IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Līdz pat sava darba pēdējai dienai viņš tā arī neuzzināja, ko nozīme vārds «proletkults», un tālab to nīda vēl vairāk. Vietejās komitejas locekļu, darba biedru un metodoloģiski pedagoģiskā sektora apmeklētāju izskats vien viņā viesa pretīguma trīsas. Viņš ienīda vārdu «sektors». Oh, šis sektors! Fjodoram Ņikitičam, kas cienīja visu graciozo un tanī skaitā ari ģeometriju, nekad nevarēja ne prātā ienākt, ka tāds brīnišķīgs matematisks jēdziens kā sektors, kas apzīmē līklīnijas figūras laukuma daļu, tik ļoti tiks vulgarizēts.

Darbā Hvorobjovu vai traku padarīja sēdes, sienas avīzes, aizņēmumi. Bet arī mājā viņš nerada mieru savai lepnajai dvē­selei. Arī mājās bija sienas avīzes, aizņēmumi, sēdes. Paziņas, pēc Hvorobjova domām, runāja tikai par nepiedienīgām lietām: par loni, ko viņi sauca par darba algu, par palīdzības mēnesi bērniem un par lugas «Bruņuvilciens» sociālo nozīmi.

Nekur nevarēja glābties no padomju iekārtas. Kad sarūgtinā­tais Hvorobjovs vientuļš klaiņāja pa pilsētas ielām, arī te no staigājošo ļaužu pūļa atskanēja apkaunojošas frāzes:

— … Tad mēs nolēmām viņu izslēgt no valdes sastāva…

— … Es tā arī sacīju: par jūsu VKK [4] ir ari augstākas in­stances — samierkamera!

Un, īgni raugoties uz plakatiem, kas aicināja pilsoņus izpildīt piecgadi četros gados, Hvorobjovs sakaitināts ņurdēja:

— Izslēgt! No sastāva! Samierkamera! Četros gados! Nelie­tīga iekārta!

Kad metodoloģiski pedagoģiskais sektors pārgāja uz nepār­trauktu darba nedēļu un īstās svētdienas vietā par Hvorobjova atpūtas dienām kļuva nezin kādi violeti piektie datumi, viņš ar riebumu izgādāja sev pensiju un apmetās tālu aiz pilsētas. Viņš tā rīkojās tādēļ, lai aizbēgtu no jaunās iekārtas, kas ielauzās viņa dzīvē un nedeva miera.

Vienpatis monarchists caurām dienām sēdēja pie kraujas, rau­dzījās uz pilsētu un centās domāt patīkamas domas: par svinīgu aizlūgumu sakarā ar kādas visaugstās personas vārdadienu, par ģimnāzijās eksāmeniem un par radiniekiem, kas kalpoja tautas izglītības ministrijā. Bet kā par brīnumu viņa domas tūlīt pievēr­sās nepatīkamajai padomju dzīvei.

«Kas tur tagad notiek — tai nolādētajā proletkultā?» viņš domāja.

Pēc proletkultā viņš atcerējās galīgu sašutumu radošas epi­zodes: Pirmā Maija un Oktobra demonstrācijās, ģimenes vakarus klubos ar lekcijām un alu, metodoloģiskā sektora pusgada tāmi.

«Visu man atņēma padomju vara,» domāja bijušais mācību apgabala kurators, «pakāpes, ordeņus, godu un naudu bankā. Viņi piedevuši citu viizienu pat manām domām. Bet ir tāda sfēra, kur boļševikiem nepiekļūt, — tie ir sapņi, dieva balva cil­vēkam. Nakts nesīs man mierinājumu. Savos sapņos es redzēšu to, ko man ir tīkami redzēt.»

Bet jau pirmajā naktī dievs sūtīja Fjodoram Ņikitičam baigu sapni. Viņš sapņoja, ka sēž ar petrolejas lampu apgaismotā ie­stādes gaitenī. Sēž un zina, ka kuru katru brīdi viņu izslēgs no valdes sastāva. Pēkšņi atveras dzelzs durvis un pa tām ieskrien kalpotāji, kliegdami: «Hvorobjovu vajag noslogot!» Viņš grib bēgt, bet nevar.

Fjodors Ņikitičs pamodās nakts vidū. Viņš brītiņu lūdza dievu, aizrādīdams, ka acīm redzot esot noticis nepatīkams parpratums un sapnis, kas paredzēts atbildīgam, varbūt pat partijas bied­ram, noklīdis nece|ā. Viņam — Hvorobjovam — vispirms gri­bētos redzēt cara iznākšanu no Uspenskgs katedrales.

Nomierinājies viņš atkal iemiga, bet dievinātā monarcha se­jas vietā tūlīt ieraudzīja vietējās komitejas priekšsēdētāju biedru Suržikovu.

Un katru nakti Fjodoru Ņikitiču ar neizprotamu precizitāti ap­meklēja vieni un tie paši visnotaļ padomju sapņi. Viņam stādījās priekšā biedru naudas, sienas avīzes, padomju saimniecība «Gi­gants», pirmās ēdienu fabrikas svinīga atklāšana, kremacijas draugu biedrības priekšsēdētājs un lielie padomju pārlidojumi.

Monarchists sapnī kunkstēja. Viņš negribēja redzēt krema­cijas draugus. Viņam gribējās redzēt Valsts domes galēji labā spārna deputātu Puriškeviču, patriarchu Tichonu, Jaltas pilsētas priekšnieku Dumbadzi jeb arī kaut vai pavisam necilu tautskolu inspektoru. Bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Padomju iekārta lau­zās pat monarchista sapņos.

— Vieni un tie paši sapņi! — raudulīgā balsī nobeidza Hvo­robjovs. — Nolādētie sapņi!

— Jums klājas slikti, — Ostaps līdzjūtīgi sacīja, — kā sme­jies — dzīves veids nosaka apziņu. Reiz jūs dzīvojat Padomju zemē, tad arī sapņiem jābūt padomiskiem.

— Ne mirkli nav miera, — sūdzējās Hvorobjovs. — Kaut vai kas rādītos. Es ar visu būtu mierā. Lai nebūtu Puriškeviča. Lai kaut vai Miļukovs. Tomēr cilvēks ar augstāko izglītību un savā sirdī monarchists. Bet pat tā nav! Vienmēr tie paši padomju an­tikristi.

— Es jums palīdzēšu, — sacīja Ostaps. — Es esmu ārstējis draugus un paziņas pēc Freida metodes. Sapnis — tas vēl nav nekas. Galvenais — novērst sapņa cēloņus. Un pamatcēlonis ir pati padomju varas pastāvēšana. Taču šajā brīdī es to nevaru novērst. Man vienkārši nav laika. Es, ziniet, esmu sportists tū­rists, šobrīd man nepieciešams mazliet pielāpīt savu automobili, tātad atļaujiet to iebraukt pie jums šķūnī. Bet, kas attiecas uz cēloni, tad jūs varat būt mierīgs. Atce|ā es to novērsīšu. Ļaujiet tik nobeigt braucienu.

No smagiem sapņiem apdullušais monarchists jaukajam un atsaucīgajam jaunajam cilvēkam labprāt atļāva izmantot šķūni. Viņš uzmeta virs krekla mēteli, uzāva basās kājās galošas un se­koja Benderam pagalmā.

— Tātad var cerēt? — viņš prasīja, tipinādams aiz sava agrā viesa.

■— Nešaubieties, — nevērīgi atbildēja komandors, — tiklīdz, padomju varas nebūs, jums uzreiz kļūs daudz vieglāk. Pats re­dzēsiet!

Pēc pusstundas «Antilope» bija paslēpta pie Hvorobjova un atstāta Kozļēviča un Paņikovska uzraudzībā. Benders Balaga­nova pavadībā devās uz pilsētu pēc krāsām.

Piena brāļi gāja saulei pretī, lavīdamies uz pilsētas centru. Pa māju karnizēm pastaigājās pelēki baloži. Ar ūdeni apslacītas dēļu ietves bija tīras un vēsas.

Cilvēkam ar tīru sirdsapziņu patīkami tādā rītā, iznākot no mājas, pakavēties brītiņu pie vārtiem, izņemt no kabatas sēr­kociņu kārbiņu ar lidmašīnas attēlu un pigu propellera vietā un parakstu «Atbilde Kerzonam», papriecāties par svaigo papirosu kastīti un piesmēķējot aizbaidīt ar vīraka dūmiem biti Li ar zeltī­tām pūciņām uz vēderiņa.

Benders un Balaganovs padevās rīta, uzposto ielu un lēnprā­tīgo baložu iespaidam. Bridi viņiem likās, ka viņu sirdsapziņu nekas nenospiež, ka visi viņus mīl, ka viņi ir līgavaiņi, kas dodas tikties ar līgavām.

Piepeši brāļiem ceļu aizsprostoja cilvēks ar saliekamu mol­bertu un pulētu krāsu kasti rokās. Viņa izskats bija tik satraukts, it kā viņš nupat būtu izsprucis no degošas majas un paguvis no uguns izglābt vienīgi molbertu un krāsu kasti.

— Atvainojiet, — viņš skaļi sacīja, — te nupat vajadzēja būt biedram Plotskim-Pocelujevam. Vai jūs viņu neesat satikuši? Vai viņš šeit nepagāja garām?

— Mēs tādus nekad nesatiekam, — rupji atbildēja Balaga­novs.

Mākslinieks iegrūdās Benderam krūtīs, norūca «pardon» un aizsteidzās tālāk.

— Plotskis-Pocelujevs? — purpināja lielais kombinators, kas vēl nebija brokastojis. — Man pašam bija pazīstama vecmāte, uzvārdā Meduza-Gorgonera, un es tāpēc necēlu traci, neskraidīju pa ielām, kliegdams: «Vai jūs gadījumā neesat redzējuši pilsoni Meduzu-Gorgoneru? Viņa, kā sacīt jāsaka, šeit pastalgajas.» Liela muiža — Plotskis-Pocelujevs!