IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Viņš uzdrošinās teikt, ka tas ir dumji! Viņš, viņš, kas tikko sievu zadzis man! Ej prom, Ptiburdukov, ja ne, es jums pa spran­du, tas ir, pa kaklu sadošu, jā gan!

— Slims cilvēks, — sacīja Ptiburdukovs, cenzdamies noturē­ties pieklājības rāmjos.

Bet Varvarai šie rāmji bija par šauriem. Viņa paķēra no galda jau sažuvušu zaļu sviestmaizīti un tuvojās bada cietējam. Lochan­kins aizstāvējās ar tādu izmisuma spēku, it kā viņu taisītos kas­trēt. Ptiburdukovs novērsās un skatījās pa logu uz zirgu kastani, kas ziedēja baltām ziedu svecēm. Sev aiz muguras viņš dzirdēja Lochankina riebīgo smilkstēšanu un Varvaras uzbrēcienu: «Ēd, nelietīgais cilvēk! Ed, feodāli!»

Otrā dienā, negaidīto šķēršļu satraukta, Varvara neaizgāja darbā. Bada cietējam kļuva sliktāk.

— Lūk, jau sākušās kuņģa graizes, — viņš apmierināts pa­ziņoja, — un drīz radīsies cinga no neēšanas, izkritīs mati un zobi.

Ptiburdukovs atveda brāli — kara ārstu. Ptiburdukovs-otrais ilgi turēja ausi pie Lochankina rumpja un viņa orgānu darbībā klausījās ar tādu uzmanību, kā kaķis klausās cukurtraukā ielīdu­šas peles skribināšanos. Apskates laikā Vasisualijs raudzījās ar asaru pilnām acīm uz savām krūlīm, pinkainām kā rudens mētelis. Viņam sevis bija ļoti žēl., Ptiburdukovs-otrais paskatījās uz Pti- burdukovu-pirmo un pavēstīja, ka slimniekam dietu ieverot neva­jagot. Ēst varot visu. Piemēram, zupu, kotletes, kompotu. Varot arī — maizi, dārzeņus, augļus. Nav jāvairās arī no zivs. Smēķēt varot, bez šaubām, ievērojot mēru. Dzert nav ieteicams, taču ape- tites veicināšanai nebūtu par ļaunu ievadīt organismā glāzīti laba portvīna. Vispār doktors slikti orientējās Lochankina dvēseles drāmā. Cienīgi sēkdams un klaudzinādams zābakus, viņš aizgāja, atvadoties noteicis, ka slimniekam neesot aizliegts peldēties jūrā un braukt ar velosipedu.

Bet slimnieks nedomāja uzņemt organismā ne kompotu, ne zivis, ne kotletes, ne citas marinades. Viņš negāja uz jūru peldē­ties, bet turpināja gulēt uz dīvana, apberot savus tuvākos ar lamu jambiem. Varvarai kļuva viņa žēl. «Manis dēļ badojas,» viņa ar lepnumu domāja, «cik tomēr liela kaisle. Vai Sašuks būtu spējīgs tik cildenām jūtām?» Un viņa uzmeta nemierpilnu skatienu uz paēdušo Sašuku, kura izskats rādīja, ka mīlas pārdzīvojumi viņu netraucē regulāri ievadīt organismā pusdienas un vakariņas. Un reiz, kad Ptiburdukovs bija izgājis no istabas, viņa Vasisualiju nosauca pat par «nabadziņu». Turklāt pie bada cietēja mutes atkal parādījās sviestmaizīte — un atkal tika atraidīta. «Vēl mazliet

izturības,» domāja Lochankins, «un Ptiburdukovam nekad neredzēt' manu Varvaru.»

Viņš ar labpatiku ieklausījās blakus istabā dzirdamajās balsīs.

— Viņš nomirs bez manis, — sacīja Varvara, — mums vajadzēs pagaidīt. Tu taču redzi, ka es paš­reiz nevaru aiziet.

Naktī Varvara redzēja baigu sapni. Cildeno jūtu dēļ izkāmēju­šais Vasisualijs grauza bnllos pie­šus pie kara ārsta zābakiem. Tas bija šausmīgi. Ārsta sejā atspogu­ļojās tāda padevības izteiksme kā govij, ko slauc sādžas zaglis. Pieši šķindēja, zobi klabēja. Izbailēs Var­vara pamodās.

Saule, dzeltena kā japanis, spī­dēja tieši virsū, visus savus spēkus izšķiezdama tāda nieka ap­gaismošanai kā odekolona «Turandota» pudelītes šķautnainais korķis. Vaska drānas dīvāns bija tukšs. Varvara pārlaida ska­tienu istabai un ieraudzīja Vasisualiju. Viņš stāvēja pie atvērtas bufetes ar muguru pret gultu' un skaļi šmaukstināja. Aiz nepacie­tības un rijības viņš klanījās, mīņājās ar zaļajām zeķēm, izpūta caur degunu svelpjošas un šņakstinošas skaņas. Iztukšojis prāvu konservbundžu, viņš piesardzīgi noņēma katliņam vāku un, iegremdējis pirkstus aukstajā borščā, izvilka no turienes gabalu gaļas. Ja Varvara būtu notvērusi vīru šādā nodarbībā pat lau­lības dzīves labākajā laikā, arī tad Vasisualijam klātos slikti. Tagad viņa liktenis bija izlemts.

— Lochankin! — viņa baigā balsī uzsauca.

Bada cietējs pārbijies palaida vaļā gaļu, tā nošļakstēja atpa­kaļ katliņā, uzsitot kāpostu un burkānu šļakatas kā zvaigznes. Žēlabaini vaimanādams, Vasisualijs metās pie dīvana. Varvara klusēdama ātri apģērbās.

— Varvara! — viņš dvesa caur degunu. — Vai patiešām tu no manis aizej pie Ptiburdukova?

Atbilde izpalika.

— Tu, vilku mātīte, — nedroši ieteicās Lochankins, — es tevi nīstu, pie Ptiburdukova no manis aizej tu …

Bet bija jau par vēlu. Velti Vasisualijs činkstēja par mīlu un bada nāvi Varvara aizgāja uz visiem laikiem, stiepjot sev līdzi ceļojuma maisu ar krāsainajām jātniekbiksēm, filca cepuri, figū­riņu flakoniem un citiem dāmu iedzīves priekšmetiem.

Un Vasisualija Andrejeviča dzīvē iestājās mocošu pārdomu un morālu ciešanu periods. Ir ļaudis, kas neprot ciest, kuriem tas nepadodas. Un, ja arī cieš, tad cenšas to izdarīt pēc iespējas ātrāk un neuzkrītošāk. Taču Lochankins cieta atklāti, majestātiski, viņš dzēra savas bēdas ar tējas glāzēm, viņš baudīja tās. Lielās sēras deva viņam iespēju lieku reizi padomāt par krievu inteliģences nozīmi un tāpat arī par krievu liberālismā traģēdiju.

«Bet varbūt tā vajag,» viņš domāja, «varbūt tā ir grēku iz­pirkšana un es no tās iziešu šķīstīts? Vai tāds nav visu ļaužu lik­tenis, kam smalka konstitūcija un kas stāv pāri pūlim? Galilejs, Miļukovs, A. F. Koni. Jā, jā, Varvarai taisnība, tā vajag!»

Garīgā depresija tomēr netraucēja viņu ielikt avīzē sludinā­jumu par otras istabas izīrēšanu.

«Tas tomēr man pirmajā laikā dos materialu atbalstu,» nolēma Vasisualijs. Un no jauna iegrima irealās apcerēs par miesīgām ciešanām un dvēseles kā visa skaistā pirmsākuma nozimi.

No šās nodarbības viņu nevarēja atraut pat kaimiņu katego­riskie aizrādījumi, ka esot nepieciešams nodzēst atejā gaismu pēc tās lietošanas. Būdams uzbudināts, Lochankins pastāvīgi aizmirsa to izdarīt un tādējādi ļoti satrauca ekonomiskos iemītniekus.

Bez tam lielajā komunalajā dzīvoklī Nr. 3, kur mitinājās ari Lochankins, apdzīvotāji tika uzskatīti par savdabīgiem ļaudīm un visā mājā bija pazīstami kā biežu traču cēlāji un briesmīgi mēl­neši. Dzīvokli Nr. 3 pat iedēvēja par «Vārnu brīvciemu». Ilg­stošā kopdzīve bija norūdījusi šos ļaudis, un viņi nepazina baiļu. Līdzsvaru dzīvoklī uzturēja atsevišķi iemītnieku bloki. Reizēm «Vārnu brīvciema» iemītnieki visi apvienojās pret kādu vienu īrnieku, un slikti tad klājās tādam īrniekam. To satvēra tiesāšanās centrtieces spēks, ievilka juriskonsultu kancelejās, kā viesulis iz­nesa cauri piesmēķētajiem tiesu koridoriem un iegrūda biedru un tautas tiesu kamerās. Un vēl ilgi apkārt klīda nepakļāvīgais īr­nieks; meklēdams taisnību, viņš aizkūlās pie paša Vissavienības vecākā biedra Kaļiņina. Un līdz pašai nāvei īrnieks bārstis juri­diskus vārdiņus, ko būs saklausījies dažādās kancelejās, sacīs ne­vis «sods», bet «sodāmība», nevis «rīcība», bet «nodarījums». Sevi sauks nevis par «biedru Zukovu», kā tas viņam klātos kopš dzim­šanas, bet «cietušā puse». Taču visbiežāk un ar sevišķu baudu viņš minēs vārdus «ierosināt prasību». Un viņa dzīve, ko arī agrāk nav apskalojušas piena un medus upes, kļūs pavisam draņķīga.

Vēl ilgi pirms Lochankina ģimenes dramas lidotājs Sevrju- govs, kas sev par nelaimi mita dzīvoklī Nr. 3, bija aizlidojis stei­dzamā Osoaviachima komandējumā aiz polārā loka. Visa pasaule satraukti sekoja Sevrjugova lidojumam. Bija pazudusi bez vēsts ārzemnieku ekspedicija, kas devās uz polu, un Sevrjugovam vaja­dzēja to atrast. Pasaule dzīvoja ceribās, ka lidotājam izdosies at­rast ekspediciju. Visu kontinentu radiostacijas uzturēja savā starpā sakarus, meteorologi brīdināja drošsirdīgo lidotāju no mag­nētiskām vētrām, īsviļņnieki piepildīja eteri ar svilpieniem, un poļu laikraksts «Kurier Poranny», kas stāvēja tuvu ārlietu ministrijai, jau pieprasīja Polijas paplašināšanu līdz tās 1772. gada robežām. Veselu mēnesi Sevrjugovs lidoja virs ledus tuksneša, un viņa mo­tora rūkoņa bija dzirdama visā pasaulē.