IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Pēdīgi Sevrjugovs paveica to, kas pavisam sajauca prātus avī­zei, kura tuvu stāvēja poļu ārlietu ministrijai. Viņš starp ledus blāķiem atrada nomaldījušos ekspediciju, paspēja paziņot precizu tās atrašanās vietu un tad pēkšņi pazuda pats. To uzzinājusi, vaimanāja visa zemeslode. Sevrjugova vārdu daudzināja trīs­simt divdesmit valodās un izloksnēs, ieskaitot melnādaino indiāņu valodu. Kažokotā Sevrjugova ģīmetnes parādījās uz katras brīvas papīra lapas. Sarunā ar preses pārstāvjiem Gabriels d' Annuncio paziņoja, ka nupat esot pabeidzis savu jauno romānu un tūlīt iz­lidošot meklēt drošsirdīgo krievu. Parādījās čarlstons «Pat Zie­meļpolā man silti ar savu drostaliņu». Un vecie Maskavas hal­tūristi Usliškins-Verters, Leonīds Trepetovskis un Boriss Ammia- kovs, kas kopš seniem laikiem praktizēja literatūras dempingu un savu produkciju laida tirgū par pabiru cenām, jau rakstīja ap­rakstu ar nosaukumu «Un jums nav auksti?». Vārdu sakot, — mūsu planēta pārdzīvoja lielu sensāciju.

Bet vēl lielāku sensāciju šis paziņojums sacēla trešajā dzī­voklī, kas atradās Citronu šķērsielā numur astoņi un plašāk pa­zīstams ar nosaukumu «Vārnu brīveiems».

-ļ- Pazuda mūsu īrnieks, — līksmi tērgāja pensionēts sētnieks Ņikita Prjachins, žāvēdams virs primusa filca zābaku. — Pazuda čabulītis. Bet lai nelido, lai nelido! Cilvēks radīts staigāšanai, nevis lidošanai. Staigāšanai radīts, jā gan.

Un viņš pagrieza velteni uz sēcošās uguns.

— Postā pats ielidoja, vanadziņš, — murmināja vecenīte, kuras vārdu un uzvārdu neviens nezināja. Viņa dzīvoja virtuvē ierīkotā luktā, un, kaut arī visu dzīvokli apgaismoja elektrība, ve­cenīte pie sevis augšā dedzināja petrolejas lampu ar spožu turekli. Elektrībai viņa neuzticējās. — Skaties, arī istaba atbrīvojusies, lieka platība!

Vecenīte pirmā bija izteikusi vārdu, kas jau sen nomāca «Vār­nu brīvciema» iemītnieku sirdis. Par pazudušā lidotāja istabu ta­gad runāja visi: ir bijušais kalniešu kņazs, bet nu Austrumu darba cilvēks pilsonis Gigienišvili, ir Dūņa, kas īrēja gultasvietu tantes Pašas istabā, ir pati tante Paša — tirgus sieva un baiga ieme- tēja, ir Aleksandrs Dimitrijevičs Suchoveiko — bijušais viņa augstības imperatora galma kambarkungs, kuru dzīvoklī sauca vienkārši par Mitriču, un citi dzīvoklī mītošie sušķi ar atbildīgo īrētāju Lūciju Francevnu Pferdu priekšgalā.

— Ko tad citu, — sacīja Mitričs, sakārtodams savas zelta bril­les, kad virtuvē bija sanākuši visi iemītnieki, — reiz biedrs pazu­dis, vajag rīkoties. Piemēram, man jau sen ir tiesības uz papiid- platibu.

— Kālab tad vīrietim platību? — iebilda gultasvietas īrētāja Dūņa. — Vajag sievietei. Man varbūt otra tāda gadījuma dzīvē vairs nebūs, kad vīrietis pēkšņi pazūd.

Un vēl ilgi viņa grozijās sapulcējušos vidū, minot dažādus iemeslus sev par labu un bieži daudzinot vārdu «vīrietis».

Iemītnieki vienojās vismaz par to, ka istabu vajag paņemt ne­kavējoties

Bet tajā pašā dienā pasauli satrauca jauna sensācijā. Dros­mīgais Sevrjugovs atradās. Ņižņijnovgoroda, Kvebeka un Reikja- vika bija saklausījusi Sevrjugova signālus. Viņš ar saliektu ša­siju sēdēja uz astoņdesmit ceturtās paralēlēs. Ēteri tricināja ziņojumi: «Drosmīgais krievs jūtas lieliski», «Sevrjugovs sūta sveicienu Osoaviachima prezidijam!», «Carls Lindbergs uzskata Sevrjugovu par labāko lidotāju pasaulē», «Septiņi ledlauži iz­braukuši glābt Sevrjugovu un viņa atrasto ekspediciju». Starp­laikā starp šiem ziņojumiem avīzes iespieda tikai visādas ledus- gabalu un krastu fotogrāfijās. Bez gala skanēja vārdi: «Sevrjugovs, Nordkaps, paralēlē, Sevrjugovs, Franča Jozefa Zeme, Spicber- gena, Kingsbeja, pimi, degvielas, Sevrjugovs».

Grūtsirdību, kas pēc šīs ziņas pārņēma «Vārnu brīvciema» iemītniekus, drīz nomainīja mierīga paļāvība. Ledlauži virzījās lēni, ar grūtībām lauzdamies cauri ledus laukiem.

— Ņem tik istabu ciet un cauri, — ieteica Ņikita Prjachins.

— Viņam tur labi uz ledus tupēt, bet šeit, piemēram, Dūņai ir visas tiesības. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pēc likuma īrniekam nav tiesību atrasties prom ilgāk par diviem mēnešiem.

— Kā jums nav kauna, pilsoni Prjaehin! — norāja Varvara, toreiz vel Lochankina, vicinādama «Izvestiju». — Viņš taču ir va­ronis. Viņš taču pašreiz atrodas uz astoņdesmit ceturtās paralēlēs!

— Kas tā tāda par paralēli, — uzbudināti atsaucās AAitričs.

— Varbūt tādas paralēlēs vispār nav. To mēs nezinām. Ģimnā­zijās neesam mācījušies.

Mitričs runāja skaidru patiesību. Ģimnāzijā viņš nebija mācī­jies. Viņš bija beidzis Pažu korpusu.

— Vai jūs saprotat, — iekaisa Varvara, bāzdama kambar­kungam zem deguna avīzes lapu. — Te ir raksts. Redzat? «Starp ledus blāķiem un aisbergiem.»

— Aisbergi! — izsmejoši atsaucās Mitričs. — To mēs varam saprast. Desmit gadi, kopš nav vairs nekādas dzīves. Tikai Aisbergi, Vaisbergi, Aizenbergi, visādi tur Rabinoviči. Prjachins taisnību saka. Atņemt — un viss. Bez tam ari Lūcija Francevna apstiprina, ka likums mūsu pusē.

— Bet mantas izmest uz trepēm pie visiem velniem! — krūšu balsī iesaucās bijušais kņazs, tagadējais Austrumu darba cilvēks pilsonis Gigienišvili.

Varvarai uzbruka visi kā vārnas, un viņa aizskrēja žēloties vīram.

— Bet varbūt tā vajag, — atbildēja vīrs, izsliedams savu fa­raona bārdu, — varbūt ar vienkāršā vīra Mitriča muti runā lielā, skarbā dzīves patiesība. Iedziļinies vien krievu inteliģences lomā un tās nozīmē.

Un tanī lielajā dienā, kad ledlauži pēdīgi sasniedza Sevrju­gova teltis, pilsonis Gigienišvili uzlauza Sevrjugova durvju at­slēgu un izmeta koridorā visas varoņa mantas, starp tām arī pie sienas piekārto sarkano propeleru. Istabā ievācās Dūņa un tūlīt pret samaksu ielaida pie sevis sešus gultasvietu īrētājus. Ieka­rotajā platībā visu nakti dzīroja. Ņikita Priachins spēlēja ermo­ņikas, un kambarkungs Mitričs ar piedzērušos tanti Pašu lēca īstu krievu danci.

Ja Sevrjugova slava būtu kaut mazliet mazāka par to vispa­saules slavu, ko viņš bija ieguvis ar saviem lieliskajiem Arktikas lidojumiem, viņš nekad vairs neredzētu savu istabu, viņu savā mutulī ierautu prāvošanās centrtieces spēks un līdz pat nāves stundai viņš nesauktos vis par «drošsirdīgo Sevrjugovu», «ledus varoni», bet gan par «cietušo pusi». Bet šoreiz «Vārnu brīvciemu» pamatīgi paplucināja. Istabu atdeva atpakaļ (Sevrjugovs drīz pārcēlās uz jaunu namu), bet brašais Gigienišvili par patvaļu no­sēdēja cietumā četrus mēnešus un no turienes atgriezās nikns kā velns.

Tieši viņš deva sērdienītim Lochankinam pirmo rīkojumu, ka nepieciešams atejā pēc tās lietošanas regulāri nodzēst uguni. Pie šiem vārdiem viņa acis spīdēja īsti sātaniski. Izklaidīgais Lochan­kins nenovērtēja šā demarša svarīgumu, ko bija uzsācis pilsonis Gigienišvili, un tālab palaida garām konflikta sākumu, kas drīz noveda pie visšausmīgākajiem, dzīvokļu praksē pat nebijušiem notikumiem.

Lūk, kā tas viss norisa. Vasisualijs Andrejevičs tāpat kā agrāk aizmirsa nodzēst gaismu kopējās lietošanas telpās. Jā, un vai tad viņš varēja atcerēties tādus sadzīves sikumus, kad viņu pametusi sieva, kad palicis bez kapeikas, kad vēl nebija pilnīgi noskaidrota krievu inteliģences tik daudzveidīgā nozīme? Vai tad viņam va­rēja ienākt prātā, ka nožēlojamā astoņu sveču gaismas lampele izsauks kaimiņos tik spēcīgas jūtas. Sākumā viņu brīdināja vairā­kas reizes dienā. Tad piesūtīja vēstuli, kuru sastādīja Mitričs un parakstīja visi iedzīvotāji. Un pēdīgi pārtrauca brīdināt un ari vēstules vairs nesūtīja. Lochankins vēl neaptvēra notikušā no­zīmi, bet jau neskaidri noskārta, ka ap viņu savelkas kāds nere­dzams loks.