IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Antilopieši izlīda no sava za|ā tarantasa. Kozļēvičs vairākas reizes apgāja apkārt lieliskajai mašīnai, skaudīgi nopūtās, tad notupās līdzas šoferim un drīz vien uzsāka ar viņu amata pār- funas. Paņikovskis un Balaganovs ar bērnišķīgu ziņkāri aplū- V koja pasažierus, no kuriem diviem bija visai uzpūtigu ārzemnieku j v izskats. Trejais, spriežot pēc šķebinošās galošu smakas, kas nāca no viņa gumijlresfa ražotā apmetņa, bija pašu zemes pilsonis.

— Vai nelaime piemeklējusi? — atkārtoja Ostaps, delikāti pieskaroties pašu zemes pilsoņa gumijotajam plecam un tanī pašā laikā pievēršot domīgu skatienu ārzemniekiem.

Pašu zemes pilsonis īgni atrūca kaut ko par pārplīsušo riepu, bet viņa murmināšana nenonāca līdz Ostapa ausim. Simt trīs­desmit kilometrus no tuvākā apgabala centra, pašā Krievijas Eiropas daļas vidienē pa lielceļu pie sava automobiļa pastaigājās divi paresni ārzemju cālēni. Tas satrauca lielo kombinatoru.

— Sakiet, — viņš pārtrauca, — vai šie divi nav no Riode­žaneiro?

— N'ē, — atbildēja pašu zemes pilsonis, — viņi no Cikago. Bet es esmu «Inturista» tulks.

— Ko tad viņi šeit dara, ceļa jūtīs, pirmatnēji mežonīgā laukā, tālu no Maskavas, no baleta «Sarkanā magone», no antik- variatiem un mākslinieka Repina slavenās gleznas «Ivans Bar­gais nogalina savu dēlu»? Nesaprotu! Kāpēc jūs viņus šeit esat ievedis?

— Rauj viņus piķis! — tulks nikni attrauca. — Jau trešo dienu dauzāmies pa sādžām kā apsviluši. Galīgi mani nomocī­juši. Man ir bijis daudz darīšanu ar ārzemniekiem, bet tādus vel neesmu redzējis, — un viņš pamāja uz savu sārto pavadoņu pusi. — Visi tūristi kā tūristi, skraida pa Maskavu, mājamatnie­cības veikalos iepērkas senlaicīgus kausus. Bet šie divi atšķiras nost. Sāka pa sādžām braukāt.

— Tas ir apsveicami, — Ostaps sacīja. — Plašas miljardieru masas iepazīstas ar jauno padomju lauku dzīvi.

Cikago pilsoņi augstprātīgi vēroja automobiļa remontēšanu. Tiem galvās bija sidrabotas platmales, kaklus apņēma stīvas stērķelētas apkaklītes, kājas ieautas sarkanās, nespīdīgās kurpes.

Tulks sašutis paskatījās uz Ostapu un iesaucas:

— Kā tad! Briesmīgi viņiem vajadzīgi jaunie īdināja ma- kandža viņiem vajadzīga, nevis lauki! ar ļ S u ap-

Pie vārda «kandža», kuru tulks izrunāja ar uzs\\stiprināju- meņi nemierīgi atskatījās un lēnām tuvojās runātāji^ noska-

— Skatieties! — tulks sacīja. — Pat vārdu vien nēviņkārīrīgi noklausīties. '■'aldo

— Jā. Te ir kāds noslēpums, — Ostaps novilka, — vaiVs, izvirtusi gaume. Nesaprotu, kā var patikt kandža, kad mūsu tēv zemē lielā izvēlē ir stipri un cēli dzērieni.

— Viss ir daudz vienkāršāk, nekā jums liekas, — tulks teica. — Viņi meklē labas kandžas pagatavošanas recepti.

— Nu pareizi! — iesaucās Ostaps. — Pie viņiem taču «sau­sais likums». Viss skaidrs .. . Dabūjāt recepti? … Ak nedabū­jāt? Tā jau es domāju. Tā tik vēl trūka, lai jūs atbrauktu trijos automobiļos! Skaidrs, jūs uzskata par priekšniecību. Varu galvot, ka recepti tā arī nedabūsiet.

Tulks sūdzējās par ārzemniekiem:

— Ticiet vai ne, bet viņi pat man bruka virsū: izstāsti un iz­stāsti viņiem kandžas noslēpumu. Bet es neesmu kandžas dzi­nējs. Es esmu izglītības darbinieku savienības biedrs. Maskavā man veca māmuļa.

— Un jums ļoti gribas tikt atpakaļ Maskavā? Pie māmuļas?

Tulks žēli nopūtās.

— Tādā gadījumā sēde turpinās, — Benders bilda. — Cik jūsu šefi maksās par recepti? Pusotra simta dos?

— Dos divi simti, — tulks čukstēja. — Bet vai jums patie­šām ir recepte?

— Tūlīt jums nodiktēšu, tas ir, tūlīt pēc naudas saņemša­nas. Kādu vien vēlaties: kartupeļu, kviešu, aprikožu, miežu, zid- koka ogu, griķu biezputras. Pat no parastas taburetes var dzīt kandžu. Dažiem patīk taburetietis. Var arī vienkāršu rozinletl vai plūmieti. Vārdu sakot, jebkuru no pusotra simta kandžas recep­tēm, kuras man zināmas.

Ostapu stādīja priekšā amerikaņiem. Gaisā ilgi slaidus lokus meta laipni paceltās platmales. Pēc tam stājās pie darba.

Amerikāņi izvēlējās kviešu kandžu, kas viņus savaldzināja ar ražošanas vienkāršību. Recepti ilgi pierakstīja bloknotos. Kā bezmaksas prēmiju Ostaps amerikaņu okšķeriem pastāstīja, kā izgatavot vislabākās konstrukcijas kandžas dzenamo aparatu, ko var turēt kabinetā un viegli noslēpt no nevēlamiem skatieniem rakstāmgalda atvilktnē. Okšķeri Ostapam apliecināja, ka ar amerikāņu techniku izgatavot tādu aparatu nebūšot nekādu grūtību.

— savukart apliecināja amerikaņiem, ka viņa konstrukcijas aparāts dodot spaini lieliski smaržojoša ļurļaka.

0 lurlak — amerikaņi izsaucās, bildējis, šo vārdu jau bija dzirdējuši kādā godājamā ģimenē Ci-

An'Un tur par «loorluck'u» bija dotas lieliskas atsauksmes, reiz' ģimenes galva savā laikā bija ar amerikaņu okupacijas kor­pusu uzturējies Archangeļskā, dzēris «loorluck'u» un kopš tā laika nebija spējis aizmirst brīnišķīgo sajūtu, kādu viņš tad iz­baudījis.

Sagurušo turistu lūpās rupjais vārds «ļurļaks» skanēja maigi un vilinoši.

Amerikāņi netielēdamies iedeva divsimt rubļu un ilgi kratīja Bendera roku. Arī Paņikovskim un Balaganovam izdevās atsvei­cināties, paspiežot rokas aizokeana republikas «sausā likuma» izmocītajiem pilsoņiem. Tulks aiz priekiem nošmaukstināja Os­tapu uz kaulainā vaiga un lūdza iegriezties, piemetinādams, ka vecā māmiņa būšot ļoti priecīga. Taču adresi diez kāpēc neatstāja.

Nule kļuvuši draugi, ceļotāji sasēdās savās mašīnās. Kozļē­vičs uz' šķiršanos nospēlēja matčišu, un, jautro skaņu pavadīti, automobiļi aizjoņoja katrs uz savu pusi.

— Redziet, — Ostaps sacīja, kad amerikaņu mašīnu ietina pu­tekli, — viss notika tā, kā es jums teicu. Mēs braucām. Uz ceļa inētāiās nauda. Es to pievācu. Skatieties, tā nav pat noputējusi.

Un viņš nospurkšķināja naudas žūksni.

— Patiesību sakot, nav ko lielīties, kombinācijā pavisam vien­kārša. Bet kārtība, godīgums — lūk, kas man dārgi. Divsimt rubļu. Piecās minūtēs. Un es ne tikai nepārkāpu likumus, bet pat izdarīju labu darbu. «Antilopes» ekipāžu apgādāju ar naudu. Vecai māmuļai atdevu tulku dēlu. Un pēdīgi dzesēju garīgās slā­pes tās zemes pilsoņiem, ar kuru mums kā nekā tomēr ir tirdz­niecības sakari.

Tuvojās pusdienas laiks. Ostaps iedziļinājās brauciena marš­rutā, ko bija izplēsis no automobilistu žurnālā, un pavēstīja, ka tuvojoties Lučanskas pilsēta.

— Ļoti maza pilsētiņa, — sacīja Benders, — un tas ir slikti. Jo mazāka pilsēta, jo garākas apsveikumā runas. Tālab palūgsim viesmīlīgos pilsētas saimniekus vispirms pacienāt ar pusdienām un tad ar runām. Pārtraukumā es jūs apgādāšu ar apģērbiem. Paņikovski! Jūs sākat aizmirst savus pienākumus. Uzvelciet pla- katu agrākajā vietā!

Iemanījies svinīgos finišos, Kozļēvičs braši apstādināja ma­šīnu pašā tribines priekšā. Šeit Benders aprobežojās ar īsu ap­sveikumu. Vienojās mītiņu pārcelt uz pulksten diviem. Stiprināju­šies ar bezmaksas pusdienām, automobilisti vispatīkamākā noska­ņojumā devās uz gatavu apģērbu veikalu. Viņus ielenca ziņkārī­gie. Antilopieši cienīgi nesa viņu pleciem uzgulušo slavas saldo smagmi. Viņi gāja pa ielas vidu, rokās saķērušies un līgodamies, kā matroži svešzemes ostā. Rudais Balaganovs, kas patiešām lī­dzinājās jaunam bocmanim, uzvilka jūrnieku dziesmu.