IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Lielais kombinators ar riebumu pārkāpa pāri kaušļiem un izgāja balkonā. Lejā uz bulvāra čaloja ļaudis, zem viņu kājām čirkstēja grants, virs melnajām kļavām lidinājās simfoniskā or­ķestra melodiskā elpa. Ostas tumšajā dziļumā dižojās ai uguņiem un dārdināja dzelžus saldētavas jaunceltne. Aiz mola prasīgi rēca neredzams kuģis, laikam gribēja tikt ostā.

Atgriezies istabā, Ostaps ieraudzīja, ka piena brāļi jau sēž viens otram pretī uz grīdas un gurdi atvairās ar dūrēm, murmi­nādami: «Bet kas tu tāds esi?»

— Nevarējāt sadalīt? — jautāja Benders, aizvilkdams port­jeru.

Paņikovskis un Balaganovs ātri pietrūkās kājās un ņēmās stāstīt. Katrs no viņiem visus panākumus piedēvēja sev un no­melnoja otra darbību. Kā norunājuši, viņi noklusēja tādus sīku­mus, kas bija viņiem apvainojoši, toties minēja milzumu tādu epizodu, kas izdevīgā gaismā parādīja viņu brašumu un izveicību.

— Nu, pietiek! — iebilda Ostaps. — Nedauziet savus plikos paurus pret parketu! Kaujas aina man skaidra. Tātad jūs sakāt — kopā ar viņu bija meitene? Tas ir labi. LJn tā sīks ierēdnītis nēsā sev līdz vienkārši kabatā … jūs, liekas, jau esat saskaitījuši? Cik tur ir? Oho! Desmit tūkstoši! Koreiko kunga divdesmit gadu alga par nevainojamu darbu. Dievīgs paskats, kā raksta gudrāki pirm­rindnieki. Bet vai es jūs neiztraucēju? Jūs te uz grīdas kaut ko darījāt? Vai naudu dalījāt? Turpiniet, turpiniet, es paskatīšos.

— Es gribēju godīgi, — sacīja Balaganovs, savākdams naudu no gultas, —• taisnīgi. Visiem līdzīgi ■— pa divarpus tūkstošiem!

Un, salicis naudu četrās līdzīgās kaudzītēs, viņš kautri atgāja sāņus, sacīdams:

— Jums, man, viņam un Kozļēvičam.

— Ļoti labi, — piezīmēja Ostaps. — Bet tagad lai dala Paņi­kovskis, viņam acīm redzot ir savas īpašas domas.

Palicis pie savām īpašām domām, Paņikovskis ņēmās dalīt ar lielu aizrautību. Noliecies pār gultu, viņš čapstināja biezās lupas, slapināja ar siekalām pirkstus un bezgalīgi pārcilāja papīrīšus no vienas vietas uz otru, it kā izlikdams lielo pasjansu. Pec šim veiklajām manipulācijām uz segas izveidojās trīs kaudzītes: viena liela no tīrām, jaunām naudas zīmēm, otra — tādi pati, tikai no netīrākiem papīrīšiem un trešā — maza un pavisam netīra.

— Man un jums pa četri tūkstoši, — viņš sacīja Benderam, — bet Balaganovam divi. Viņš pat tos divus nav nopelnījis.

— Bet Kozļēvičam? — dusmās aizmiegdams acis, jautāja Balaganovs.

— Par ko tad Kozļēvičam? — iespiedzās Paņikovskis. -— Tā ir laupīšana! Kas tas Kozļēvičs tāds ir, lai ar viņu dalītos? Es nekāda Kozļēviča nepazīstu.

— Vai jūs beidzāt? — jautāja lielais kombinators.

— Jā, — atbildēja Paņikovskis, nenolaižot acis no kaudzītes ar tīrajiem papīrīšiem. — Kāda šajā brīdī var būt runa par Koz- ļēviču?

— Bet tagad es dalīšu, — saimnieciski sacīja Ostaps. — Viņš gausi apvienoja visas kaudzītes vienā, ielika naudu skārda kār­biņā un iebāza balto bikšu kabatā.

— Visa šī nauda, — viņš nobeidza, — tūlīt tiks atdota cietu­šajam pilsonim Koreiko. Vai jums patīk tāds dalīšanas paņē­miens?

— Nē, nepatīk vis, — Paņikovskim paspruka.

— Jokus pie malas, Bender, — neapmierināts ieteicās Bala : ganovs. — Jāsadala taisnīgi.

— Tas nenotiks, — vēsi atbildēja Ostaps. — Un vispār šai pusnakts stundā es ar jums jokot netaisos.

Paņikovskis sasita savas vecīgās, zilganās plaukstas. Viņš šausmās paskatījās uz lielo kombinatoru, ielīda kaktā un apklusa. Paretam tikai pazibēja konvencijas pārkāpēja zelta zobs.

Balaganova seja mirklī norasoja un sasarka kā saulē ap­svilusi.

— Kāpēc tad mēs pūlējāmies? — viņš sēkdams runāja. — Tā nedrīkst. To … paskaidrojiet.

— Jums, — laipni sacīja Ostaps, — leitnanta mīļotajam dē­lam, es varu atkārtot tikai to pašu, ko tiku teicis Arbatovā. Es cienu Kriminālkodeksu. Es neesmu uzbrucējs, bet naudas iegūša­nas idejisks cīnītājs. Manos četrsimt godīgajos naudas atņemša­nas paņēmienos laupīšana nav paredzēta, tā tur neiederas. Un* bez tam mēs šeit neesam ieradušies pēc desmit tūkstošiem. Tādus tūkstošus man personīgi vajag vismaz pieci simti.

— Kāpēc tad jūs mūs sūtījāt? — atvēsis jautāja Balaga­novs. — Mēs centāmies.

— Citiem vārdiem sakot, jūs gribat jautāt, vai cienījamais komandors pats arī zina, kādā nolūkā viņš organizējis pēdējo operāciju? Uz to varu atbildēt — jā, zina. Lieta tāda …

Šai brīdī kaktā nodzisa zelta zobs. Paņikovskis sakopoja visus savus spēkus, ievilka galvu plecos un ar kliedzienu: «Bet kas tu tāds esi?» — vairs nevaldīdams par sevi, metās virsū Ostapam. Nemainīdams pozu un pat nepagriezdams galvu, lielais kombina­tors gāza ar dūri, ka vai dzirksteles šķīst, atsvieda satracināto konvencijas pārkāpēju atpakaļ agrākajā vietā un turpināja:

— Tur jau ir tas suns aprakts, Sura, ka tā bija tikai pār­baude. Kalpotājam ar četrdesmit rubļu algu kabatā atradās des­mit tūkstošu rubļu, tas ir mazliet savādi un dod mums lielākas izredzes, atļauj, kā saka zibens zeļļi, cerēt uz pamatīgu ķērienu. Piecsimt tūkstošu — tas bez vārda runas ir pamatīgs ķēriens. Un to mēs dabūsim šādi. Es atdošu Koreiko desmit tūkstošus, un viņš tos paņems. Es gribētu redzēt tādu cilvēku, kas neņemtu atpakaļ savu naudu. Un te nu viņš iekritīs. Viņu pazudinās alkatība. Un; tiklīdz viņš atzīsies savā bagātībā, es viņu paņemšu ar kailām rokām. Būdams gudrs cilvēks, viņš sapratīs, ka daļa ir ma­zāka par veselu, un atdos man daļu, baidīdamies pazaudēt visu. Un tad, Sura, dienas gaismā parādīsies kāds šķīvītis ar zilu maliņu . ..

— Pareizi! — iesaucās Balaganovs.

Kaktā birdināja asaras Paņikovskis.

— Atdodiet man manu naudu, — viņš svepstēja, — es esmu pavisam nabags! Veselu gadu neesmu bijis pirtī. Es esmu vecs. Mani meitenes nemīl.

— Griezieties Vispasaules seksuālo reformu savienībā, — ieteica Benders, — varbūt tur jums palīdzēs.

— Mani neviens nemīl, — Paņikovskis elsoja.

— Un kāpēc lai jūs mīlētu? Tādus kā jūs meitenes nemīl. Vi­ņas mīl jaunus, slaidus, politiski izglītotus cilvēkus. Bet jūs drīz mirsiet. Un neviens par jums avīzē nerakstīs: «Vēl viens sadedzis darbā.» Un uz kapa nesēdēs apburoša atraitne ar persietes acīm. Un noraudājušies bērni nejautās: «Tēti, tēti, vai tu mūs dzirdi?»

— Nerunājiet tā! — pārbijies iekliedzās Paņikovskis. — Es jūs visus pārdzīvošu. Jūs nepazīstat Paņikovski. Paņikovskis jums visiem vēl parādīs garu degunu. Atdodiet manu naudu!

— Labāk sakiet — gribat ar mums kopā strādāt vai ne? Pēdējo reizi jautāju.

— Gribu, — atbildēja Paņikovskis, slaucīdams lēni ritošas veča asaras.

Nakts, nakts, melna nakts ieskāva visu zemi. Cernomorskas ostā viegli grozījās celtņi, tie nolaida tērauda troses ārzemju kuģu dziļajās kravas telpās un atkal pagriežas, lai uzmanīgi, ar īstu kaķes mīlestību, izceltu piestātne prie/u

kastes ar traķtorrūpnīcas iekārtu. No augstajiem silikātu rūpnīcu dūmeņiem kā komētas šāvās ārā rožainas uguns mēles. Kvēloja Dņeprostroja, Magņitogorskas un Staļingradas zvaigžņu pulki. Ziemejos uzlēca Sarkanā Putilovieša zvaigzne, un drīz iedegās liels daudzums citu pirmā lieluma zvaigžņu. Tur bija fabrikas, kombināti, elektrostacijas, jaunceltnes. Mirdzēja visa piecgade, aizēnojot ar savu spīdumu veco, jau eģiptiešiem ierasto debesi.