IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Aleksandram Ivanovičam spēlīte ārkārtīgi nepatika. Koman­dējums, no kura Ostaps atgriezās, smaržodams pēc vīna un jēra gaļas, lietai bija pievienojis plašus materialus. Tur bija aizmugu­riskā sprieduma kopija, uz pauspapīra novilktie labdarības kom­binātā plāni, izraksti no «Peļņas un zaudējumu konta» un tāpat arī elektrificētās aizas un kinokaraļu fotogrāfijās.

— Un pēdīgi, zvērinātie piesēdētāju kungi, mana kauslīgā aiz­stāvamā darbības trešais posms — pieticīgs kantora darbs «Her­kulesā» sabiedrības labā un pastiprināta pagrīdes tirdznieciskā darbība — dvēseles spirdzināšanai. Vienkārši aiz ziņkāres minē­sim spekulācijās ar valutu, kažokādām, akmentiņiem un citām kompaktām plaša patēriņa precēm. Un pēdīgi pakavēsimies pie sērijas pašbankrotējušu akciju sabiedrību ar spilgtiem, bezkaunīgi kooperativiem nosaukumiem: «Intensivists», «Darba ciedrs», «Ga- terapgāds» un «Dienvidu mežcirtis». Un to visu organizēja nevis Funta kungs, privātā kapitala cietumnieks, bet mans draugs aiz­stāvamais.

Pie tam lielais kombinators atkal norādīja ar roku uz Koreiko un apvilka sen iecerēto efektīgo loku. Pēc tam Ostaps pārspīlēti svinīgos izteicienos lūdza šķietamo tiesu atļaut apsūdzētajam uz­dot dažus jautājumus un, pieklājības pēc pagaidījis kādu brītiņu, vaicāja:

— Vai apsūdzētajam nav bijušas kādas ārpusdienesta darīša­nas ar herkulesieti Berlagu? Nav bijušas. Pareizi! Bet ar herkule- sieti Skumbrijeviču? Arī ne. Lieliski! Bet ar herkulesieti Policha- jevu?

Miljonārs kantorists klusēja.

— Jautājumu vairāk nav. Ū-uf! Es jūtos noguris un gribu ēst. Sakiet, Aleksandr Ivanovič, vai jums azotē nav kāda auksta kot­lete? Nav? Apbrīnojama nabadzība, it sevišķa, ja ņem vērā su- mas lielumu, kuru jūs ar Polichajeva palīdzību esat izpumpējis no labsirdīgā «Herkulesa». Lūk, Polichajeva pašrocīgie paskaidro­jumi, tos sniedzis vienīgais herkulesietis, kurš zināja, kas slēpjas aiz četrdesmit sešus rubļus vērta kantorista. Bet arī viņš tā īsti nesaprata, kas jūs tāds esat. Toties es to zinu. Jā, zvērinātie pie­sēdētāju kungi, mans aizstāvamais ir grēcīgs. Tas ir pierādīts. Un tomēr es atļaušos lūgt apžēlošanu, gan ar noteikumu, ka aiz­stāvamais nopirks no manis mapi. Es beidzu.

Lielā kombinatora runas beigās Aleksandrs Ivanovičs bija no­mierinājies. Sabāzis rokas plāno bikšu kabatās, viņš piegāja pie loga. Jauna diena tramvaja zvanos jau skanēja pilsētā.

Aiz puķu dārziņa soļoja osoaviachimieši, šķībi un greizi turē­dami šautenes, it kā kapļus nesdami. Pa cinkoto karnizi ar sarka­najām kā kārklu klūdziņas kājiņām pakšķinādami un nepārtraukti slīdēdami, staigāja baloži. Aleksandrs Ivanovičs, pieradis ekono­mēt, nodzēsa galda lampu un sacīja:

— Tātad jūs man sūtījāt tās muļķīgās telegramas?

— Jā gan, — atbildēja Ostaps. — «Kraujiet apelsinus mucās brāļi Karamazovi.» Vai tad slikti?

— Diezgan padumji.

— Bet ubags pusidiots? — jautāja Ostaps, juzdams, ka parāde izdevusies. — Vai labs?

— Puicisks izlēciens! Un grāmata par miljonāriem ari. Bet kad jūs atnācāt Kijevas miliča izskatā, es tūlīt sapratu, ka jūs esat sīks blēdis. Par nožēlošanu es kļūdījos. Citādi jūs mani ar uguni nesameklētu.

— Jā, jūs kļūdījāties. Gudram gudra nelaime, kā sacīja poļu skaistule Inga Zaionca mēnesi pēc kāzām ar manu bērnības draugu Koļu Ostenu Bakenu.

— Nu aplaupīšanu — to es vēl saprastu, bet bumbas! Kāpēc jūs nozagāt manas bumbas?

— Kas par bumbām? Nekādas bumbas es neesmu zadzis.

— Jums vienkārši kauns atzīties. Un vispār jūs esat pielaidis veselu lēveni muļķību.

— Iespējams, — Ostaps piezīmēja. — Es neesmu eņģelis. Man arī ir savi trūkumi. Tomēr es ar jums esmu aizpļāpājies. Mani gaida mulati. Varbūt būsiet tik laipns un izsniegsiet man naudu?

— Jā, nauda! — sacīja Koreiko. — Ar naudu ir grūtības. Mape laba, nav vārdam vietas, pirkt var, bet, saskaitot manus ienākumus, jūs pavisam esat izlaidis no redzes loka izdevumus un tiešus zaudējumus. Miljons — tas ir absurds skaitlis.

— Uz redzēšanos, — Ostaps salti teica, — un lūdzu palieciet vēl pusstundu mājā. Pēc jums atbrauks brīnišķā restotā karietē.

— Tā darīšanas nekārto, — Koreiko sacīja ar tirgoņa smai- diņu.

— Var jau būt, — nopūtās Ostaps, — bet es, ziniet, ne­esmu finansists. Es esmu brīvs mākslinieks un auksts filozofs.

— Par ko tad jūs gribat saņemt naudu? Es to nopelnīju, bet jūs …

— Es ne tikai pūlējos. Es pat cietu. Pēc sarunām ar Berlagu, Skumbrijeviču un Polichajevu es esmu zaudējis ticību cilvēcei. Vai tā nav miljons rubļu vērta, šī ticība cilvēcei?

— Ir jau, ir vērta, — nomierināja Aleksandrs Ivanovičs.

— Tātad, dosimies uz apcirkni? — Ostaps jautāja. — Starp citu, kur jūs glabājat savu skaidro naudu? Jādomā, ne jau krāj­kasē?

— Iesim! — atbildēja Koreiko. — Tur redzēsiet.

— Varbūt tālu jāiet? — Ostaps sarosījās. — Es varu paai­cināt mašīnu.

Bet miljonārs no mašīnas atsacījās un teica, ka jāiet neesot tālu un vispār nevajagot lieku greznību. Viņš pieklājīgi palaida Benderu pa priekšu un izgāja, paķēris no galda nelielu, avīžpa­pīrā ievīstītu sainīti. Ejot lejā pa kāpnēm, Ostaps dudināja dzies­miņu: «Zem kvēlajām debesim Argentinā …»

Uz ielas Ostaps paņēma Aleksandru Ivanoviču zem rokas, un abi kombinatori ātri aizsoļoja stacijas virzienā.

— Jūs tomēr esat labāks, nekā es domāju, — Benders drau­dzīgi sacīja. — Un pareizi. No naudas vajag šķirties viegli un bez vaimanām.

— Labam cilvēkam pat miljona nav žēl, — atbildēja kanto­rists, vērīgi ieklausīdamies kādās skaņās.

Kad viņi nogriezās uz Meringa ielas, pilsētu pāršalca gaudo­jošas sirēnas skaņas. Skaņa bija stiepta, viļņojoša un drūma. No tādas skaņas miglainā naktī jūrniekiem kļūst baigi, diez kāpēc gribas lūgt, lai pieliek algu, jo dienests ir bīstams. Sirēna turpi­nāja gaudot. Tai pievienojās sauszemes svilpes un citas sirēnas, daudz tālākas un vēl drūmākas. Garāmgājēji pēkšņi sāka steig­ties, it kā viņus trenktu lietus gāze. Pie tam visi vīpsnāja un ik pēc brītiņa raudzījās debesīs. Sauleņu sēklu tirgotājas, resnas vecenes, skrēja, vēderus izgāzušas, un viņu niedru groziņos starp beramo preci lēkāja stikla mēriņi. Šķērsām pāri ielai aizdrāzās Ādolfs Nikolajevičs Bomze. Viņš laimīgi paspēja ieskriet «Herku­lesa» virpuļdurvīs. Uz dažādas krāsas zirgiem aizauļoja jātnieku milicijas rezerves vads. Pazibēja Sarkanā krusta automobilis. Iela vienā mirklī k]uva tukša. Ostaps pamanīja, ka tālu priekšā no bi­jušās kafejnīcas «Florida» puses nāk šurp pikē vestu grupiņa. Vi­cinot avīzes, plakandibena salmenīcas un panamas platmales, veči ļepatoja pa ielu. Bet viņi vēl nebija sasnieguši stūri, kad atskanēja apdullinošs lielgabala šāviens, pikē vestes nolieca galvas, apstā­jās un tūlīt metās atpakaļ. Viņu čičunča svārku stērbeles piepūtās kā buras.

Pikē vestu izdarības sasmīdināja Ostapu. Kamēr viņš tīksmi­nājās par viņu brīnumainajiem žestiem un lēcieniem, Aleksandrs Ivanovičs paspēja attīt no mājas līdzi paņemto sainīti.

— Neķītrie veči! Operešu komiķi! — Ostaps noteica, pagriez­damies pret Koreiko.

Bet Koreiko nebija. Viņa vietā uz lielo kombinatoru lūkojās atbaidošs purns ar ūdenslīdēja stikla acīm un gumijas snuķi, kura galā šūpojās haki krāsas skārda cilindrs. Ostaps tik ļoti izbrīnījās, ka pat salēcās.