IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Pēc šiem notikumiem iestājās sabrukums. No za|ā automobi|a sāka baidīties kā no mēra. Pilsoņi ar lielu līkumu apgāja Spasa Kooperativa laukumu, kur Kozļēvičs bija ieracis strīpainu stabu ar plāksnīti «Automobiļu birža». Vairākus mēnešus no vietas Ādams nenopelnīja ne kapeikas un dzīvoja no nakts braucienu ietaupījumiem.

Beidzot viņš bija gatavs nest upurus. Uz automobiļu durtiņām parādījās balts un, pēc viņa domām, visai vilinošs uzraksts: «Eh, kā izvizināšu!» Viņš pazemināja arī cenu no pieciem rubļiem par stundu uz trim. Bet pilsoņi arī tagad nemainīja taktiku. Šoferis lēni ripināja pa pilsētu, piebrauca pie iestādēm un sauca logos:

— Kas par lielisku gaisu! Varbūt pavizināsimies?

Amatpersonas izliecās uz palodzēm un, undervudu klaboņas

pavadītas, atbildēja:

— Vizinies pats! Slepkava!

— Kāpēc tad slepkava? — gandrīz raudot, jautāja Kozļēvičs.

— Slepkava un vairāk nekas, — kalpotāji atbildēja, — tiesas izbraukuma sesijā ievizināsi.

— Būtu par savu naudu vizinājušies! — aizsvilies kliedza šoferis. — Par savu naudu.

Pie šiem vārdiem amatpersonas uzjautrinātas saskatījās un aizvēra logus. Vizināšanās mašīnā par savu naudu viņiem likās vienkārši dumjība.

«Eh, kā izvizināšu!» īpašnieks sanāca naidā ar visu pilsētu. Viņš ne ar vienu vairs nesasveicinājās, kļuva nervozs un nikns. Pamanījis kādu padomju kalpotāju garā kaukazieša kreklā ar kuplām piedurknēm, viņš no muguras piebrauca tam klāt un, rūgti smejoties, sauca:

— Blēži! Es jūs tūlīt paraugprocesā ievizināšu. Pēc simt de­vītā panta.

Padomju kalpotājs satrūkās, vienaldzīgi sakārtoja savu vidus- jostu ar sudraba izrotājumiem, ar kādiem parasti izdaiļo smago ormaņu zirgu aizjūgus, un, izlikdamies, ka šie saucieni neattiecas uz viņu, pielika soli. Bet atriebīgais Kozļēvičs turpināja braukt līdzās un kaitināt ienaidnieku, vienmuļā balsī lasot kabatas for­mātā kriminalsprediķnieku:

— «Amata personas, kas piesavinās naudu, vērtslietas vai citu mantu, kura saskaņā ar viņu dienesta stāvokli atrodas viņu pār­ziņā, sodāmas…»

Padomju kalpotājs bailīgi steidzās prom, augsti gaisā pamez­dams savu no ilgas kantorī sēdēšanas saplacināto dibenu.

— «… ar brīvības atņemšanu,» — nokliedza vēl pakaļ Kozļē­vičs, — «uz laiku līdz trim gadiem.»

Taču tas viss šoferim deva tikai morālu apmierinājumu. Viņa materialais stāvoklis bija ļauns. Ietaupījumi izsīka. Vajadzēja pieņemt kādu lēmumu. Tā turpināties vairs nevarēja.

Reiz tādā uzbudinātā noskaņojumā Ādams Kazimirovičs sē­dēja savā mašīnā un ar riebumu lūkojās uz muļķīgo strīpaino sta­biņu «Automobiļu birža». Viņš miglaini noprata, ka godīgā dzīve nav izdevusies, ka automobiļu mesija ieradies pirms laika un pil­soņi viņam nav noticējuši. Kozļēvičs bija tā nogrimis savās bēdu pilnajās pārdomās, ka pat nepamanīja divus jaunus cilvēkus, kas jau diezgan ilgi tīksminājās ap viņa mašīnu.

— Oriģināla konstrukcija, — pēdīgi viens no viņiem sacīja, — automobilisma rītausma. Redzat, Balaganov, ko var iztaisīt no vienkāršas «Singera» šujmašīnas? Neliela ierīce — un iznācis jauks kolchozu kūlīšsējējs.

— Vācies prom, — drūmi sacīja Kozļēvičs.

— Ko tas nozīmē — «vācies prom»? Kāpēc tad jūs uz savas kuļmašīnas liekat tādu reklāmu «Eh, kā izvizināšu»? Varbūt mēs ar draugu vēlamies izbraukt, lai kārtotu darīšanas? Varbūt mēs gribnm tieši eh, kā izvizināties?

Pirmo reizi Arbatovas dzīves periodā automobilniecības mo­cekļa sejā parādījās smaids. Viņš izlēca no mašīnas un naski pie­laida smagi pukšķinošo motoru.

— Lūdzu, — viņš sacīja, — kurp vest?

— Šoreiz nekur, — noteica Balaganovs, — naudas nav. Ko lai dara. biedri mechaniķi, nabadzība.

— Vienalga sēdies! — Kozļēvičs izmisīgi iesaucās. — Vedīšu par velti. Nedzersiet? Kaili mēness gaismā nedejosiet? Eh! Iz­vizināšu!

— Lai notiek, izmantosim viesmīlību, — Ostaps atsaucās, no­sēdies blakus šoferim. — Jums, kā redzu, ir labs raksturs. Bet kāpēc jūs domājat, ka mēs esam spējīgi kaili dejot?

— Ir jau tādi redzēti, — atbildēja šoferis, Iegriezdams mašīnu galvenajā ielā, — valsts noziedznieki.

Viņu mocīja vēlēšanās aprunāties ar kādu par savām bedam. Vislabāk, protams, būtu izstāstīt par savām ciešanām maigajai māmuļai ar grumbaino vaigu. Viņa pažēlotu. Bet Kozļēviča ma- dama jau sen mirusi aiz bēdām, kad bija uzzinājusi, ka viņas dēls Ādams sāk iegūt zagla-recidivista slavu. Un šoferis izstāstīja jau­najiem pasažieriem visu Arbatovas pilsētas krišanas vēsturi, zem kuras drupām pašreiz ķepurojās viņa zaļais automobilis.

— Kurp tagad lai brauc? — Kozļēvičs skumīgi nobeidza. — Kurp lai dodas?

Ostaps bridi vilcinājās, tad nozīmīgi paskatījās uz savu rudo kompanjonu un sacīja:

— Visas jūsu bēdas ceļas no tā, ka jūs esat taisnības meklē­tājs. Jūs vienkārši esat jēriņš, neizdevies baptists. Skumīgi vērot starp šoferiem tādu dekadenci. Jums ir automobilis, un jūs nezi­nāt, kurp braukt. Mums ir daudz sliktāks stāvoklis — nav auto­mobiļa. Toties mēs zinām, kurp braukt. Ja vēlaties, brauksim kopā?

— Uz kurieni? — šoferis jautāja.

— Uz Cernomorsku, — Ostaps sacīja. — Mums tur nelielas intimas darišanas. Arī jums darbs atradīsies. Cernomorskā vec­laiku priekšmetus ciena un labprāt ar tiem vizinās. Brauksim!

Sākumā Ādams Kazimirovičs tikai smaidīja kā atraitne, kam dzīvē vairs nekas nav mīļš. Bet Benders nežēloja krāsas. Viņš sa­mulsušā šofera priekšā uzbūra brīnišķīgas tāles un uz vietas tās izkrāsoja debeszilā un rožainā krāsā.

— Bet Arbatovā jums nav ko zaudēt, izņemot savas važas. Ceļā badoties nevajadzēs. Par to es atbildu. Benzins jūsu — ide­jas mūsu.

Kozļēvičs apturēja mašīnu un, vēl aizvien atrunādamies,.drūmi sacīja:

— Benzina maz.

— Vai piecdesmit kilometriem pietiek?

— Pietiks astoņdesmitiem.

— Tādā gadījumā viss kārtībā. Es jums jau teicu, ka ideju un domu man netrūkst. Tieši pēc sešdesmit kilometriem pašā ceļa vidū mūs sagaidīs liela dzelzs muca ar aviacijas benzinu. Jums patīk aviacijas benzins?

— Patīk, — Kozļēvičs kautri atbildēja.

Dzīve pēkšņi viņam šķita viegla un jautra. Viņam nekavējoties gribējās braukt uz Cernomorsku.

— Un to mucu, — nobeidza Ostaps, — jūs saņemsiet pilnīgi par velti. Sacīšu vēl vairāk. Jūs lūgs, lai jūs to benzinu ņemat.

— Kādu benzinu? — Balaganovs čukstēja. — Ko jūs muldat?

Ostaps svarīgi paskatījās uz oranžkrāsas vasaras raibumiem piena brāļa sejā un tāpat klusu atbildēja:

— Cilvēkus, kas nelasa avīzes, vajag morāli uz vietas noga­lināt. Jums es dāvinu dzīvību tikai tāpēc, ka ceru jūs pāraudzināt.

Ostaps nepaskaidroja, kāds sakars starp avīzes lasīšanu un lielo benzina mucu, kas it kā guļot uz ceļa.

— Pasludinu lielās braukšanas sacīkstes Arbatova—Cerno­morskā par atklātām, — Ostaps svinīgi sacīja. — Par brauciena komandoru nozīmēju sevi. Par mašīnas vadītāju tiek iecelts .. . kā jūsu uzvārds? Ādams Kozļēvičs. Pilsoni Balaganovu apstiprinu par bortmechaniķi, uzliekot viņam visus apkalpes pienākumus. Tikai ziniet ko, Kozļēvič: uzrakstu «Eh, kā izvizināšu!» nekavējo­ties vajag aizkrāsot. Mums nav nepieciešamas sevišķas pazīmes.

Pēc divām stundām mašīna ar svaigu tumšzaļu plankumu uz sāniem lēni izrāpoja no garažas un pēdējo reizi aizripoja pa Ar- batovas ielām. Kozļēviča acīs gailēja cerība. Blakus viņam sēdēja Balaganovs. Viņš rūpīgi ar lupatiņu berza misiņa daļas, dedzīgi izpildīdams savus jaunos bortmechaniķa pienākumus. Brauciena komandors atlaidās sarkanbrūnajā sēdeklī, apmierināti noraugo­ties uz saviem jaunajiem apakšniekiem.