IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Adam! — viņš uzsauca, pārkliedzot motora spurkšķēšanu.

— Kā sauc jūsu rateļus?

— «Lorens ditrichs» — Kozļēvičs atbildēja.

— Nu kas tas par nosaukumu? Mašīna kā kara kuģis, tādai nepieciešams savs īpašs vārds. Jūsu «lorens ditrichs» izceļas ar lielisku ātrumu un līniju cēlu skaistumu. Tālab lieku priekšā ma­šīnai piešķirt nosaukumu — «Antilope Gnu». Kas pretī? Vien­balsīgi.

Grabēdama pie visām miesām, zaļā «Antilope» aizjoņoja pa Jauno talantu bulvara malējo ceļu un iedrāzās tirgus laukumā. Tur «Antilopes» apkalpes skatienam pavērās savāda aina. No tir­gus laukuma šosejas virzienā ar baltu zosi padusē skrēja sa­kumpis cilvēks. Ar kreiso roku viņš pieturēja uz galvas cietu salmu platmali. Aiz viņa kliegdams skrēja liels pūlis. Bēdzējs bieži atskatījās, un viņa aktieriski cienīgajā sejā varēja manīt šausmu izteiksmi.

— Tas taču Paņikovskis! — Balaganovs izsaucās.

— Zoss zādzības otrā-*stadija, — Ostaps auksti piezīmēja.

— Trešā stadija sāksies pēc vainīgā notveršanas. To pavada sā­pīgi sitieni.

Par trešās stadijas tuvošanos Paņikovskis, jādomā, noģida,

tāpēc skrēja, ko nagi nes. Aiz bailēm viņš zosi tomēr nepalaida, un tas vajātājus satracināja.

— Simt sešdesmitais pants, — Koz­ļēvičs no galvas atcerējās. — Slepena, kā ari atklāta liellopu nozagšana darba­ļaudīm — zemkopjiem un lopkopjiem.

Balaganovs iesmējās. Viņu uzjautri­nāja doma, ka konvencijas pārkāpējs saņems likumīgu atmaksu.

Mašīna izkūlās uz šosejas, izsprauku- sies caur klaigājošo pūli.

— Glābiet! — Paņikovskis iekliedzās, kad «Antilope» nonāca viņam līdzās.

— Dieviņš palīdzēs, — atbildēja Ba­laganovs, pārkāries pār bortu.

Mašīna ietina Paņikovski sarkanīgu putekļu mutuļos.

— Ņemiet mani līdz! — Paņikovskis vaimanāja, ar pēdējiem spēkiem turēdamies līdzās mašīnai. — Es esmu labs cilvēks.

Ķērāju balsis saplūda vispārējā, ļaunu vēstošā dunoņā.

— Varbūt paņemsim šo riebekli? — Ostaps jautāja.

— Nevajag, — Balaganovs cietsirdīgi atbildēja, — lai citreiz zin, kā pārkāpt konvencijas.

Bet Ostaps jau bija izlēmis.

— Met prom putnu! — uzkliedza viņš Paņikovskim un, grie­žoties pie šofera, piebilda: — Lēnā gaitā.

Paņikovskis tūlīt paklausīja. Zoss neapmierināti piecēlās kā­jās, paknosījās un, it kā nekas nebūtu noticis, aizčāpoja atpakaļ uz pilsētu.

— Rāpieties iekšā, — Ostaps mudināja, — velns ar jums! Bet vairāk negrēkojiet, citādi samalšu miltu miltos.

Paņikovskis tipinādams pieķērās mašīnai, uzgūlās ar vēderu uz borta un ievēlās iekšā kā peldētājs laivā un, manšetēm grabot, nogāzās uz grīdas.

— Pilnu gaitu, — Ostaps nokomandēja. — Sēde turpinās.

Balaganovs saspieda «bumbieri», un no misiņa raga spēji at­skanēja vecmodīgas, jautras un aprautas skaņas:

Matčišs ir viens burvīgs dancis. Ta-ra-ta!

Matčišs ir viens burvīgs dancis. Ta-ra-ta!

Un «Antilope Gnu» izjoņoja klajā laukā, lai steigtos pretī mu­cai ar aviacijas benzinu.

Cilvēks bez cepures pelēkās buraudekla biksēs, kā mūkam ba­sās kājās uzvilktās ādas sandalēs un baltā kreklā bez apkaklītes, noliekdams galvu, iznāca pa mājas Nr. 16 zemajiem vārtiem. No­kļuvis uz zilganām akmens platēm izklātā trotuārā, viņš apstājās un paklusām noteica:

— Šodien piektdiena. Tas nozīmē, ka atkal jāiet uz .staciju.

Pateicis šos vārdus, cilvēks sandalēs ātri apgriezās. Viņam likās, ka aiz muguras stāv pilsonis ar okšķera uzblīdušo purnu. Taču Mazā sakaru iela bija pilnīgi tukša.

Jūnija rīts vēl tikko plauka. Akācijās trīsēja, purinot uz pla­kanajiem akmeņiem auksto rasu kā spodras alvas lāses. Putniņi ielās draiskodamies jautri vīteroja. Ielas lejas galā aiz māju jum­tiem kā kausēts metāls kvēloja smaga jūra. Jauni suņi, skumīgi atskatīdamies un skrāpēdamies ar nagiem, rausās augšā uz atkri­tumu kastēm. Sētnieku stunda jau pagājusi, piena sievu stunda vēl nav sākusies.

Bija tas brīdis starp pieciem un sešiem, kad sētnieki, pēc sirds patikas izvicinājuši asās slotas, jau izklīda pa savām pajumtēm; pilsētā gaiši, tīri un klusi kā valsts bankā. Tādā brīdī gribas rau­dāt un ticēt, ka rūgušpiens patiešām noderīgāks un garšīgāks par sīvo; bet jau saklausāms tāls troksnis — no vasarnieku vilcieniem piena sievas krauj ārā kannas. Tūlīt viņas drāzīsies uz pilsētu un sētas kāpņu laukumos uzsāks parasto kņadu ar mājsaimniecēm. Uz mirkli parādīsies strādnieki ar maizes kulītēm un tūlīt nozudis rūpnīcu vārtos. No fabriku dūmeņiem mutuļos dūmi. Bet mazliet vēlāk, aiz niknuma palēkdamies, uz naktsgaldiņiem ietralnnāsies modinātāju pulksteņu miriades (firmas «Pāvels Bure» — klusāk, precizās mechanikas tresta — skaļāk) un pusmiegā ieņurdēsies padomju kalpotāji, veldamies ārā no augstajām, šaurajām gul­tām. Piena sievu stunda beigsies, sāksies dienesta ļaužu stunda.

Bet bija vēl agrs, kalpotāji vēl gulēja zem saviem gumijko- kiem. Cilvēks sandalēs izgāja caur visu pilsētu, gandrīz nevienu nesaticis savā ce]ā. Viņš gāja zem akacijām, kas Cernomorskā izpildīja dažas sabiedriskas funkcijas: pie vienām karājās zilas pastkastes ar resora ģerboni (aploksne un zibens), pie otrām bija piekalti skārda trauciņi ar ūdeni suņiem.

Jūrmalas stacijā cilvēks sandalēs ieradās brīdī, kad no turie­nes nāca ārā piena sievas. Vairākas reizes sāpīgi atsities pret viņu dzelžainajiem pleciem, viņš piegāja pie rokas bagažas glabātavas un pasniedza kvīti. Bagažas uzraugs ar nedabisku stingrību, kāda pieņemta tikai uz dzelzceļa, paskatījās kvitē un tūdaļ izmeta uz­rādītājam viņa čemodānu. Uzrādītājs savukārt, attaisījis ādas naudas maku, ar nopūtu izņēma desmitkapeiku naudas gabalu un nolika uz bagažas letes, kas bija pagatavota no sešām vecām, ar elkoņiem nopulētām sliedēm.

Nonācis stacijas laukumā, cilvēks sandalēs nolika čemodānu uz bruģa, uzmanīgi aplūkoja to no visām pusēm un pat pieskārās ar roku spožajai slēdzenītei. Tas bija parasts koka čemodanelis, aplīmēts ar mākslīgu fibru.

Tādos čemodaneļos gados jaunāki pasažieri glabā kokvilnas zeķes «Skečs», divas kārtas tolstojiešu virskreklu, vienu matu tīk­liņu, peldbiksītes, brošuru «Komjaunatnes uzdevumi laukos» 'un trīs cieti novārītas, saspiestas olas. Bez tam stūrī noteikti atrodas netīras veļas murskulis, savīstīts laikrakstā «Ekonomiskā Dzīve». Gados vecāki pasažieri tādā čemodānā glabā veselu uzvalku un tam pieskaņotas atsevišķas bikses no rūtainas drēbes, pazīstamas ar nosaukumu «Odesas simt gadi», bikšturus ar skritulišiem, ista­bas kurpes ar mēlītēm, trīskārtējā odekolona pudelīti un baltu Marseļas segu. Jāpiezīmē, ka arī šajā gadījumā čemodānā stūri kaut kas atrodas savīstīts «Ekonomiskajā Dzīvē». Taču tā vairs nav netīrā veļa, bet bālgana vārīta vista.

Apmierinājies ar paviršo apskati, cilvēks sandalēs paķēra če­modānu un ielīda baltajā, tropiskas svelmes pilnajā tramvaja va­gonā, kas viņu aizvizināja pilsētas otrā galā līdz Austrumu sta­cijai. Seit viņš rīkojās pretēji tam, ko bija darījis Jūrmalas stacijā. Viņš nodeva savu čemodānu glabāšanā un saņēma kvīti no viņa augstības — bagažas uzrauga.

Ticis galā ar šīm dīvainajām izdarībām, čemodānā saimnieks pameta staciju tieši tajā laikā, kad ielās jau parādījās paši priekš­zīmīgākie kalpotāji. Viņš ienira to juceklīgajās rindās, un viņa uzvalks tūlīt zaudēja jebkuru oriģinalitāti. Cilvēks sandalēs bija kalpotājs, bet Cernomorskas kalpotāji gandrīz visi ģērbās pēc ne­rakstītas modes: kreklā ar pāri elkoņiem atrotītām piedurknēm, vieglās, apbružātās biksēs, tādās pašās sandalēs vai buraudekla kurpēs. Neviens nenēsāja platmali vai naģeni. Tikai retumis bija manāma kāda žokene, bet biežāk melnas, stāvus sacēlušās matu pinkas, un vēl biežāk kā melone uz lauka saulē spīdēja iededzis, pliks pauris, uz kura ar ķīmisko zīmuli ļoti gribējās uzrakstīt kādu vārdu.