IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Viņam pretī no kalna lejup brauca dzeltens automobilis. Pie stūres salīcis sēdēja noguris šoferis chromādas virsjakā. Viņam līdzās snauda plecīgs zellis, nosvēris galvu ar caurumoto platmali uz sāniem. Aizmugures sedeklī izlaidušies vēl divi pasažieri: ugunsdzēsējs pilnā formā un atlētiska auguma vīrs jūrnieka for­mas cepurē ar baltu virsu.

— Sveiciens pirmajam černomorskietim! — uzsauca Ostaps, kad mašīna, dārdēdama kā traktors, aiznesās garām Koreiko. — Vai siltās jūras vannas vēl darbojas? Vai pilsētas teātris funk­cionē? Vai Cernomorskā jau izsludināta par brīvpilsētu?

Bet Ostaps nesaņēma atbildes. Kozļēvičs atvēra slāpētāju, un «Antilope» noslīcināja pirmo černomorskieti zilā dūmu mākonī.

— Nu, — sacīja Ostaps Balaganovam, — kas nupat bija pa­modies, — sēde turpinās. Dodiet šurp jūsu pagrīdes Rokfelleru! Uz vietas es viņu izģērbšu. Ek, man jau līdz kaldam tie prinči un ubaga zēni.

Kopš kāda laika pagrīdes miljonārs juta, ka viņam pievērsta nenogurstoša uzmanība. Sākumā nekā noteikta nebija. Vienīgi iz­zuda pierastā un mierīgā vienatnes sajūta. Vēlāk sāka atklāties bīstamāka rakstura parādības.

Reiz, kad Koreiko savā parastajā, nosvērtajā solī gāja uz darbu, pie paša «Herkulesa» viņu apstādināja uzmācīgs ubags ar zelta zobu. Mīdams uz savām atrisušajām apakšbikšu saitēm, ubags satvēra Aleksandru Ivanoviču aiz rokas un ātri murmināja:

— Dod miljonu, dod miljonu, dod miljonu!

Tad ubags parādīja resnu, netīru mēli un murkšķēja galīgus niekus. Tas bija parasts ubags pusidiots, kādi dienvidu pilsētās bieži sastopami. Un tomēr Koreiko iegāja savā finuzskaites zālē gluži apjucis.

No šīs pašas tikšanās sākās īsti sātaniski notikumi.

Trijos naktī Aleksandru Ivanoviču pamodināja. Bija pienākusi lelegrama. Klabinot zobus rīta aukstumā, miljonārs pārplēsa ban­droli un izlasīja:

«Ar pārvērstu ģīmi grāfiene skrien uz dīķi.»

— Kas par grāfieni? — kā apdullis nočukstēja Koreiko, ar ba­sām kājām stāvēdams gaitenī.

Bet neviens viņam neatbildēja. Pastnieks aizgāja. Pagalma dārziņā kaisli dūdoja baloži. Mājas iedzīvotāji gulēja. Aleksandrs Ivanovičs pagrozīja rokās pelēko veidlapu. Adrese pareiza. Uz­vārds arī.

«Mazā Sakaru 16 Aleksandram Koreiko ar pārvērstu ģīmi grāfiene skrien uz dīķi».

Aleksandrs Ivanovičs neko ne­saprata, bet tā uztraucās', ka tele- gramu sadedzināja pie sveces.

Pulksten septiņpadsmitos trīs­desmit piecās minūtēs tajā pašā dienā pienāca otra depeša:

«Sēde turpinās punkts miljons buču».

Aleksandrs Ivanovičs aiz dus­mām nobāla un saplēsa telegramu sīkos gabaliņos. Bet tajā pašā naktī atnesa vēl divas zibens tele- gramas.

Pirmā:

«Kraujiet apelsinus' mucās brāļi Karamazovi».

Un otrā:

«Ledus sakustējies punkts pa­rādi komandēšu es».

Pēc šā notikuma Aleksandram Ivanovičam darbā lēcās aizvai­nojošs negadījums. Izpildot Cevaževskas lūgumu — galvā parei­zināt deviņsimt astoņdesmit pieci ar trīspadsmit, — viņš kļūdījās un deva nepareizu iznākumu, kas vēl nekad viņa mūžā nebija at­gadījies. Bet pašreiz viņa prātus nebūt nenodarbināja aritmētiski vingrinājumi. Prātā stāvēja trakās telegramas.

— Mucās, — viņš čukstēja, pievērsis skatienu večukam Ku- kuškindam. — Brāļi Karamazovi. Vienkārši nedzirdēta cūcība.

Viņš centās sevi nomierināt ar domu, ka tie ir nevainīgi draugu joki, bet šī versija žigli atkrita. Draugu viņam nebija. Kas attiecas uz darba biedriem, tad tie bija nopietni ļaudis un jokoja tikai reizi gadā — pirmajā aprilī. Un arī šajā jautru pārgalvību un priecīgu mistifikāciju dienā viņi operēja tikai ar vienu bēdīgu joku: fabricēja uz rakstāmmašīnas viltus pavēles par Kukuškinda atlaišanu un lika viņam uz galda. Un septiņu gadu laikā večuks katrreiz ar roku ķēra pie sirds, kas visus ļoti smīdināja. Bez tam viņi nebija tādi bagātnieki, lai izmestu naudu par depešām.

Pēc telegramas, kurā nezināms pilsonis ziņoja, ka parādi ko­mandēšot tieši viņš un neviens cits, iestājās mierīgāks periods.

Veselas trīs dienas Aleksandru Ivanoviču lika mierā. Viņš jau sāka pierast pie domas, ka viss notikušais viņu itin nemaz neskar, kad pienāca bieza ierakstīta bandrole. Tanī bija gramata ar no­saukumu «Kapitālistiskās haizivis» un apakšvirsrakstu: «Ameri­kaņu miljonāru biogrāfijās».

Citā reizē Koreiko pats būtu nopircis tādu interesantu grāma­tiņu, bet tagad viņš pat saviebās no šausmām. Pirmais teikums bija pasvītrots ar zilu zīmuli un skanēja:

«Visas mūslaiku lielās bagātības iegūtas visnegodīgākā ceļā.» Aleksandrs Ivanovičs drošības pēc nolēma pagaidām nebraukt uz staciju pie slēpjamā čemodānā. Viņam bija visai uzbudināts garastāvoklis.

— Pats galvenais, — Ostaps prātoja, soļodams pa viesnīcas «Karlsbade» plašo numuru, — radīt sajukumu pretinieka nometnē. Ienaidniekam jāzaudē dvēseles līdzsvars. To panākt nav nemaz tik grūti. Galu galā cilvēki par visu vairāk bīstas no nesaprota­mām izdarībām. Es pats kādreiz biju vienpatis mistiķis un nonācu līdz tādam stāvoklim, ka mani varēja nobaidīt ar vienkāršu somu dunci. Jā, jā. Vairāk nesaprotamu izdarību. Es esmu pārliecināts, ka mana pēdējā telegrama «garā mūžam kopā» atstāja uz mūsu kontraģentu satriecošu iespaidu. Tas viss ir superfosfāts, mēslo­jums. Lai uztraucas. Klientu vajag pieradināt pie domas, ka būs jāatdod nauda. Viņu vajag morāli atbruņot, iznīcināt reakcionāros privatīpašnieciskuma instinktus.

Noturējis šo runu, Benders stingri paskatījās uz saviem pado­tajiem. Balaganovs, Paņikovskis un Kozļēvičs cienīgi sēdēja sar­kanajos plīša krēslos ar bārkstīm un pušķiem. Viņi kautrējās. Tos mulsināja komandora plašais dzīves veids, mulsināja zeltītie lamb- rekeni, spilgtās ķīmiskās krāsās mirdzošie tepiķi un gravira «Kristus parādīšanās ļaudīm». Viņi paši kopā ar «Antilopi» bija apmetušies iebraucamā vietā un viesnīcā ieradās tikai, lai saņemtu instrukcijas.

— Paņikovski, — Ostaps sacīja, — jums bija uzdots šodien otrreiz tikties ar mūsu aizstāvamo un palūgt viņam miljonu, pa­vadot šo lūgumu ar idiotiskiem smiekliem?

— Tiklīdz viņš mani ieraudzīja, viņš pārgāja uz pretējās pu­ses trotuāru, — pašapmierināti atbildēja Paņikovskis.

— Tā. Viss norit pareizi. Klients sāk nervozēt. Pašreiz viņš pāriet no trulas neizpratnes uz beziemesla bailēm. Es nešaubos,

ka pa naktīm viņš trūkstas augšā un žēlabaini šļupst: «Māmiņ, māmiņ.» Vēl sīks, gluži niecīgs pēdējais trieciens — un viņš ga­līgi nogatavosies. Raudādams viņš dosies pie bufetes un izņems no turienes šķīvīti ar zilu apmali…

Ostaps pamirkšķināja Balaganovam, Balaganovs pamirkšķi­nāja Paņikovskim, Paņikovskis pamirkšķināja Kozļēvičam, un, lai gan godīgais Kozļēvičs pilnīgi nekā nesaprata, arī viņš sāka mirk-> šķināt ar abām acīm.

Un vēl ilgi viesnīcas «Karlsbāde» numurā turpinājās drau­dzīga samirkšķināšanās, ko pavadīja smiekliņi, mēles klakšķinā- šana un pat pietrūkšanās kājās no sarkanajiem plīša krēsliem.

— Pietiek līksmot, — Ostaps apsauca. — Pagaidām šķīvītis ar naudu Koreiko rokās, ja tikai tas vispār eksistē, šis burvju šķīvītis.

Benders Paņikovski un Kozļēviču aizsūtīja uz iebraucamo vietu, pavēlot turēt «Antilopi» gatavībā. i