tieši to uzsverot, ka esam vadošā mašīna. Treškārt.. . Nu, pietiks jums arī ar diviem punktiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka zināmu laiku mes noturēsimies autobrauciena priekšgalā un nosmelsim putas un krējumu, vārdu sakot, — putukrējumu no šī augsti kul­turālā pasākuma.

Lielā kombinatora runa atstāja milzīgu iespaidu. Kozļēvičs veltīja komandoram padevības pilnus skatienus. Balaganovs bu- žināja savu rudo matu cekulu un aizrautīgi smējās. Paņikovskis, jauzdams, ka nupat varēs bez briesmām iedzīvoties, sauca «urā».

— Pietiek emociju, — Ostaps sacīja, — sakarā ar tumsas iestāšanos paziņoju vakaru par atklātu. Stop!

Mašīna apstājās, un nogurušie antilopieši izkāpa. Briestošajā labībā sienāzīši kala savu mazo laimi. Pasažieri jau nosēdās aplī pie paša ceļa, bet vecā «Antilope» vēl aizvien nevarēja rimties: šad un tad pati no sevis iekrakšķējās karoserija, reizem motorā atskanēja īsi sprakšķi.

Tūļīgais Paņikovskis sakurināja tik lielu ugunskuru, ka li­kās — deg vesela sādža. Uguns šņākdama metās uz visām pu­sēm. Kamēr ceļotāji cīnījās ar uguns stabu, Paņikovskis saliecies aizdiedza uz lauku un atgriezās ar saulē sasilušu, līku gurķi rokā. Ostaps ātri izrāva to Paņikovskim no rokām, sacīdams:

— Nepārvērtiet ēšanu par kultu!

To sacījis, viņš pats apēda gurķi. Vakariņās notiesāja desu, kuru no mājām bija līdz paķēris saimnieciskais Kozļēvičs, un aiz­miga zem zvaigžņotās debess.

— Nu, brālīši, — gaismai austot, sacīja Ostaps Kozļēvičam, — sagatavojieties kārtīgi! Tādu dienu, kāda mums stāv priekša šodien, jūsu mechaniskā ķerra vēl nav redzējusi un nekad vairs neredzēs.

Balaganovs paķēra cilindrisko spaini ar uzrakstu «Arbatovas dzemdību nams» un aizskrēja uz upīti pēc ūdens.

Ādams pacēla mašīnas pārsegu, svilpodams iebāza rokas mo­torā un sāka rakņāties pa tā kapara zarnām.

Paņikovskis atspiedās ar muguru pret automobiļa riteni un nobēdājies, acis nemirkšķinādams, skatījās uz apvārsni, kur sar­kana kā dzērvene parādījās saules ripa. Paņikovskim bija grum­baina seja ar daudzām sīkām vecuma pazīmēm: maisiņiem, pul­sējošām dzīsliņām un vecišķu sārtumu. Tāda seja ir cilvēkam, kas nogājis garu, solidu dzīves ceļu, izaudzinājis bērnus, rītos dzer veselīgu kafiju «Ozolzīle» un skribelē iestādes sienas avīzē ar pseidonimu «Antikrists».

— Vai pastāstīt jums, Paņikovski, kā jūs nomirsiet? — ne­gaidīti ierunājās Ostaps.

Večuks nodrebēja un atskatījas.

— Jūs nomirsiet tā. Reiz, kad jūs atgriezīsieties tukšā, aukstā viesnīcas «Marseļa» numurā (tas notiks kaut kur kādā apriņķa pilsētā, kur iemaldīsieties amata darīšanās), jūs pēkšņi jutīsieties slikti. Jums atmirs kāja. Izbadojies un neskuvies jūs gulēsiet uz dēļu lāvas, un neviens jūs neapmeklēs. Paņikovski, neviens jūs nepažēlos. Bērnu jums nebija aiz ekonomiskiem aprēķiniem, bet sievas pamētāt. Jūs mocīsieties veselu nedēļu. Agonija būs draus­mīga. Jūs mirsiet ilgi, un tas visiem apniks. Jūs vēl nebūsiet pat godīgi nomiris, bet birokrāts — viesnīcas pārzinis jau uzrakstīs komunālās saimniecības nodaļai pieprasījumu izsniegt bezmaksas zārku. . . Kā jūsu vārds un tēva vārds?

— Michaiis Samuelevičs, — atbildēja satriektais Paņikovskis.

— … izsniegt bezmaksas zārku pilsonim M. S. Paņikovskim. Starp citu, nav ko raudāt, pāris gadiņu jūs vēl vilksiet garu. Ta­gad pie lietas. Vajag parūpēties par mūsu gājiena kulturāli aģi- tatorisko pusi.

Ostaps izcēla 110 automobiļa savu ceļa somu un nolika zālē.

— Mana labā roka, — sacīja lielais kombinators, uzklapē­dams ceļa somai pa resnīgo, apaļo sānu. — Te ir viss, kas vien var būt nepieciešams elegantam mana vecuma un vēriena pil­sonim.

Benders pietupās pie čemodānā kā apkārt klīstošs ķīniešu burvju mākslinieks pie sava burvju maisa un citu pēc citas ņēma ārā dažādas mantas. Vispirms viņš izvilka sarkanu piedurknes apsaiti, uz kuras ar zeltu bija izšūts vārds «Rīkotājs». Pēc tam zālē izvēlās milicijas formas cepure ar Kijevas pilsētas ģerboni, četri spēļu kāršu komplekti ar vienādiem rakstiem un paka doku­mentu ar apaļiem ceriņkrāsas zīmogiem.

Visa «Antilopes Gnu» ekipāžā ar cienību raudzījās uz ceļa somu. Bet no turienes nāca ārā aizvien jauni priekšmeti.

— Jūs esat nevainīgi cālīši, — Ostaps runāja, — jūs, bez šau­bām, nekad nesapratīsiet, ka godīgs padomju svētceļotājs pili- grims, tāds kā es, nevar iztikt bez daktera chalata.

Bez chalata ceļa somā atradās arī stetoskops.

— Es neesmu chirurgs, — piezīmēja Ostaps. — Es esmu nei- ropatalogs, es esmu psichiatrs. Es pētu savu pacientu dvēseles. Un man vienmēr nezin kāpēc patrāpās ļoti glupas dvēseles.

Pēc tam dienas gaismā tika izvilkta kurlmēmo ābece, labda­rīgas atklātnes, emaljētas krūšu nozīmes un afiša ar paša Ben- dera ģīmetni, kurā viņš nofotografēts čalmā un platās austrum­nieku biksēs. Afiša vēstīja:

Ieradies Priesteris (Slavenais Bombejas tramins jogs) Spēkoņa dēls Rabindranata Tagores mīlulis

JOKANAANS MARUSIDZE (Savienoto republiku Nopelniem bagātais mākslinieks)

Triki Šerloka Holmsa garā.

Indijas fakirs. Neredzamā vistiņa.

Sveces no Atlantidas. Sātana telts.

Pareģis Samuils ctbild uz publikas jautājumiem.

Garu materializēšona un ziloņu izsniegšana.

Ieejas bi[eles no 50 k. lidz 2 r.

Tūlīt aiz afišas izvēlās netīra, pa rokām saviļāta čalma.

— šo laika kavēkli es izmantoju ļoti reti, — Ostaps sacīja. — Iedomājieties tikai, uz priestera āķa visvairāk ķeras tādi prog- resivi cilvēki kā dzelzceļnieku klubu vadītāji. Darbs jau viegls, bet riebīgs. Man personīgi ir pretīgi būt par Rabindranata Tago­res mīluli. Bet pareģim Samuilam uzdod vienus un tos pašus jau­tājumus: «Kālab pārdošanā nav sviesta?» jeb arī: «Vai jūs neesat ebrejs?»