IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Ceļš līdz Cernomorskai bija materiali nodrošināts. Tiesa, ne­bija naudas. Bet tas komandoru neuztrauca. Udojevā ceļotāji iebaudīja lieliskas pusdienas.

— Par kabatas naudu nav ko galvu lauzīt, — Ostaps teica. — tā mētājas ceļmalā, un mēs to salasīsim pēc vajadzības.

Sirmo Udojevu, dibinātu 794. gadā, un Cernomorsku, dibinātu 1794. gadā, šķīra tūkstoš gadu un tūkstoš kilometru šosejas un zemesceļu.

So tūkstoš gadu laikā uz maģistrales Udojeva—Melnā jūra bija mainījušies visdažādākie [audis.

Pa to virzījās ce|ojoši komiji ar Bizantijas tirdzniecības firmu* precēm. Viņus sagaidīt no šalcošā meža iznāca Svilpis-Lupis, rupjš vīrs karakula cepurē. Preces viņš atņēma, bet pašus komi­jus norakstīja zaudējumos. Pa šo ceļu siroja iekarotāji ar savām družinām, brauca zemnieki, dziedādami vilkās svētcelotāji.

Dzīve valstī mainījās ar katru gadsimtu. Mainījās ģērbi, tika uzlaboti ieroči, apspiesti kartupeļu dumpji. Cilvēki iemācījās skūt bārdas. Gaisā pacēlās pirmais gaisa balons. Tika izgudroti dzelzs dvīņi — tvaikonis un lokomotive. Sāka taurēt automašīnas.

Bet ce|š palika tāds pats kā Svilpja-Lupja laikos.

Kumpains, klāts ar vulkāniskiem dubļiem vai nobārstīts ko­dīgiem putekļiem, gluži kā ar blakšu pulveri, aizvijās tēvzemes ceļš gar sādžām, pilsētiņām, fabrikām un kolchoziem kā tūkstoš verstu garas lamatas. Ceļmalās dzeltējošajā, apgānītajā zālē mē­tājās ratu ģindeņi un nomocīti, pusdzīvi automobiļi.

Varbūt kāds emigrants, zaudējis prātu, pārdodams avīzes Pa- rizes asfaltētajos klajumos, atceras Krievzemes lauku ceļa peiza- žas apburošos sīkumus: peļķītē tup mēness, skaļu lūgšanu skaita circenis un pie zemnieka ratiem piesiets žvakst tukšs spainis.

Bet mēness gaismai jau sen cits uzdevums. Mēness lieliski var vizmot virs gudronu šosejām. Automobiļu sirēnas un taures aiz­stās zemnieka spaineļa simfonisko zvanīšanu. Bet circeņus.varēs klausīties speciālās audzētavās: tur būs izbūvētas tribines, un pil­soņi, kāda sirma circeņkopēja ievadvārdu attiecīgi sagatavoti, varēs pēc sirds patikas baudīt iemīļoto kukaiņu dziesmas.

Brauciena komandors, mašīnas vadītājs, bortmcchanlķis un apkalpotājs jutās lieliski.

Rīts bija vēss. Zalgojošās debesīs maldijās bāla saule. Zālē čivināja sīki putneļi.

Ceļu putniņi «čunčiņi» lēnām šķērsoja šoseju gar pašiem

automobiļa riteņiem. Plašā stepe dvašoja tik ierosinošas smar­žas; ja Ostapa vietā būtu kāds zemnieku rakstnieks — puskoka lēcējs no «Tērauda tesmens» grupas, viņš nenociestos, izkāptu no mašīnas, apsēstos zālē un uz vietas sāktu rakstīt kabatas blok­notā jaunu stāstu, kuru ievadītu šādiem vārdiem: «Sasabrieda ziemāji. Saulīte apsajoza zelta jostu un izbārstīja savus stariņus pa balto pasaulīti. Večuks Romualdičs paostīja savu kājautu un teju teju sasalīgojas .. .»

Bet Ostapa un viņa pavadoņu sirdīs nemita liriska jūtoņa. Jau veselu diennakti viņi nesās autobraucienam pa priekšu. Vi­ņus sagaidīja ar muziķu un runām. Bērni viņiem par godu sita bungas. Pieaugušie cienāja ar pusdienām un vakariņām, apgā­dāja ar iepriekš sameklētām autodetaļām, bet kādā ciematā pa­sniedza sālsmaizi izgrebtā ozolkoka bļodā, kas bija pārsegta ar krustdūrieniem izšūtu dvieli. Sālsmaize stāvēja mašīnā uz grī­das starp Paņikovska kājām. Viņš visu laiku knieba no klaipa pa. drupatiņai un galu galā iegrauza īstu peļu caurumu. Ostaps, kam no tā apšķebinājās dūša, vēlāk izmeta sālsmaizi uz ceļa. Nakti antilopieši pavadīja sādželē, kur par viņiem rūpējās un gā­dāja sādžas aktivs. No turienes viņi aizveda lielu krūzi ar kar­sētu pienu un saldas atmiņas par brīnum smaržīgo sienu, kurā bija gulējuši.

— Piens un siens, — Ostaps izsaucās, kad «Antilope», gais­mai austot, pameta sādžu, — kas var būt vēl labāks. Cilvēks vienmēr domā tā: «To es vēl paspēšu. Vēl daņdz manā dzīvē būs piena un siena.» Bet patiesībā tā nekad vairs nebūs. To lieciet vērā, mani nabaga draugi: šī bija labākā nakts mūsu dzīvē. Bet jūs to pat nemanījāt.

Bendera pavadoņi skatījās uz viņu ar cienību. Viņus sajūsmi­nāja vieglas dzīves perspektiva.

— Cik labi dzīvot pasaulē! — Balaganovs izsaucās. — Re­dziet, mēs braucam, mēs esam paēduši. Varbūt mūs gaida laime …

— Vai jūs par to esat cieši pārliecināts? — jautāja Ostaps. — Mūs gaida laime uz ceļa? Varbūt vēl vicina spārniņus aiz ne­pacietības? «Kur,» tā taujā, «kavējas admiralis Balaganovs? Kā­pēc viņš tik ilgi nerādās?» Jūs esat ķerts, Balaganov! Laime nevienu negaida. Tā klīst pa zemi, tinusies garos, baltos plīvu­ros un skandēdama bērnu dziesmiņu: «Ak Amerika, tā tik ir ze­me, tur uzdzīvo, iemet bez uzkožamā.» Bet šo naivo bērniņu vajag notvert, viņš jāsavaldzina, viņam jāparāda uzmanība. Bet

jums, Balaganov, ar šo bērniņu romāns nesanāks. Jūs esat īsts lupatlācis. Paskatieties, kam jūs līdzināties! Cilvēks jūsu uzvalka nekad nesasniegs laimi. Un vispār visa «Antilopes» ekipāžā eki­pēta riebīgi. Brīnos, ka mūs vēl atzīst par autobrauciena da­lībniekiem!

Ostaps ar nožēlu aplūkoja savus pavadoņus un turpināja:

— Paņikovska platmale mani pilnīgi mulsina. Vispār viņš apģērbts izaicinoši grezni. Šis dārgmetālā zobs, šīs apakšbikšu saitītes, šī spalvainā krūts zem kaklasaites… Vajag ģērbties vienkāršāk, Paņikovski! Jūs esat godājams večuks. Jums nepie­ciešami melni svārki un mīksta' platmale. Balaganovam piestāvēs rūtains kovboja krekls un ādas stulpiņi. Viņš uzreiz iegūs stu­denta izskatu, kurš nodarbojas ar fizkulturu. Bet tagad viņš atgādina tirdzniecības flotes matrozi, kas par dzeršanu atlaists no darba. Par mūsu cienījamo šoferi es nemaz nerunāju. Likteņa uzsūtītie smagie pārbaudījumi viņam nav devuši iespēju tērpties atbilstoši savam amatam. Vai tiešām jūs neredzat, cik joti viņa apgarotajai, ar eļļu viegli nosmērētajai sejai piestāvētu ādas kombinezons un melna chromādas naģene? Jā, bērniņi, mums nepieciešams ekipēties.

— Naudas nav, — pagriezies sacīja Kozļēvičs.

— Šoferim taisnība, — Ostaps laipni atsaucās, — naudas pa­tiešām nav. Nav to mazo metala ripiņu, kuras man tik mīļas.

«Antilope Gnu» ripoja lejā no uzkalniņa. Lauki abās mašīnas pusēs lēnām slīdēja garām. Liela, ruda pūce tupēja pie paša ceļa, piešķiebusi galvu un muļķīgi izbolījusi dzeltenās, stulbās acis. «Antilopes» čīkstoņas iztraucēta, tā izpleta spārnus, pacēlās virs mašīnas un drīz vien aizlidoja savās garlaicīgajās pūces darīšanās. Vairāk nekas ievērības cienīgs ceļā neatgadījās.

— Skatieties! — pēkšņi iekliedzās Balaganovs. — Auto­mobilis!

Katram gadījumam Ostaps deva rīkojumu novākt plakatu, kas pamācīja pilsoņus ar autobraucienu dot triecienu slaistu bandām. Kamēr Paņikovskis izpildīja pavēli, «Antilope» tuvojas pretī braucošai mašīnai.

Mazliet sašķiebies, ceļmalā stāvēja slēgts, pelēks «kadilaks». Viduskrievijas daba, kas atspoguļojās tā biezajos, pulētajos stik­los, izskatījās tīrāka un skaistāka, nekā bija īstenībā. Šoferis, nometies uz viena ceļa kā līgavas priekša, vilka nost riepu no prIēkseja"TiteņaAp" viņu nepacietīgi mīņājās tris stāvi smilšu krāsas putekļu mēteļos.

— Kada liksta jūs piemeklējusi? — Ostaps jautāja, JaipHi pacēlis cepuri.

Šoferis pavērsa saspringto seju pret runātāju un, neko neat­bildējis, no jauna iegremdejās darbā.