IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Paņikovskis un Balaganovs, aizmirsuši strīdu, sāka dievoties un apliecināt, ka šodien pat pievakarē, lai notiktu kas notikdams, pārmeklēšot Koreiko kabatas. Benders tikai smīnēja.

■— Nu redzēsiet, —- Balaganovs dižojās, — uzbrukums uz ielas. Nakts tumsas aizsegā. Vai ne tā, Michail Samuilevič?

— Goda vīra vārds, -— atbalstīja Paņikovskis. — Mēs ar Suru . . . esiet bez rūpēm! Jums ir darīšana ar Paņikovski.

-— Tieši tas mani skumdina, — sacīja Benders, — lai gan, lūdzu … Kā jūs sakāt? Nakts tumsas aizsegā? Iekārtojieties kaut vai aizsegā. Ideja, bez šaubām, visai šķidra. Jā, un izpildījums arī droši vien būs nabadzīgs.

Pēc vairāku stundu dežūras uz ielas pēdīgi radās nepiecieša­mie apstākļi: nakts tumsas aizsegs un pats pacients, kas kopā ar meiteni iznāca no mājas, kur dzīvoja vecais rebusnieks. Meitene plānā nebija paredzēta. Pagaidām vajadzēja sekot pastaigas mī­ļotājiem, kas devās uz jūrmalu.

Kvēlošs mēness sirpis zemu karājās pār vieglas vēsmas ap­dvesto krastu. Uz klintīm sēdēja melni, kā bazaltā izcirsti uz mūžu apkampušies pārīši. Jūra čukstēja par mīlu līdz kapa malai, „ par zaudētu laimi, par dvēseles mokām un tamlīdzīgiem neaktuā­liem sīkumiem. Zvaigzne ar zvaigzni sarunājās pēc Morzes sis­tēmas, iedegdamās un atkal nodzisdamas. Prožektora gaismas tu­nelis savienoja jūras līča krastus. Kad tunelis nodzisa, tā vietā vēl ilgi čurnēja melns stabs.

— Es esmu noguris, — činkstēja Paņikovskis, vilkdamies pa nelīdzeno krasta krauju aiz Aleksandra Ivanoviča un viņa dāmas. •— Es esmu vecs. Man grūti.

Viņš klupa pār susliku alām un krita, ķerdamies ar rokām sau­sos govju plāceņos. Viņam gribējās atgriezties iebraucamā vietā pie saimnieciskā Kozļēviča, ar kuru tik patīkami iedzert tēju un papļāpāt par visu, kas tik ienāk prātā.

Un tajā brīdī, kad Paņikovskis jau cieši bija apņēmies iet mājā, ierosinot Balaganovam pabeigt sākto pasākumu vienam, priekšā sacīja:

— Cik silti! Vai jūs naktī nepeldaties, Aleksandr Ivanovič? Nu tad pagaidiet šeit! Es tikai ieniršu — un tūlīt ārā.

Bija dzirdams pa krauju birstošo akmentiņu, troksnis, baltā kleita nozuda, un Koreiko palika viens.

— Ātrāk! — čukstēja Balaganovs, raustīdams Paņikovski aiz rokas. — Tātad — es pieeju no kreisās puses, bet jūs — no labās. Tikai veicīgāk!

— Es — no kreisās, — bailīgi atsaucās konvencijas pārkāpējs.

— Labi, labi, jūs — no kreisās puses. Es viņu grūžu kreisajos sānos, nē, labajos, bet jūs uzmācaties no kreisajiem.

— Kāpēc no kreisajiem?

— Atkal nav labi! Nu, no labajiem. Viņš saka: «Huligāns,» — bet jūs atbildat: «Kas ir huligāns?»

— Nē, jūs pirmais atbildiet!

— Labi. Visu Benderam pateikšu. Ejam, ejam! Tātad jūs no kreisās …

Un drošsirdīgie leitnanta dēli, drausmīgi pārbijušies, tuvojās Aleksandram Ivanovičam.

Plāns izjuka jau pašā sākumā. Kur saskaņā ar dispoziciju va­jadzēja pieiet no labās puses un iegrūst miljonaram dunku labajā sānā, Balaganovs pamīņājās uz vietas un pēkšņi sacīja:

— Atjaujiet piesmēķēt.

— Es nesmēķēju, — Koreiko salti atbildēja.

— Tā gan, — muļķīgi nomurmināja Sura, atskatīdamies uz Paņikovski. — Bet vai jūs nezināt, cik pulkstenis?

— Ap divpadsmitiem.

— Divpadsmit, — Balaganovs atkārtoja. — Hm … nebija ne jausmas.

— Silts vakars, — lišķīgi iesmējās Paņikovskis.

Iestājās pauze, visu apkārtni pieskandēja sienāžu skaļās dzies­mas. Mēness kļuva spodrāks, un tā gaismā varēja samanīt Alek­sandra Ivanoviča spēcīgos plecus. Paņikovskis neizturēja sasprin­dzinājumu, viņš aizgāja Koreiko aiz muguras un spiedzoši uzsauca:

— Rokas augšā!

— Ko? — izbrīnījās Koreiko.

— Rokas augšā, — saplakušā balsi atkārtoja Paņikovskis.

Tajā pašā mirklī viņš saņēma asu, ļoti sāpīgu sitienu pa plecu un nokrita zemē. Kad viņš piecēlās, Koreiko jau bija saķēries ar Balaganovu. Abi smagi elsoja, kā klavieres pārnesdami. No apak­šas atlidoja nāras smiekli un ūdens šļaksti.

— Kāpēc jūs mani sitat? — histēriski atgaiņājās Balaganovs. — Es taču tikai pavaicāju, cik pulkstenis! …

— Es tev parādīšu, cik pulkstenis! — šņāca Koreiko, ielikdams savos sitienos bagātnieka mūžseno naidu pret laupītāju.

Paņikovskis četrrāpus pielīda kautiņa vietai un no mugurpu­ses iebāza abas rokas herkulesieša kabatās. Koreiko iespēra viņam ar kāju, bet bija jau par vēlu. «Kaukāzā» papirosu skārda kārbiņa pārce|oja no kreisās kabatas Paņikovska rokās. No otras kabatas izbira zemē papīrīši un biedru kartes.

— Bēgsim! — no tumsas dziļumiem uzsauca Paņikovskis.

Pēdējo sitienu Balaganovs saņēma mugurā.

Pēc īsa brītiņa saņurcītais un satrauktais Aleksandrs Ivano­vičs augstu virs sevis ieraudzīja divus mēness apspīdētus zilganus stāvus. Tie na kalna kori skrēja uz pilsētu.

Svaigā, pēc joda smaržojošā Zosja pārsteidza Aleksandru Iva­noviču savādā nodarbībā. Viņš tupēja uz ceļiem un, drebošiem pirkstiem raudams sērkociņus, uzlasīja no zāles nobružātos papī- rīšus. Bet, pirms vēl Zosja paguva pajautāt, kas noticis, viņš jau bija atradis kvīti par čemodaneli, kas dusēja rokas bagažas uz­glabāšanas kamerā starp niedru groziņu ar ķiršiem un flaneļa portpledu.

— Nejauši izmetu, — viņš sacīja, samocīti smaidīdams un rū­pīgi noglabādams kviti.

Par papirosu «Kaukazs» kārbiņu ar desmit tūkstošiem, ko ne­bija paspējis pārlikt čemodānā, viņš atcerējās tikai pilsētā.

Kamēr jūras krastā norisa titāniskā cīņa, Ostaps Benders no­lēma, ka uzturēšanās viesnīcā visas pilsētas acu priekšā neiekļau­jas uzsāktā pasākuma rāmjos un piešķir tai nevajadzīgi oficiālu raksturu. Izlasījis černomorskas vakara avīzē sludinājumu: «Iz. j. ist. v-, ērt. skat. jūr. vient. nepr. int. vīr.» un uzreiz aptvēris, ka šis sludinājums nozīmē: «Izīrēju jauku istabu ar visām ērtībām un skatu uz jūru vientuļam, neprecētam, inteliģentam vīrietim,» — Ostaps nodomāja: «Es pašreiz, kā liekas, esmu neprecējies. Nupat nesen Stargorodas laulību reģistrācijās birojs man atsūtīja pazi­ņojumu par to, ka mana laulība ar pilsoni Gricacujevu šķirta uz viņas iesnieguma pamata un man piešķirts pirmslaulības uzvārds O. Benders. Ko lai dara, atliek turpināt pirmslaulības dzīvi. Es

esmu neprecējies, vientuļš un inteliģents. Istaba man pienākas bez vārda runas.»

Un, uzvilcis vēsās, baltās bikses, lielais kombinators devās uz sludinājumā uzrādīto adresi.

Tieši pulksten sešpadsmitos un četrdesmit minūtēs Vasisualijs Lochankins pieteica bada streiku.

Viņš gulēja uz vaska drānu pārklāta dīvana, novērsies no vi­sas pasaules, ar seju pret apaļīgo dīvana atzveltni. Viņš gulēja ar bikšturiem un zaļas zeķēs, kuras Cernomorskā devēja arī par kap- zeķēm.

Šādā stāvoklī pabadojies minūtes divdesmit, Lochankins ieste­nējās, pagriezās uz otriem sāniem un paskatījās uz sievu. Šās iz­darības laikā zaļās kapzeķes apvilka gaisā nelielu loku. Sieva krāsotā ceļojuma maisā meta savas mantas: figuriņu flakonus, gumijas masažas rullīti, divas kleitas ar astēm un vienu vecu bez astes, filca ķiveri ar stikla pusmēnesi, misiņa čaulas ar lūpu po- madi un triko jātniekbikses.

— Varvara! — Lochankins dvesa caur degunu.