IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Vai lasījāt par atbruņošanās konferenci? — griezās viena pikē veste pie otras pikē vestes. — Grafa Bernstorfa uzstāšanos?

— Bernstorfam, tam tik ir galva! — uzrunātā veste atbildēja tādā tonī, it kā būtu par to pārliecinājies, ilgus gadus pazīstoties ar grafu. — Bet vai jūs lasījāt Snoudena runu vēlētāju sapulcē Birminghemā, šajā konservatoru citadelē?

— Ko nu par to runāt… Snoudenam, tam tik ir galva! Klau­sieties, Valiadis, — viņš vērsās pie trešā večuka Panamas plat­malē, — ko jūs domājat par Snoudenu?

— Es jums teikšu pilnīgi atklāti, — panama atbildēja,

— Snoudenam pirkstu mutē labāk nebāzt. Es personiski savu pirkstu nebāztu.

Un, it nemaz nemulsdams par to, ka Snoudens ne par kādu maksu neļautu Valiadim bāzt pirkstu savā mutē, večuks tur­pināja:

— Un, lai jūs runātu ko runādami, es jums atklāti saku — tomēr Cemberlenam arī, tam tik ir galva uz pleciem!

Pikē vestes uzrāva plecus. Viņi nenoliedza, ka arī Cemberle­nam galva ir īstajā vietā. Bet vairāk par visiem viņus sajūsmi­nāja Brians.

— Brians! — viņi dedzīgi prātoja. — Lūk, tam nu gan ir ģeniālā galva! Viņš ar savu Paneiropas projektu …

— Sacīšu jums atklāti, mosjē Funt, — čukstēja Valiadis,

— viss kārtībā. Benešs jau piekritis Paneiropai, bet zināt, ar kādu noteikumu?

Pikē vestes salīda bariņā un izstiepa savus vistu kaklus.

— Ar noteikumu, ka Cernomorskā tiks izsludināta par brīv­pilsētu. Benešs ir vīrs ar galvu īstajā vietā. Viņiem taču vajag kaut kur aizgrūst savas lauksaimniecības mašīnas? Un tieši mēs arī būsim tie pircēji.

Dzirdot šo vēsti, večuku acis iespīdējās. Viņiem jau daudzus gadus gribējās pirkt un pārdot.

— Brianam, tam tik ir galva! — viņi nopūzdamies dvesa. — Benešs arī vīrs ar galvu īstajā vietā.

Attapies no savām domām, Ostaps ieraudzīja, ka viņu aiz svārku stērbeles cieši satvēris nepazīstams vecis saņurcītā salmu platmalē ar melnu, nospeķotu lentu. Viņa pieāķējamā kaklasaite bija nošķiebušies uz sāniem, un tās misiņa poga raudzījās Osta­pam tieši virsū.

— Bet es jums saku, — vecis kliedza lielajam kombinatoram pie pašas auss, — ka Makdonalds uz tādas makšķeres neuzķer- sies! Viņš neuzķersies uz tādas makšķeres! Vai dzirdat?

Ostaps ar roku atbīdīja iekarsušo večuku un izspraucās no pūļa.

— Huveram, tam tik ir galva! — aiz muguras vel noskanēja veču klaigas. — Un Hindenburgs arī ir vīrs ar galvu īstajā vietā.

Ap šo laiku Ostaps jau bija pieņēmis lēmumu. Viņš galvā pār­cilāja visus četrsimt godīgos paņēmienus, kā atņemt naudu, un, lai gan starp tiem bija tādas pērles kā akciju sabiedrības dibinā­šana Krimas karā nogrimušā kuģa izcelšanai, kurš bija vedis zeltu, vai lielu meteņa svētku sarīkošana par labu kapitala mo­cekļiem, vai koncesija veikalu izkārtņu apmaiņai, — neviens no tiem šajā gadījumā nederēja. Un Ostaps izdomāja četrsimt pirmo paņēmienu.

«Ieņemt cietoksni ar spēju triecienu neizdevās,» viņš domāja, «vajadzēs uzsākt pareizu aplenkšanu. Pats galvenais ii* noskaid­rots. Nauda aizstāvamajam ir. Un, spriežot pēc tā, ka viņš, ne aci nepamirkšķinājis, atsacījās no desmit tūkstošiem, milzīga nauda. Tātad sakarā ar to, ka puses nav vienojušās, — sēde turpināsi»

Pa ceļam nopircis cietu, dzeltenu mapi ar kurpju saitītēm, viņš atgriezās mājā.

— Nu? — vienā balsī iejautājās gaidās iztvīkušie Balaganovs un Paņikovskis.

Ostaps klusēdams piegāja pie bambuka galdiņa, nolika sev priekšā mapi un lieliem burtiem izveidoja uzrakstu:

«Aleksandra Ivanoviča Koreiko lieta. Sākta 1930. gada 25. jū­nijā. Pabeigta … jā datumā 193…. g.»

Pāri Bendera plecam uz mapi raudzījās piena brāļi.

— Kas tur iekšā? — jautāja ziņkārīgais Paņikovskis.

— Oho! — Ostaps izsaucās. — Tur iekšā ir viss: palmas, mei­tenes, ekspreši gaišzilā formā, zila jūra, balts kuģis, tikpat kā jauns smokings, sulainis japanis, personisks biljards, platina zobi, veselas zeķes, pusdienas, gatavotas tīrā sviestā, un galve­nais, mani mazie draugi, slava un vara, ko dod nauda.

Un viņš izbrīnīto antilopiešu priekšā atvēra tukšu mapi.

Dzīvoja pasaulē kāds nabaga privātīpašnieks. Viņš bija diez­gan bagāts cilvēks; viņam piederēja galantērijas veikals iepretim kino «Kapitolijs». Viņš mierīgi tirgojās ar veļu, mežģinēm, kakla­saitēm, pogām un citām sīkām, ienesīgām precēm. Kādā vakarā viņš pārnāca mājā gluži pārvērties. Viņš klusēdams piegāja pie bufetes, izņēma no turienes veselu aukstu vistu un, staigādams pa istabu, visu apēda. To veicis, viņš atkal atvēra bufeti, izvilka veselu līkumu Krakovas desas, kas svēra tieši puskilogramu, at­sēdās uz krēsla un, stiklainām acīm raudzīdamies vienā punktā, lēnām nogremoja visu puskilogramu. Kad viņš sniedzās pēc cieti novārītajām olām, kas atradās uz galda, sieva izbijusies jautāja:

— Kas noticis, Borja?

— Nelaime! — viņš atbildēja, stampādams mutē olu, cietu kā gumija.

— Man uzlika šausmīgu nodokli. Tu to pat iedomāties nevari.

— Kāpēc tad tu tik daudz ēd?

— Man vajag izklaidēties, — atbildēja privātīpašnieks. — Man ir baigi.

Un privātīpašnieks visu nakti staigāja pa savām istabām, kur veļas skapīšu vien bija veseli astoņi, un ēda. Viņš apēda visu, kas vien mājā bija ēdams. Viņam bija baigi.

Otrā dienā viņš pusi no veikala telpām atdeva rakstāmlietu tirgotājam. Tagad vienā vitrinā karājās kaklasaites un bikšturi, bet otrā — divās aukliņās iesiets milzīgs, dzeltens zīmulis.

Vēlāk iestājās vēl ļaunāki laiki. Veikalā parādījās trešais līdz­īpašnieks. Tas bija pulksteņmeistars, viņš pabīdīja zīmuli sānis, un tagad puslogu ieņēma pulkstenis ar Psiches figuru, bet bez minušu rādītāja. Un pretim nabaga galantērijas preču tirgonim, kura seju vairs neatstāja ironisks smīns, bez apnicīgā zīmuļnieka vēl sēdēja pulksteņmeistars ar melnu lupu acī.

Galantērijas privātīpašnieku posts un bēdas piemeklēja vēl ■divas reizes. Veikalā papildus ievācās ūdensvadu meistars, kas tūlīt iededzināja kaut kādu lodēšanas primusu, un gluži savāds tirgonis, kas iedomājās, ka tieši 1930. gadā pēc Kristus dzimša­nas Cernomorskas iedzīvotāji ķertin izķers viņa preci — stērķe­lētas apkaklītes.

Un tā kādreiz lepnā, cēlā galantērijas tirgotavas izkārtne ieguva riebīgu izskatu.

TIRDZNIECĪBA AR GALANTĒRIJAS PRECĒM LĒTUNLAB B. ĶULTURTRIGERS

IZLABOJU

DAŽĀDUS B. PAVĒLA BURE FIRMAS PULKSTEŅUS GLAZIUSS ŠENKERS

KANCELERIJAM

VISS PRIEKS MĀKSLINIEKA UN PADOMJU KALPOTĀJA ĻEVS SOKOLOVSKIS

REMONTĒ

CAURULES. IZLIETNES,

VATERKLOZETUS M. N. FANATJUKS

SPECIALITĀTE STERĶELETAS ĻEŅINGRADAS APKAKLĪTES KĀRLIS PAVIAINENS

Pircēji un pasūtītāji ar šausmām apmeklēja kādreiz tīkama aromata pilno veikalu. Pulksteņmeistars Glaziuss Senkers, rite- nīšu, pensneju un atsperu ielenkts, sēdēja zem pulksteņiem, kuru skaitā bija arī viens torņu pulkstenis. Veikalā bieži un griezīgi Kvanīja modinātāji. Telpas viņā galā drūzmējās skolnieki, intere­sēdamies par deficita burtnīcām. Kārlis Paviainens ar šķērēm pie­līdzināja savas apkaklītes, pasūtītāju gaidās kavēdams laiku. Un laipnais B. Kulturtrigers nepaguva pajautāt pircējai: «Ko jūs vē­laties?» — kad ūdensvadu "meistars Fanatjuks bija iebelzis pa sarūsējušu cauruli, ka nodārdēja viem un lodējamās lampas kvēpi gūlās uz maigajām galantērijas precēm.