IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Nu, Šura, — viņš sacīja, palicis divatā ar Balaganovu, — telegramu vairāk nevajag. Sagatavošanas darbu var uzskatīt par pabeigtu. Sākas aktiva cīņa. Tagad mēs iesim paskatīties uz dārgo teliņu, kā viņš izpilda dienesta pienākumus.

Turoties vieglajā akaciju ēnā, piena brāļi šķērsoja pilsētas dārzu, kur augšup šāvās strūklakas resnais ūdens stabs kā note­cējusi svece, pagāja garām vairākām spoguļotām dzertuvēm un apstājās Meringa ielas stūrī. Puķu pārdevējas ar sarkanām sejām kā matrožiem emaljētās bļodās peldināja savu trauslo preci. Saulē sakarsušais asfalts švīkstēja zem kājām. No gaišziliem podiņiem apšūtā piena restorānā nāca ārā pilsoņi un steigā slaucīja ar ke- firu nosmērētās lūpas. Vilinoši mirgoja apaļīgie, zeltītie koka burti, kas veidoja vārdu «Herkuless». Saule spoguļojās virpuļ- durvju milzīgajos stiklos. Ostaps un Balaganovs iegāja vestibilā un iejuka darbīgu cilvēku pūlī.

Lai kā centās bieži mainošies priekšnieki izdzīt no «Herkulesa» viesnīcas garu, to panākt viņiem tomēr neizdevās. Lai kā saimnie­cības vadītāji aizsmērēja vecos uzrakstus, tic tomēr lūrēja no visiem kaktiem. Te tirdzniecības daļā izspraucās ārā vārds

«Kabineti», te pēkšņi uz mašīnbiroja matētā stikla durvīm varēja samanīt ūdenszīmes «Dežurējošā istabene», te uz sienām atklājās zeltīti rādītājpirksti ar franču uzrakstiem «Dāmām». Viesnīca ar varēm spraucās ārā.

Sīkākie kalpotāji strādāja ceturtā stāva rubļa numuros, kur savā laikā apmetās lauku garīdznieki, kas iebraukuši uz epar- c.hijas kongresiem, vai mazi komivojažeri ar varšaviešu Osiņām. Tur vēl smirdēja pēc sviedriem un stāvēja rožaini skārda mazgā­jamie trauki. Tīrākajos numuros, kur sabrauca biljarda karaļi un provinces teātru aktieri, bija izvietojušies nodaļu vadītāji, viņu palīgi un saimniecības pārzinis. Šeit jau bija labāk iekārtots: drēbju skapji ar spoguļiem un ar rudu linoleju noklāta grīda. Lep­najos numuros ar vannām un nišām bija ieperinājusies priekšnie­cība. Baltajās vannās mētājās mapes ar dokumentiem, bet pus­tumšajās nišās karājās diagramas un schemas, kas uzskatāmi pa­rādīja «Herkulesa» strulduru un tā sakarus ar perifēriju. Tur bija saglabājušies spocīgie, zeltītie dīvaniņi, tepiķi un naktsgaldiņi ar marmora virsām. Dažās nišās stāvēja pat niķelētas dzelzs gultas ar bumbiņām. Gultās arī mētājās mapes un dažāda nepieciešama korespondence. Tas bija ārkārtīgi ērti, jo papīri vienmer atradās pie rokas.

Kādā no tādiem numuriem —• piektajā numurā 1911. gadā bija apmeties slavenais rakstnieks Leonids Andrejevs. Visi herkulesieši to zināja, un iestādē piektais numurs diezin kāpēc bija ieguvis sliktu slavu.

Ar visiem atbildīgajiem darbiniekiem, kas šeit iekārtoja savu kabinetu, noteikti gadījās kāda nelaime. Piektais numurs vēl ne­bija kārtīgi paguvis ne degunu apsildīt, kad viņu jau atcēla un pārsvieda uz citu darbu. Labi, ja vēl bez rājiena. Bet gadījās arī ar rājieniem, ar publicēšanu presē un vēl ļaunāk, ko pat pieminēt nav patīkami.

— Dēmonisks numurs, — vienā balsī apgalvoja cietušie. — Nu kas to varēja iedomāties?

Un pār rakstnieka, šausmīgā «Stāsta par septiņiem pakārta­jiem» autora galvu gāzās visbriesmīgākie apvainojumi, it kā tieši viņš būtu vainīgs pie tā, ka biedrs Lapšins pieņēmis darbā sešus miesīgus brāļus, īstus spēkavīrus, ka biedrs Spravčenko koku mizu sagādē paļāvies pašplūsmai un ar to pašu izgāzis visu pasākumu un ka biedrs Indokitaiskis poļu bankā paspēlējis 7384 rubļus 03 kap. valsts naudas. Lai kā Indokitaiskis izlocījās, lai kā centās attiecīgās iestādēs pierādīt, ka 03 kap. viņš izmantojis valsts labā un varot uzrādīt attaisnojošus dokumentus par minēto sufnu, nc+ kas viņu neglāba. Nelaiķa rakstnieka ēna bija nepielūdzama, un kādā rudens vakarā Indokitaiski aizveda atsēdēt. Patiešām, šis piektais numurs nesa postu.

Visa «Herkulesa» priekšnieks b. Polichajevs novietojas biju­šajā ziemas dārzā, vitļa sekretāres Sernas Michailovnas stāvs pa­stāvīgi vidēja starp palmām un sikomorēm, kas vēl bija saglabā­jušās. Turpat stāvēja arī garš galds kā stacijas perons, pārklāts ar aveņkrāsas audeklu; pie šā galda notika biežās un ilgstošās valdes sēdes. Bet kopš neilga laika istabā Nr. 262, kur kādreiz bija izvietojusies mazā bufete, sēdes noturēja tīrīšanas komisija, sastāvoša no astoņiem pēc izskata ne ar ko neievērojamiem bied­riem ar pelēcīgām acīm. Viņi akurati ieradās katru dienu un lasīja diezin kādus dienesta papīrus.

Kad Ostaps un Balaganovs kāpa augšā pa kāpnēm, ieskanējās trauksmains zvans, un tūlīt no visām istabām izskrēja kalpotāji. Šā manevra straujums atgādināja trauksmi uz kuģa. Taču tā ne­bija trauksme, bet brokastu pārtraukums. Daži kalpotāji aizstei­dzās uz bufeti, lai paspētu paķert sviestmaizītes ar sarkanajiem ikriem. Citi promenadeja pa koridoriem un iekoda pastaigājoties.

No plānu daļas iznāca viscēlākā izskata kalpotājs. Viņa bālo, maigo seju rotāja jauna, apaļa bārda. Rokā viņš turēja aukstu kotleti, ko dziļā nopietnībā lika pie mutes, katru reizi uzmanīgi aplūkojis.

Šajā nodarbībā kalpotāju gandrīz iztraucēja Balaganovs, kas vēlējās uzzināt, kādā stāvā atrodoties finuzskaites nodaļa.

— Vai tad jūs, biedri, neredzat, ka es iekožu? — kalpotājs ar sašutumu novērsās no Balaganova.

Un, vairs nepievērsdams piena brāļiem nekādas uzmanības, viņš nogrima pēdējā kotletes gabaliņa aplūkošanā. No visām pu­sēm ļoti uzmanīgi aplūkojis un uz šķiršanos pat paostījis, kalpo­tājs to iemeta mutē, izrieza krūtis, nopurināja no žaketes drupatas un lēni piegāja pie otra kalpotāja, kas stāvēja pie savas daļas durvīm. — Kā klājas, — atskatījies viņš jautāja, kāda paš­sajūta?

— Labāk nejautājiet, biedri Bomzc, — tas atbildēja un, arī at­skatījies, piemetināja: — Vai tā ir dzīve? Individualitātei nav kur izvērsties. Vienmēr viens un tas pats — piecgadi četros gados, piecgadi trīs gados.

— Jā, jā, — iečukstējās Bornze, — vienkārši tīrās šausmas. Es ar jums esmu pilnīgi vienis prātis. Tieši tā — nav individua- litatei kur izvērsties, nekādu stimulu, nekādas personiskas per- spektivas. Sieva, pats saprotiet, mājsaimniece, un ari viņa saka, ka neesot stimulu, neesot personiskas perspektivas.

Nopūties Bomze devās pretim citam kalpotājam.

— Kā klājas, — viņš jautāja, jau iepriekš bēdīgi smaidot, — kada pašsajūta?

— Tāpat vien, — alsaucās sarunas biedrs, — šodien no rīta atgriezos no komandējuma. Izdevās paskatīties padomju saimnie­cību. Grandiozi. Maizes klēts! Jūs ne iedomāties nevarat, drau­dziņ, ko nozīmē piecgade, ko nozīmē kolektiva griba!

— Nu, vārds vārdā, es nupat to pašu sacīju! — dedzīgi izsau­cās Bomze. — Tieši kolektiva griba! Piecgade četros gados, pat trijos — lūk, stimuls, kas … Piemēram, kaut vai mana sieva. Mājsaimniece — un arī viņa prot pienācīgi novērtēt industriali­zāciju. Velns lai parauj, acu priekšā izaug jauna dzīve!

Atiedams sānis, viņš priecīgi pašūpoja galvu. Pēc brītiņa viņš jau turēja aiz piedurknes rāmo Borisohjebski un runāja:

— Jums taisnība, es arī tā domāju. Kāpēc celt Magņitogorsku, padomju saimniecības, visādus kombainus, kad nav personiskās dzīves, kad nomāc individualitāti?

Un vēl pēc brītiņa viņa dobjā balss burbuļoja kāpņu telpā: