IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Un vēl ilgi pēc šā neaizmirstamā vakara aizā zem klajas de­bess iztiesāja paraugprāvas. Bet Aleksandrs Ivanovičs papildi­nāja savu kapitalu ar pusmiljona rubļu.

Asinis tāpat kā agrāk brāzmoja nikni, apvaldīti un nepacie­tīgi. Viņš juta, ka tieši tagad, kad vecā saimniecības sistēma brūk kopā, bet jaunā tikko sāk pieteikt savas tiesības, iespējams iedzī­voties milzu bagātībā. Taču to viņš jau zināja, ka atklāti cīnīties, lai iedzīvotos, Padomju zemē nav domājams. Un ar pārākumā smīnu viņš noskatījās uz savrupiem nepmaņiem, kas nīka zem izkārtnēm:

«Tirdzniecība ar ķemmdziju tresta precēm B. A. Leibedevs», «Brokāts un inventārs baznīcām un klubiem» vai arī «H. Robin- sona un M. Piektdieņa pārtikas preču bode».

Zem valsts preses spiediena krakšķ ir Leibedeva, ir Piekt­dieņa, ir viltus mūzikas arteļa «Kur tamburins trinkšķ» finansu baze.

Koreiko saprata, ka tagad iespējama tikai pagrīdes tirdznie­cība, pamatota uz visstingrāko slepenību. Visas nelaimes, kas sa­tricināja jauno saimniecību, nāca viņam par labu, viss, uz ko valsts zaudēja, nesa viņam peļņu. Viņš ielīda katrā spraugā, kur oda pēc naudas, un aiznesa no turienes savus simt tūkstošus. Viņš tirgojās ar maizes izstrādājumiem, vadmalu, cukuru, tekstil­precēm — ar itin visu. Un viņš bija viens, pilnīgi viens ar sa­viem miljoniem. Dažādos valsts stūros viņa labā strādāja lieli un mazi blēži, bet tie nezināja, kā labā strādā. Koreiko darbojās tikai ar starppersonu palīdzību. Un tikai pats zināja, cik gara ķēde, pa kuru pie viņa nāca nauda.

Tieši pulksten divpadsmitos Aleksandrs Ivanovičs pabīdīja sāņus kontokorentu grāmatu un ieturēja brokastis. Viņš izņēma no atvilktnes notīrītu zaļu rāceni un, cienīgi blenzdams galdā, noēda to. Pēc tam viņš norija aukstu pusjēlu olu. Auksta pusjēla ola ir ļoti negaršīgs ēdiens, un kārtīgs, dzīvespriecīgs cilvēks ne­kad tādu neēdīs. Taču Aleksandrs Ivanovičs nevis ēda, bet uz­ņēma barību. Viņš nevis brokastoja, bet izpildīja fizioloģisku pro­cesu — ievadīja organismā nepieciešamo tauku, ogļhidrātu un vitaminu daudzumu.

Visi herkulesieši savas brokastis vainagoja ar tēju, Alek­sandrs Ivanovičs izdzēra glāzi vārīta ūdens, piekožot cukurgrau- diņu. Tēja uzbudina sirdsdarbību, bet Koreiko sargāja savu ve­selību.

Desmit miljonu īpašnieks atgādināja bokseri, kas ar aprēķinu kaldina savu uzvaru. Viņš pakļaujas īpašam režimam — ne dzer, ne smēķē, cenšas izvairīties no uztraukumiem, trenējas un agri liekas gulēt — tiek darīts viss, lai nozīmētā dienā iznāktu gais­mas pielietajā ringā kā laimīgs uzvarētājs. Aleksandrs Ivanovičs gribēja būt jauns un svaigs tajā dienā, kad atgriezīsies vecā ie­kārta un viņš, bez bailēm atvēris savu parasto čemodaneli, varēs iziet no pagrīdes. Par to, ka vecā pasaule atgriezīsies, Koreiko nebija nekādu šaubu. Viņš glabāja sevi kapitalismam.

Un, lai neviens neatminētu viņa otro un galveno dzīvi, Ko­reiko veģetēja kā ubags, cenšoties nepārsniegt četrdesmit sešu rub|u algas rpjomu, kuru saņēma par nožēlojamu un apnicīgu darbu finuzskaites nodaļā, ko greznoja menadas, driadas un na- jadas.

Zaļā kaste ar četriem blēžiem palēkdamās nesās pa putekļaino ceļu.

Mašīna bija padota tādu pašu stichisku spēku iedarbībai, kā­dus izjūt peldētājs, kas peldas vētrainā laikā. Mašīnu gan ietrieca ceļa grambā, gan rāva bedrē, gan mētāja no vienas puses uz otru, gan apšļāca ar rieta saules apspīdētiem, sarkaniem ceļa putekļiem.

— Klausieties, student, — Ostaps griezās pie jaunā pasa­žiera, kas, atguvies no nesenā satricinājuma, jau bezrūpīgi sēdēja līdzās komandoram, — kā jūs iedrošinājāties pārkāpt Suchareva konvenciju, šo cienījamo paktu, ko apstiprinājis Tautu Savienības tribunāls?

Paņikovskis izlikās, ka nav dzirdējis, un pat pagriezās sāņus.

— Un vispār, — Ostaps turpināja, — jums ir netīri paņē­mieni. Nupat mēs bijām riebīgas ainas liecinieki. Jums dzinās pa­kaļ arbatovieši, kam jūs bijāt nočiepis zosi.

— Nožēlojami, niecīgi ļaudis! — dusmīgi nomurkšķēja Paņi­kovskis.

— Ak tā! — Ostaps izsaucās. — Bet sevi jūs acīm redzot uz­skatāt par pašu ministru? Džentlmeni? Tad iegaumējiet: ja jums, kā īstam džentlmenim, ienāks prātā doma izdarīt savas piezīmes uz manšetēm, jums nāksies rakstīt ar krītu.

— Kāpēc? — jaunais pasažieris īgni jautāja.

— Tāpēc, ka tās jums pavisam melnas. Varbūt no pārliekas spodrības, vai ne?

— Jūs esat nožēlojams, niecīgs cilvēks! — ātri noteica Paņi­kovskis.

— Un to jūs sakāt man — savam glābējam? — Ostaps lēn­prātīgi jautāja. — Adam Kazimirovič, apturiet uz brītiņu savu mašīnu. Pateicos jums. Sura, dārgais, atjaunojiet, lūdzu, status- quo!

Balaganovs nesaprata, ko nozīmē «status-quo». Bet viņš orien­tējās pēc intonacijas, kādā šie vārdi tika izrunāti. Ar riebuma pilnu smīnu sejā viņš paņēma Paņikovski zem padusēm, iznesa no mašīnas un nosēdināja ceļa putekļos.

— Student, ejiet atpakaļ uz Arbatovu, — sausi sacīja Ostaps, — tur jūs ar nepacietību gaida zoss īpašnieki. Bet mums rupji tēviņi nav vajadzīgi. Mēs paši esam rupji. Braucam!

— Es vairāk tā nedarīšu! — lūdzās Paņikovskis. — Es esmu nervozs!

— Metieties ceļos! — Ostaps uzsauca.

Paņikovskis tik steidzīgi nokrita ceļos, it kā viņam būtu aiz­cirstas kājas.

— Labi! — Ostaps sacīja. — Jūsu poza mani apmierina. Jūs esat pieņemts nosacīti — līdz pirmajam disciplīnas pārkāpumam, uzliekot par pienākumu visus apkalpošanas darbus.

«Antilope Gnu» pieņēma aprimušo rupjo tēviņu un aizripoja tālāk, šūpojoties kā bēru rati.

Pēc pusstundas mašīna nogriezās uz lielā Jaunzaķu ceļa un, nesamazinot ātrumu, iebrauca ciematā. Pie koka mājas, uz kuras jumta auga zarains un līks radiomasts, pulcējās ļaudis. Pūlī krasi izdalījās vīrs bez bārdas. Bezbārdis turēja rokā papīra lapu.

— Biedri, — viņš dusmīgi uzkliedza, — uzskatu svinīgo sa­nāksmi par atklātu! Atļaujiet, biedri, uzskatīt šos aplausus …

Viņš, kā redzams, gatavojās runāt un jau ieskatījas papīrā, bet, pamanījis, ka mašīna neapstājas, nelaida vaļā savus runas plūdus.

— Stājieties visi Autodorā [3] ! — viņš steidzīgi teica, skatīda­mies uz Ostapu, kas atradās viņam tieši pretī. — Organizēsim padomju automobiļu serijveida ražošanu! Dzelzs rumaks lai no­maina zemnieka zirģeli!

Un vēl nopakaļus aizbraucošam automobilim, pārkliedzot pūļa apsveikuma dunoņu, izsauca pēdējo lozungu:

— Automobilis nav greznuma priekšmets, bet pārvietošanas līdzeklis!

Izņemot Ostapu, pārējie antilopieši bija visai satraukti par svinīgo sagaidīšanu. Neko nesaprazdami, viņi grozijas mašīnā kā zvirbulēni ligzdā. Paņikovskis, kas vispār necieta, ka vienu­viet pulcējas daudz godīgu ļaužu, piesardzīgi notupās, lai lauci­nieki varētu saskatīt vienīgi viņa salmenes netīro virsu. Bet

Ostaps ne kripatiņas nesamulsa. Viņš noņēma cepuri ar balto virsu un apsveicējiem atbildēja, lepni pamājot ar galvu te pa labi, te pa kreisi.

— Uzlabojiet ceļus! — atvadoties viņš nokliedza. — Mersi par sagaidīšanu!

Un mašīna atkal atradās uz baltā ceļa, kas šķērsoja milzīgu, klusu lauku.

— Vai viņi mums nedzīsies pakaļ? — norūpējies jautāja Pa­ņikovskis. — Kāpēc tāds pūlis? Kas noticis?