IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Ostaps izstiepa kaklu un sāka salīdzināt kandidatus. Viņš tik ātri grozīja galvu, it kā sekodams tenisa spēlei un acīm pavadi dams katru bumbu.

—• Ziniet, bortmechaniķi, — pēdīgi viņš sacīja, — resnais bonza vairāk piemērots pagrīdes miljonārā lomai nekā baltacai­nais pielīdējs. Jūs tikai pavērojiet satraukuma mirdzumu bonzas acīs. Viņam grūti nosēdēt uz vietas, viņam trūkst pacietības, vi ņam gribas ātrāk skriet mājā un iegremdēt savas ķepas Červonctl sainīšos. Bez šaubām, tas ir viņš, dārgakmeņu un dolāru vācējs, Vai tad jūs neredzat, ka šis resnais purns nav nekas cits ka demokrātiskā kombinācijā no Seiloka, Skopā bruņinieka un Har- pagona sejām. Bet tas baltacainais ir vienkārši nulle, padomju pelēns. Viņam, bez šaubām, ir bagātība — divpadsmit rubļi krājkasē. Viņa kluso ilgu kalngals — nopirkt pūkainu mēteli ar teļādas apkakli. Tas nav Koreiko. Tā ir pele, kas . .

Bet šeit lielā kombinatora spīdošo runu pārtrauca vīrišķīgs uzbrēciens, kas atskanēja no finuzskaites zāles dziļumiem un ne­pārprotami piederēja darbiniekam, kam tiesības uzkliegt:

— Biedri Koreiko! Kur skaitliskās ziņas par komunalnodaļas parādu mums? Biedrs Polichajevs steidzīgi pieprasa.

Ostaps piegrūda Balaganovam ar kāju. Bet bonza mierīgi tur­pināja skripstināt ar spalvu. Viņa seja, kurai piemita Seiloka, Harpagona un Skopā bruņinieka raksturīgākie vaibsti, neizmai- nījās. Toties sarkanpurnainais blondins ar baltajām acīm, tas nulle, tas padomju pelēns, kas ieņemts no sapņa par mēteli ar teļādas apkakli, izrādīja neparastu dzīvīgumu. Viņš norūpējies klaudzināja galda atvilktnes, paķēra kaut kādu papīreli un žigli aizskrēja pie priekšnieka.

Lielais kombinators nokrekšķinājās un pētījoši paskatījās uz Balaganovu. Sura iesmējās.

— Jā, — pēc īsa klusuma brīža norūca Ostaps. — Sis naudu uz šķīvīša vis nepienesīs. Varbūt vienīgi tad, ja es ļoti palūgšu. Objekts pelna visu cienību. Tagad jo ātrāk svaigā gaisā. Manās smadzenēs dzimusi interesanta kombinācijā. Šovakar ar dieva pa­līgu mēs Koreiko kungam pirmo reizi pataustīsim tesmeni. Taus­tīsiet jūs, Sura.

Instrukcija bija ļoti vienkārša:

1) Nejauši satikties ar pilsoni Koreiko uz ielas.

2) Nekādā gadījumā viņu nesist un nepielietot fizisku spēku.

3) Atņemt visu, ko atradīs minētā pilsoņa kabatās.

4) Par izpildīšanu ziņot.

Neraugoties uz lielā kombinatora norādījumu ārkārtīgo skaid­rību un vienkāršību, Balaganovs un Paņikovskis uzsāka dedzīgu strīdu. Leitnanta dēli sēdēja uz zaļa sola pilsētas dārzā, vērīgi uzmanot «Herkulesa» parādes durvis. Strīda karstumā viņi pat nemanīja, ka vējš, nošķiebis strūklakas brāzmaino šalti, apsmi- dzina viņus ar smalkiem ūdens putek|iem. Viņi tikai purināja gal vas, stulbi blenza skaidrajās debesīs un turpināja strīdēties.

Paņikovskis, kas sakarā ar karsto laiku bija apmainījis biezos ugunsdzēsēja svārkus pret katūna krekleli ar atlokāmu apkaklīti, izturējās augstprātīgi. Viņš ļoti lepojās ar doto uzdevumu.

— Tikai zādzība, — viņš teica.

— Tikai laupīšana, — pretojās Balaganovs, kas arī bija lepns par komandiera uzticību.

— Jūs esat nožēlojama, niecīga personība, — Paņikovskis ar riebumu noraudzījās uz sarunas biedru.

— Bet jūs esat tīrais kroplis, — Balaganovs nepalika atbildi parādā. — Pašreiz priekšnieks esmu es!

— Kas ir priekšnieks?

— Es esmu priekšnieks. Man uzdots.

— Jums?

— Man.

— Tev?

— Nu kam tad vēl? Taču ne jau tev, ko?

Un saruna pārsviedās uz tādu novadu, kam nebija nekā kopēja ar saņemto instrukciju. Blēži tā iekarsa, ka pat sāka vieglītēm viens otru apstrādāt ar dūrēm, viens par otru izsaukdamies: «Bet kas tu tāds esi?» Tādas izdarības parasti ievada ģenerālo kautiņu, kur pretinieki met cepures zemē, aicina garāmgājējus par lieci­niekiem un rauš no saviem sarainajiem purniem bērnišķīgas asaras.

Bet kautiņš nenotika. Kad bija pienācis vispiemērotākais brī­dis pirmajai pļaukai, Paņikovskis pēkšņi atvilka rokas un bija ar mieru atzīt Balaganovu par savu tiešo priekšnieku.

Viņš droši vien atcerējās, ka viņu bieži tika slānījuši gan atse­višķas personas, gan veseli kolektivi un viņam pie tam bija ļoti sāpējis. Sagrābis varu savās rokās, Balaganovs tūlīt kļuva pie­kāpīgāks.

— Kāpēc nevarētu aplaupīt? — viņš sacīja bez agrākas uz- stājības. — Vai tas tik grūti? Koreiko vakarā iet pa ielu. Tumšs. Es pieeju no kreisās puses. Jūs pieejat no labās. Es grūžu viņam kreisajā sānā, jūs grūžat labajā. Tas dumiķis apstājas un saka: «Huligāns!» Man! «Kas ir huligāns?» es jautāju. Un jūs arī jau­tājat, kas ir huligāns, un mācaties virsū no labās puses. Tad es viņam dodu pa mūl … Nē, sist nedrīkst!

— Lūk, tur jau ir tā lieta, ka sist nedrīkst, — liekulīgi nopūtās Paņikovskis. — Benders neatļauj.

— To es pats zinu .. . Vārdu sakot, es saķeru viņu aiz rokām, bet jūs raugat, vai kabatās nav kas lieks. Viņš kā jau vienmēr tādos gadījumos kliedz: «Milicija!» — un tur es viņu … Ak tu velns lai parauj, sist nedrīkst. Vispār, mēs ejam mājā. Nu, kāds ir plāns?

Bet Paņikovskis izvairījās no tiešas atbildes. Viņš izņēma no Balaganova rokām izrotātu kurortu spieķīti ar zaru roktura vietā un, ievilcis smiltīs taisnu līniju, sacīja:

— Skatieties! Pirmkārt — jāgaida līdz vakaram. Otrkārt. ..

Un Paņikovskis no taisnes labā gala uz augšu vilka viļņotu

perpendikulu.

— Otrkārt — viņš šovakar var vienkārši neiziet uz ielas. Un, ja pat izietu, tad .. .

Te Paņikovskis abas līnijas savienoja ar trešo, tā ka smiltīs radās kaut kas līdzīgs trīsstūrim, un nobeidza:

— Kas viņu zin? Varbūt viņš pastaigāsies lielā kompānijā. Kā jums tas patīk?

Balaganovs ar cienību paskatījās uz trīsstūri. Paņikovska ar­gumenti viņam nelikās sevišķi pārliecinoši, bet trīsstūrī jaudās tik patiesa bezcerība, ka Balaganovs sāka šaubīties. To pamanījis, Paņikovskis vairs nevilcinājās.

— Brauciet uz Kijevu! — viņš pēkšņi sacīja. — Un tad jūs sapratīsiet, ka man taisnība. Noteikti brauciet uz Kijevu!

— Kas par Kijevu! — murmināja Sura. — Kāpēc?

— Brauciet uz Kijevu un pajautājiet, ko Paņikovskis darījis pirms revolūcijas. Noteikti pajautājiet!

— Ko jūs piesienaties? — Balaganovs drūmi vairīļās.

— Nē, jūs pajautājiet! — uzstāja Paņikovskis. — Brauciet un pajautājiet! Un jums pateiks, ka pirms revolūcijas Paņikovskis bija akls. Ja nebijis revolūcijas, vai tad es būtu gājis leitnanta Smidta dēlos, kā jūs domājat? Es taču biju bagāts cilvēks. Man bija ģimene un uz galda niķelēts patvāris. Un kas mani uzturēja? Zilas brilles un spieķītis.

Viņš izvilka no kabatas kartona futrāli, aplīmētu ar melnu pa­pīru, ko rotāja palsas sudraba zvaigznītes, un parādīja zilas brilles.

- Lūk, ar šīm brillēm es pelnīju maizi ilgus gadus, — viņš sacīja'ar nopūtu. — Es izgāju ar brillēm un spieķīti uz Kreščatika un lūdzu kādu turīgāku kungu palīdzēt nabaga neredzīgajam pār­iet pār ielu. Kungs ņēma mani zem rokas un veda. Ielas otrā puse viņam vairs nepiederēja pulkstenis, ja vien tāds bija bijis, vai ari kabatas portfelis. Daži nēsāja sev līdzi kabatas portfeļus.

— Kāpēc jūs atmetāt šo pasākumu? — Balaganovs ar dzīvu interesi vaicāja.