IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Izkāris uz stikla durvīm plāksnīti «Pusdienas pārtraukums», nodaļas priekšnieks izvilka no skapja mapi, kurā it kā mājoja zilā jūra un baltais kuģis, un, uzsitis pa to ar delnu, sacīja:

— Lūk, pie kā strādās mūsu kantoris. Pašreiz šai «lietā» nav nevienas lapiņas, bet mēs dabūsim rokā pavedienu, ja vajadzēs, pat komandēsim Paņikovski un Balaganovu uz Karakuma smil­tājiem vai kaut kur uz Kremenčugu pēc izmeklēšanas materialiem.

Sai brīdī kāds paraustīja kantora durvju rokturi. Aiz stikla dur­vīm mīņājās vecis baltiem diegiem salāpītā panamas platmalē un platos čičunča svārkos, zem kuriem rēgojās pikē veste. Vecis stai­pīja savu vistas kaklu un piespieda stiklam lielu ausi.

— Slēgts, slēgts! — steidzīgi uzsauca Ostaps. — Nagu uz­pirkšana uz laiku pārtraukta.

Taču vecis turpināja rādīt ar rokām dažādas zīmes.

Ja Ostaps nebūtu ielaidis veco baltvesti, tad varbūt romana galvenā līnija būtu gājusi pavisam citā virzienā un nekad nebūtu risinājušies tie apbrīnojamie notikumi, kuros nācās piedalīties gan lielajam kombinatoram, gan viņa ērcīgajam kurjeram, gan arī bez­rūpīgajam pilnvarotajam nagu sagādes jautājumos un vēl dau­dziem citiem cilvēkiem, tanī skaitā arī kādam austrumu gudrajam, rebusnieka mazmeitai, ievērojamam sabiedriskam darbiniekam, «Herkulesa» priekšniekam un tāpat arī lielam skaitam citu pa­domju un ārvalstu pilsoņu.

Bet Ostaps atvēra durvis. Vecis, sērīgi smaidīdams, aizgāja aiz barjeras un atlaidās krēslā. Viņš aizvēra acis un klusēdams nosēdēja minūtes piecas. Bija dzirdami tikai īsi svilpieni, ko laiku pa laikam izpūta viņa bālais deguns : Kad kantora darbinieki bija nākuši pie pārliecības, ka apmeklētājs nekad vairs nerunas, nu

sāka čukstus apspriesties, kā lai ērtāk iznes viņa miesas uz ielas, vecis pacēla brūnos plakstus un zemā balsī sacīja:

— Mans uzvārds Funts. Funts.

— Un tas, pēc jūsu domām, ir pietiekams iemesls, lai ielauz­tos iestādē, kas slēgta pusdienas pārtraukumam? — jautri iesau­cās Benders.

— Jums labi smieties, — atbildēja vecis, — bet mans uzvārds Funts. Man ir deviņdesmit gadu.

—• Ko tad jūs vēlaties? — jautāja Ostaps, sākdams zaudēt pa­cietību.

Bet pilsonis Funts atkal apklusa un klusēja diezgan ilgu laiku.

— Jums ir kantoris, ■—■ viņš pēdīgi sacīja.

— Jā, jā, kantoris, — uzmundrināja Ostaps. — Tālāk, tālāk.

Bet vecis tikai glaudīja ar roku celi.

— Vai jūs redzat šīs manas bikses? — pēc ilgas klusēšanas viņš izdvesa. •— Tās ir lieldienu bikses. Agrāk es tās uzvilku tikai lieldienās, bet tagad valkāju katru dienu.

Un, neraugoties uz to, ka Paņikovskis iegāza vecim pa muguru, lai vārdi neaizķertos, Funts atkal apklusa. Vārdus viņš izrunāja ātri, bet starp teikumiem ieturēja pauzes, kas reizēm ilga pat trīs minūtes. Cilvēkiem, kas nebija pieraduši pie šīs Funta īpatnības, saruna ar viņu bija neizturama. Ostaps jau grasījās grābt Funtu aiz stērķelētās apkakles un parādīt durvis, kad vecis atkal at­vēra muti. Tālākā saruna pieņēma tik interesantu raksturu, ka Ostaps samieri­nājās ar Funta runāšanas manieri.

— Vai jums nevajag priekšsēdē­tāja? — jautāja Funts.

— Kāda priekšsēdētāja? — izsaucās Benders.

— Oficiālā. Vārdu sakot, iestādes galvas.

— Es pats esmu galva.

— Tātad jūs pats taisāties sēdēt? Tā tūlīt būtu sacījis. Kāpēc tad jūs man jau divas stundas jaucat prātus?

Vecis lieldienu biksēs sadusmojās, bet pauzes starp frāzēm nekļuva īsākas.

— Es esmu — Funts, — viņš izjusti atkārtoja. — Man deviņdesmit gadu. Es

visu mūžu esmu sēdējis citu vietā. Tāds mans amats — ciest citu vietā.

— Ak jūs esat viltus amatpersona?

— Jā, — sacīja vecis, cienīgi mājot ar galvu. — Es esmu zicpriekšsēdētājs Funts. Es vienmēr esmu sēdējis. Es sēdēju Alek­sandra Otrā «Atbrīvotāja», Aleksandra Trešā «Miermīlīgā», Niko­laja Otrā «Asiņainā» valdīšanas laikā.

Un vecis lēni salieca pirkstus, skaitot carus.

— Kerenska laikā arī es sēdēju. Kara komunisma laikā, tiesa, es itin nemaz nesēdēju, iznīka tīrā komercija, nebija darba. Bet toties kā es sēdēju nepa laikā! Kā es sēdēju nepa laikā! Tās bija manas dzīves labākās dienas. Četru gadu laikā es biju brīvībā ne vairāk pār trim mēnešiem. Es izprecināju mazmeitu Holkondu Jevsejevnu un viņai pūrā iedevu koncertklavieres, sudraba put­niņu un astoņdesmit rubļu zelta desmitniekos. Bet tagad es eju un vairs nepazīstu mūsu Cernomorsku. Kur tas viss palicis? Kur privatais kapitals? Kur pirmā savstarpējā kredītbiedrība? Kur, es jums vaicāju, otrā savstarpējā kreditbiedrība? Kur uzticības sabiedrība? Kur akciju sabiedrība ar jauktu kapitalu? Kur tas viss ir? Nejēdzība!

Sī īsā runa vilkās samērā neilgi — pusstundu. Klausoties Funta vārdos, Paņikovskis jutās aizkustināts. Viņš paveda Bala­ganovu sānis un ar cienību čukstēja:

— Tūlīt redzams, agrāko laiku cilvēks. Tādu tagad nav un drīz nepavisam nebūs.

Un viņš vecim laipni pasniedza krūzi saldas tējas.

Ostaps aizvilka zicpriekšsēdētāju aiz sava priekšniecības galda, lika aiztaisīt kantori un ņēmās pacietīgi iztaujāt mūžīgo cietumnieku, kas savu mūžu veltījis «brāļiem savējiem». Zic­priekšsēdētājs runāja ar dziļu gandarījumu. Ja viņš tik ilgi neat- pūstos starp frāzēm, varētu pat sacīt, ka viņš tarkšķēja bez apstājas.

— Vai jūs nepazīstat tādu Koreiko Aleksandru Ivanoviču? Ostaps jautāja, paskatījies uz mapi ar kurpju saitēm.

— Nepazīstu gan, — atbildēja vecis, — tādu nepazīstu.

— Bet vai ar «Herkulesu» jums ir bijusi darīšana?

Pie vārda «Herkuless» zicpriekšsēdētājs maķenīt sarāvis. So vieglo kustību Ostaps pat nemanīja, bet, ja viņa vietā būtu jeb kura kafejnīcas «Florida» pikē veste, kas Funtu sen pazīst, pie­mēram, Valiadis, tas būtu nodomājis: «Funts šausmīgi uztraucies, viņš vienkārši vairs pār sevi nevalda.»

Kā lai Funts nezinātu «Herkulesu», ja viņa pēdējās četras sē­dēšanas bija saistītas tieši ar šo iestādi! No «Herkulesa» pārtika vairākas privātās akciju sabiedrības. Bija, piemēram, sabiedrība «Intensivists». Par priekšsēdētāju uzaicināja Funtu. «Intensi- vists» saņēma no «Herkulesa» solidu avansu kaut kādu kokma­teriālu iepirkšanai — zicpriekšsēdētājam tas nav precizi jāzina. Un tūlīt arī izputēja. Kāds sagrāba naudu, bet Funtu uz pusgadu ietupināja. Pēc «Intensivista» noorganizējās uzticības sabiedrība «Darba ciedrs» — protams, cienījamā Funta vadībā. Un, protams, avanss 'no «Flerkulesa» nostāvējušos ciedru piegādei. Bez šau­bām, pēkšņs bankrots, kāds grāba naudu, bet Funts pelna savu priekšsēdētāja algu — sēž cietumā. Pēc tam «Gaterapgāds» — «Herkuless» — avanss — sabrukums — kāds sagrābj naudu — sēdēšana. Un atkal: avanss — «Herkuless» — «Dienvidu mežacir- tējs» — Funtam sēdēšana — kādam naudas žūksnis.

— Bet kam? — centās izdibināt Ostaps, staigādams ap veci. — Kas faktiski vadīja?

Vecis klusēdams sūca tēju no krūzes un ar pūlēm pacēla sma­gos plakstus.

— Kas to lai zin? — viņš bēdīgi sacīja. — No Funta visu slēpa. Man tikai jāsēž, tāda mana profesija. Es sēdēju pie Alek­sandra Otrā, pie Trešā, pie Nikolaja Aleksandroviča Romanova, pie Aleksandra Fjodoroviča Kerenska. Un nepa laikā, līdz nepa dvingai, dvingas laikā un pēc dvingas. Bet pašreiz es esmu bez darba un esmu spiests valkāt lieldienu bikses.