IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Skumbrijeviča pēdu dzīšana pa «Herkulesa» stāviem Bende- ram apnika līdz kaklam. Lielais kombinators nekādi nevarēja no­tvert slaveno sabiedrisko darbinieku. Viņš izspruka no rokām. Lūk, šeit, vietējā komitejā, viņš tikko runājis pa telefonu, pat membrānā nav vēl atdzisusi un no telefona klausules melnās la­kas nav nozudis viņa elpas apmiglojums. Lūk, tur uz palodzes vēl sēdēja cilvēks, ar kuru viņš nupat bija sarunājies. Reiz Ostaps pat ieraudzīja Skumbrijeviča attēlu kāpņu telpas spogulī. Viņš strauji metās uz priekšu, bet spogulis jau bija tukšs, tur spoguļojās vienīgi logs ar tālu mākoni.

— Svētā sargātāja, milicija visuvarenā! — iesaucās Ostaps, dzi]i nopūzdamies. — Kas par banalu un visiem apriebušos biro­krātismu! Mūsu Cernomorskas nodaļā arī ir savas ēnas puses, proves palatā vēl sastopamas nekārtības, bet nu tādas cūcības kā «Herkulesā» … Vai ne, Sura?

Nagu sagādes pilnvarotais kā sūknis izdvesa smagu nopūtu. Viņi atkal atradās otrā stāva vēsajā gaitenī, kur šai dienā bija bijuši savas reizes piecpadsmit. Un atkal, jau piecpadsmito reizi, viņi pagāja garām koka dīvanam, kas stāvēja pie Polichajeva kabineta.

Uz dīvana kopš paša rīta sēdēja no Vācijas par lielu naudu ataicinātais vācu speciālists inženieris Heinrichs Marija Zauze. Viņš bija tērpies parastā eiropiešu uzvalkā, un tikai ar aizkrā- ciešu ornamentiem izšūtais ukrainieša krekls norādīja, ka inže­nieris Krievijā uzturas jau nedējas trīs un paspējis apmeklēt amat­niecības ražojumu veikalu. Viņš nekustīgi sēdēja, atmetis galvu pret dīvana koka atzveltni un pievēris acis kā cilvēks, kam tūlīt skūs bārdu. Varētu likties, ka viņš snauž. Bet piena brāļi, Skum- brijeviču meklējot, vairākkārt paskriedami viņam garām, paspēja ievērot, ka ārzemju viesa nekustīgās sejas krāsa nepārtraukti mainās. Darba dienas sākumā, kad inženieris ieņēma savas pozi- cijas pie Polichajeva durvīm, viņa seja bija mēreni sārta. Ar katru stundu tā iekvēlojās aizvien spožāk un brokastu pārtrau­kuma laikā ieguva sarkanās pasta lakas krāsu. Jādomā, ka biedrs Polichajevs šai laikā bija nokļuvis tikai līdz otrajam kāpņu pos­mam. Pēc pārtraukuma krāsa mainījās pretējā kārtībā. Lakas krāsa pārgāja tādos kā šarlaka plankumos. Heinrichs Marija kļuva bāls, un dienas vidū, kad «Herkulesa» priekšniekam acīm redzot bija izdevies nokļūt iidz kāpņu otrajam laukumam, ār­zemju speciālistā seja kļuva balta kā krīts.

— Kas ar to cilvēku notiek? — Ostaps čukstēja Balagano- vam. Kāda pārdzīvojumu gamma!

Tikko viņš bija izrunājis šos vārdus, kad Heinrichs Marija Zauze pietrūkās kājās no dīvana un nikni paskatījās uz Policha­jeva durvīm, aiz kurām, neviena neuzklausīti, skanēja telefona zvani. «Birokrāts!» viņš diskantā iespiedzās un, pieskrējis liela­jam kombinatoram, sāka to no visa spēka purināt aiz pleciem.

— Genosse Polichajev! — viņš kliedza, lēkādams Ostapa priekšā. — Genosse Polichajev!

Viņš izvilka pulksteni, bāza to Balaganovam zem deguna, raustīja plecus un atkal uzbruka Benderam.

— Was machen Sie? — pārsteigts jautāja Ostaps, parādī­dams zināmas vācu valodas zināšanas. — Was wollen Sie no na­baga apmeklētāja?

Bet Heinrichs Marija Zauze nelikās mierā. Joprojām turēdams kreiso roku uz Bendera pleca, ar labo viņš pievilka tuvāk Bala­ganovu un noturēja viņiem garu, dedzīgu runu, kuras laikā Ostaps nepacietīgi skatījās apkārt cerībā notvert Skumbrijeviču, bet nagu sagādes pilnvarotais klusām žagojās, godbijīgi aizseg­dams muti ar roku un stulbi blenzdams uz ārzemnieka kurpēm.

Inženieris Heinrichs Marija Zauze bija uz gadu parakstījis kontraktu par strādāšanu PSRS vai, kā izsacījās pats precizitāti mīlošais Heinrichs, — koncernā «Herkuless». «Ņemiet vērā, Zau- zes kungs,» viņu brīdināja paziņa — matematikas doktors Bern­hards Herngross, «par savu naudu boļševiki liks jums kārtīgi pa­strādāt.» Bet Zauze atbildēja, ka darba nebīstoties un jau sen esot meklējis plašu darba lauku, kur likt lietā savas zināšanas mežsaimniecības mechanizacijā.

Kad Skumbrijevičs ziņoja Polichajevam par ārzemju speciā­listā ierašanos, «Herkulesa» priekšnieks zem savām palmām kļuva ārkārtīgi rosīgs.

— Viņš mums vajadzīgs kā ēst! Kur jūs viņu likāt?

— Pagaidām viesnīcā. Lai atpūšas pēc ceļa grūtībām.

— Par atpūtu nevar būt ne runas! — iesaucās Polichajevs. — Tāds milzums naudas par viņu samaksāts, īstas valūtas! Jau rīt tieši pulksten desmitos viņam jābūt šeit.

Bez piecām minūtēm desmitos Heinrichs Marija Zauze, lepo­damies savās kafijas krāsas biksēs un smaidot domādams par plašo darbības lauku, iegāja Polichajeva kabinetā. Priekšnieka vēl nebija. Viņš neieradās ari pēc stundas un divām stundām. Heinrichs sāka garlaikoties. Viņu izklaidēja vienīgi Skumbrije­vičs, kas laiku pa laikam parādījās un ar nevainīgu smaidu sejā jautāja:

— Ko, vai tad genosse Polichajevs vēl nav atnācis? Savādi.

Vēl pēc divi stundām Skumbrijevičs gaitenī apturēja brokasto­jošo Bomzi un čukstēja viņam:

— Taisni nezinu, ko darīt. Polichajevs vācieti izsauca pulksten desmitos no rīta, bet pats aizbrauca uz Maskavu cīnīties par tel­pām. Ātrāk par nedēļu nav ko gaidīt. Izpalīdziet, Ādolf Nikola- jevič! Man ir sabiedriskie pienākumi, tās pašas arodmācības ne­kādi nevaram pārkārtot. Pasēdiet pie vācieša, mēģiniet kaut kā izklaidēt. Par viņu taču nauda samaksāta, īsta valūta!

Bomze pēdējo reizi paostīja savu neiztrūkstošo kotleti, norija to un, nopurinājis drupatas, gāja iepazīties ar viesi.

Nedēļas laikā inženieris Zauze Ādolfa Nikolajeviča laipnajā vadībā paspēja apskatīt trīs muzejus, noskatīties baletu «Apburtā princese» un nosēdēt stundas desmit viņam par godu sarīkotā svinīgā sanāksmē. Pēc sēdes notika neoficiālā daļa, kurā izre­dzētie herkulesieši bija ļoti jautri, skandināja Lafitas vīna kausus, Sevastopoles degvīna glāzītes un, vērsdamies pie Zauzes, sauca: «Izdzer sausu!»

«Dārgā Tīli,» inženieris rakstīja savai līgavai Achenē, «jau desmit dienas dzīvoju Cernomorskā, bet darbā «Herkulesa» kon­cernā vēl neesmu stājies. Baidos, ka šīs dienas man izrēķinās no līguma sumas.»

Tomēr piecpadsmitajā datumā kasieris izsniedza Zauzem pus­mēneša algu.

— Vai jums neliekas, — Heinrichs sacīja savam jaunajam draugam Bomzem, — ka man naudu izmaksāja par velti? Es taču nedaru nekādu darbu.

— Metiet pie malas, kolega, šīs drūmās domas! — iesaucās Ādolfs Nikolajevičs. — Starp citu, ja vēlaties, var novietot jums speciālu galdu manā kabinetā.

Tagad Zauze rakstīja līgavai vēstuli, sēdēdams aiz speciālā personīgā galda:

«Mīļā drostaliņa! Es dzīvoju savādu un neparastu dzīvi. Es burtiski neko nedaru, bet naudu saņemu precizi līguma paredzē­tajos termiņos. Par visu to man liels brīnums. Pastāsti par to mūsu draugam doktoram Bernhardam Herngrosam. Tas viņam būs interesanti.»

Atgriezies no Maskavas un uzzinājis, ka Zauzem jau ir galds, Polichajevs nopriecājās.

— Nu tas ir lieliski! — viņš sacīja. — Lai Skumbrijevičs ievada vācieti mūsu darbā.

Bet Skumbrijevičs, ar visu kvēli nodevies spēcīga harmoniku spēlētāju un bajanistu pulciņa organizēšanai, pameta vācieti Ādolfa Nikolajeviča ziņā. Bomzem tas nepatika. Vācietis viņam traucēja iekost un vispār bāza degunu citu darīšanās, un Bomze viņu nodeva ekspluatācijās daļai. Bet, tā kā šī daļa tai laikā pār­kārtoja savu darbu, kas izpaudās bezgalīgā galdu pārvilkšanā no vienas vietas uz otru, tad Heinrichu Mariju aizsūtīja uz fin­uzskaites zāli. Seit Arnikovs, Dreifuss, Sacharkovs, Koreiko un Borisochļebskis, neprazdami vācu valodu, nodomāja, ka Zauze ir ārzemju tūrists no Argentinas, un cauras dienas skaidroja viņam herkulesiešu grāmatvedības sistēmu. Sim nolūkam viņi izman­toja kurlmēmo ābeci.