IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Iestāde, kurā kalpoja cilvēks sandalēs, saucās par «Herku- lesu», un tā atradās bijušās viesnīcas telpās. Stikla virpuļdurvis ar misiņa rokturiem kā uz kuģa iegrūda viņu lielā rožaina mar­mora vestibilā. Kādreizējā lifta kabinē novietojies ziņu birojs. No turienes jau raudzījās smaidoša sievietes seja. Pēc inerces paskrē­jis dažus soļus uz priekšu, ienākušais apstājās večuka-šveicara priekšā, kura cepures apmali rotāja līkloču zelta uzšuve, un brašā balsī jautāja:

— Nu kā, vecīt, laiks doties uz krematoriju?

— Laiks gan, draudziņ, — līksmi smaidot, atbildēja šveicars, — uz mūsu padomju kolumbariju.

Viņš pat savicināja rokas. Viņa labsirdīgajā sejā atspoguļo­jās pilnīga gatavība kaut vai tūlīt nodoties kremacijas ugunīm.

Cernomorskā gatavojās celt krematoriju ar atbilstošām telpām, kur novietot apglabājamo urnas, tas ir — kolumbariju, un šis kapu lietu apakšnodaļas jauninājums diez kāpēc ļoti uzjautrināja pilsoņus. Varbūt viņus smīdināja neparastie vārdi — krematorija un kolumbarijs vai arī sevišķi uzjautrināja pati doma par to, ka cilvēku var sadedzināt kā pagali, — taču viņi tramvajos un uz ielas piesējās visiem večiem un vecenēm, uzsaukdami: «Kur tu, vecenīt, lien? Uz krematoriju steidzies?» Vai: «Palaidiet večuku priekšā, viņam laiks doties uz krematoriju.» Un taisni apbrīno­jami, ideja par apglabāšanu ugunīs večiem ļoti iepatikās, tā ka jautrie joki guva viņu pilnīgu atzinību. Un vispār sarunas par nāvi, kas līdz tam tika uzskatītas par nepiedienīgām un nepieklā­jīgām, tagad Cernomorskā tika kotētas tādā pašā vērtībā kā anekdotes no ebreju un kaukaziešu dzīves un izraisīja vispārēju interesi.

Apgājis pie kāpnēm novietoto kailo marmora meiteni, kas pa­celtā rokā turēja elektrisku lāpu, un ar nepatiku paskatījies uz plakatu ««Herkulesa» tīrīšana sākusies. Nost klusēšanas sazvē­restību un kopatbildību», kalpotājs uzkāpa otrajā stāvā. Viņš strādāja finansu uzskaites daļā. Līdz darba sākumam vēl paliku­šas piecpadsmit minūtes, bet pie saviem galdiem jau sēdēja Sa- charkovs, Dreifuss, Tezoimeņickis, Muzikants, Cevaževska, Ku- kuškinds, Borisohļebskis un Lapidus-jaunākais. No tīrīšanas viņi it nemaz ar nebaidījās, ko ne vienreiz vien cits citam apliecinaja, bet pēdējā laikā nez kāpēc sāka ierasties darbā pēc iespējas agrāk. Izmantojot nedaudzās brīvās minūtes, viņi skaļi sarunājās. Viņu balsis dūca milzīgajā zālē, kas agrākos laikos bijis viesnīcas restorāns. To atgādināja griesti ar izgrebtiem ozolkoka kesoniem un apgleznotās sienas, kur ar šausminošiem smaidiem sejās kūle­ņoja menadas, najadas un driadas.

— Vai jūs, Koreiko, dzirdējāt jaunumu? — ienācējam jau­tāja Lapidus-jaunākais. — Vai tiešām neesat dzirdējis? Nu? Jūs būsiet pagalam pārsteigts.

— Kas par jaunumu? … Sveicināti, biedri! — Koreiko uz­sauca. — Sveicināta, Anna Vasi|jevna!

— Jūs pat iedomāties nevarat! — ar patiku sacīja Lapidus- jaunākais. — Grāmatvedis Berlaga nokļuvis vājprātīgo namā.

— Ko jūs sakāt? Berlaga? Viņš taču ir visnormālākais cil­vēks!

— Līdz vakardienai bija visnormālākais, bet ar šodienu kļu­vis visnenormālākais, — sarunā iejaucās Borisohļebskis. — Tas ir fakts. Man piezvanīja viņa svainis, Berlagam ļoti nopietna psichiska slimība — pēdas nerva iekaisums.

— Taisni brīnums, ka šis nervs vēl nav iekaisis mums vi­siem, — īgni piezīmēja vecais Kukuškinds, raudzīdamies savos darba biedros caur ovālām, niķelētām brillēm.

— Nekvakšķiet, — Čevaževska apsauca. — Mūžīgi viņš uz­dzen grūtsirdību.

— Un tomēr žēl Berlagas, — atsaucās Dreifuss, pagriezies uz sava grozāmā sēdekļa ar seju pret sabiedrību.

Sabiedrība klusēdama piekrita Dreifusam. Vienīgi Lapidus- jaunākais mīklaini pasmīnēja. Saruna ievirzījās par garīgi slimo uzvešanos; pārrunāja par maniakiem, tika pastāstīti daži noti­kumi par slaveniem plānprātiņiem.

— Ziniet, — iesaucās Sacharkovs,.— man bija prātā jucis tēvocis, kas vienlaicīgi sevi iedomājās par Ābramu, Izaku un Jēkabu! Iedomājieties, kādu troksni viņš sacēla!

— Atliek tikai pabrīnīties, — čerkstošā balsī sacīja večuks Kukuškinds un gausi slaucīja briļļu stiklus svārku malā, — at­liek tikai pabrīnīties, ka mēs tomēr vēl neesam sevi iedomājušies par Ābramu, — večuks aizelsās, — Izaku …

— Un Jēkabu? — izsmejoši papildināja Sacharkovs.

— Jā! Arī Jēkabu! — Kukuškinds pēkšņi iespiedzās. — Ari Jēkabu! Tieši par Jēkabu! Jādzīvo tādā nervozā laikā . . . Ziniet, kad es strādāju «Sikomorskis un Cezarevičs» bankas kantori, to­reiz nekādas tīrīšanas nebija.

Pie vārda «tīrīšana» Lapidus-jaunākais satrūkās, paņēma Koreiko zem rokas un aizveda pie milzīga loga, kurā no dažā­diem krāsainiem stikliņiem bija izveidoti divi gotiski bruņinieki..

— Pašu interesantāko par Berlagu jūs vēl nezināt, — viņš čukstēja. — Berlaga vesels kā vērsis.

— Kā tad tā? Vai tad viņš nav vājprātīgo namā?

— Nē, ir gan.

Lapidus visgudri pasmaidīja.

— Tur jau ir tas joks. Viņš vienkārši izbijās no tīrīšanas un nolēma satraukuma pilno laiku nogaidīt. Izliekas par vājprātīgu. Pašreiz viņš droši vien auro un smejas. Lūk, cik glums! Taisni apskaužami!

— Kas iad viņam, vai radu būšanas nav kārtībā? Tirgotāji? Svešs elements?

— Jā, radinieku būšanas nav kārtībā un ari pats, starp mums runājot, turējis aptieku. Kas tad varēja zināt, ka būs revolūcija? Ļaudis iekārtojās, kā prata, kam bija aptieka, kam pat fabrika. Es personiski tur neredzu nekā slikta. Kas varēja zināt?

— Vajadzēja zināt, — Koreiko auksti sacīja.

— Es taisni to pašu saku, — ātri attapās Lapidus, — tādiem nav vietas padomju iestādē.

Un, paskatījies uz Koreiko ar platām acīm, viņš aizgāja pie sava galda.

Zāli jau pildīja kalpotāji, no atvilktnēm tika izņemti elastīgie metala lineāli, vizuļojoši kā siļķu sudrabs, skailuli ar palmas koka kauliņiem, biezas grāmatas, sagrafētas ar gaišzilām un ro­žainām līnijām, un milzums citu sīku un prāvu kancelejas piede­rumu. Tezoimeņickis noplēsa kalendaram vakardienas lapu, — sākās jauna diena, un kāds no kalpotājiem spēcīgiem zobiem jau iekodās garā sviestmaizē ar jēra pastēti.

Atsēdās pie sava galda arī Koreiko. Atspiedis iedegušos elko­ņus uz rakstāmgalda, viņš ņēmās izdarīt ierakstus kontokorentu grāmatā.

Aleksandrs Ivanovičs Koreiko, viens no visneievērojamākiem «Herkulesa» kalpotājiem, bija cilvēks pēdējā jaunības atplau­kumā — viņam palika trīsdesmit astoņi gadi. Sarkanajā, spīdī­gajā sejā mājoja kviešu dzeltenas uzacis un baltas acis. Ari angļu parauga ūsiņas pēc krāsas atgādināja ienākušos labību. Viņa seja liktos gluži jauna, ja nebijis rupjo jefreitorisko krunku, kas šķēr­soja vaigus un kaklu. Darbā Aleksandrs Ivanovičs izturējās ka virsdienesta zaldāts: viņš neprātoja, bija centīgs, darbu mīlošs, pazemīgs un pastulbs.

— Viņš tāds kā kautrīgs, — runāja par viņu finuzskaites priekšnieks, — kā pārlieku pazemīgs, kā par daudz padevīgs.

Tikko paziņo parakstīšanos uz aizņēmumu, tā viņš jau lien ar

savu mēnešalgu. Pirmais parakstās. Bet visa alga nieka četrdes­mit seši rubļi. Gribētos zināt, kā viņš pārtiek no šīs naudas .. .

Aleksandram Ivanovičam piemita apbrīnojamas spējas. Viņš vienā mirklī varēja galvā pareizināt un izdalīt lielus trīszīmju un četrzīmju skaitļus. Taču tas neatbrīvoja Koreiko no pastulba puiša reputacijas.