IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Kas tie par jokiem? — Ostaps bargi uzsauca un pastiepa roku pie pretgāzu maskas. — Aizstāvamais pilsoni, saucu jūs pie kārtības!

Bet šai brīdī pieskrēja ļaužu grupa tādās pašās pretgāzu mas­kās, un starp desmit vienādiem gumijas purniem vairs nevarēja pazīt Koreiko. Pieturēdams savu mapi, Ostaps tūlīt sāka skatīties uz nezvēru kājām, bet, tiklīdz viņam likās, ka uzgājis Aleksandra Ivanoviča apdriskātās bikses, viņu kāds paņēma zem rokām, un braša balss sacīja:

— Biedri! Jūs esat saindēts!

— Kas ir saindēts? — cenzdamies atbrīvoties, iekliedzas Ostaps. — Laidiet!

— Biedri, jūs esat saindējies ar gāzi! — līksmi atkārtoja sa- nitars. — Jūs esat nokļuvis saindētā zonā. Redziet, sprāgusi gāzu bumba.

Uz ielas patiešām atradās kastīte, no kuras izplūda biezi dumi.

Aizdomīgās bikses jau bija tālu. Pēdējo reizi tās pazibēja starp divām dūmu strūklām un pazuda. Ostaps klusēdams un saniknots centās izrauties. Viņu turēja jau sešas maskas.

— Bez tam, biedri, jūs esat ar šķembu ievainots rokā. Nedus­mojieties, biedri! Esiet apzinīgs! Jūs taču zināt, ka notiek manevri. Tūlīt mēs jūs pārsiesim un aiznesīsim gāzu patvertnē.

Lielais kombinators nekādi nevarēja saprast, ka pretošanās ir veltīga. Spēlmanis rītausmā satvēris laimīgās kārtis un ar to pār­steidzis visu galdu, un pēkšņi desmit minūtēs visu paspēlēja jau­najam cilvēkam, kas bija iegriezies tikai uz mirkli, ziņkāres mu­dināts. Un viņš vairs nesēž bāls un gavi]pilns, vairs nedrūzmējas ap viņu zibenszejli, izlūgdamies sīknaudu laimei. Mājās viņš ies kājām.

Pie Ostapa piesteidzās komjauniete ar sarkanu krustu uz priekšauta. Viņa izvilka no brezenta somas saiti un vati un, sa- raukusi uzacis, lai apvaldītu smieklus, aptina lielā kombinatora roku virs piedurknes. Pabeigusi šo žēlsirdības aktu, meitene iesmē­jās un aizskrēja pie nākošā ievainotā, kas padevīgi atdeva viņai savu kāju. Ostapu aizvilka pie nestuvēm. Tur notika jauns cīniņš, kura laikā šūpojās snuķi, un pirmais sanitars rīkotājs skaļā lek­tora balsī turpināja modināt Ostapā apzinību un citus pilsoņa tikumus.

— Brālīši! — murmināja lielais kombinators, kamēr viņu ar siksnām piesprādzēja pie nestuvēm. — Paziņojiet, brālīši, manam nelaiķim tētim Turcijas pavalstniekam, ka viņa mīļotais dēls, biju­šais ragu un nagu speciālists, kritis varoņa nāvē kaujas laukā.

Pēdējie kaujas laukā cietušā varoņa vārdi bija:

— Dusiet jel, varoņi staltie! Cīrulīt, cīrulīt, mazputniņ . ..

Pēc tam Ostapu aiznesa, un viņš apklusa, pievērsis acis debe­sīm, kur sākās īsta jezga. Vēlās blīvi gaišu dūmu mutuļi. Lielā augstumā neregulārā trīsstūrī lidoja caurspīdīgas celuloida lid­mašīnas. Tās skanīgi tricināja gaisu, it kā ar dzelzs diegiem visas būtu sasaistītas kopā. īsajos starplaikos starp lielgabalu grāvie­niem joprojām gaudoja sirēnas.

Ostapam vajadzēja pārciest vēl vienu pazemojumu. Viņu nesa garām «Herkulesam». No kokmateriālu apgāda četru stāvu logiem lūkojās kalpotāji. Visa finuzskaite stāvēja pie palodzēm. Lapidus- jaunākais baidīja Kukuškindu, izlikdamies, ka grib viņu nogrūst zemē. Berlaga ieplēta lielas acis un paklanījās nestuvēm. Otrā stāva logā palmu fonā apkampušies stāvēja Polichajevs un Skum­brijevičs. Pamanījuši sasieto Ostapu, viņi sačukstējās un žigli aizcirta logu. Pie izkārtnes «Gāzu patvertne Nr. 34» nestuves ap­stājās, Ostapam palīdzēja piecelties, un, tā kā viņš vēlreiz mēģi­nāja izrauties, sanitaram rīkotājam atkal vajadzēja griezties pie viņa apzinības.

Gāzu patvertne bija iekārtota nama klubā. Tās bija garas un gaišas puspagrabtelpas ar velvētiem griestiem, pie kuriem stiep­lēs karājās kara un pasta lidmašīnu modeļi. Kluba viņā galā bija ierīkota neliela skatuve, kuras dibenplānā bija uzkrāsoti divi zili logi ar mēnesi un zvaigznēm un brūnas durvis. Pie sienas ar uz­rakstu «Karu negribam, bet prettriecienam esam gatavi» mīņājās pikē vestes, saņemtas gūstā visa grupiņa reizē. Pa skatuvi stai­gāja lektors zaļā frencī un, neapmierināti raudzīdamies uz dur­vīm, kas ar troksni laida iekšā arvien jaunas saindēto grupas, ka­ravīra noteiktajā balsī runāja:

— Pēc iedarbības rakstura indīgās kaujas vielas dalās smacē­jošās, asaru izsaucošās, vispārindīgās, ^miesas audus bojājošās, iekaisumus izsaucošās un tā tālāk. No asaru izsaucošām indīgām vielām var minēt chlorpikrinu, benzola bromidu, bromacetonu, chloracetofenonu . . .

Ostaps pavērsa savu drūmo skatienu no lektora uz klausītā­jiem. Jaunie ļaudis skatījās oratoram mutē vai arī pierakstīja lek­ciju burtnīciņā, vai arīdzan rosījās pie plāksnes ar šautenes deta­ļām. Otrā rindā vientuļi sēdēja sportiska izskata meitene un domīgi raudzījās uz teatralo mēnesi.

«Jauka meitene,» Ostaps nolēma, «žēl tikai, ka nav laika. Par ko viņa domā? Taču laikam ne jau par benzola bromidu. Ai, ai, ai! Vēl šorīt es varēju kopā ar tādu meiteni aizlaisties kaut kur uz Okeāniju, uz Fidži vai uz kādām Dzīvokļbiedrības salām, vai uz Riodežaneiro.» Atceroties zaudēto Rio, Ostaps sāka nemierīgi skraidīt pa patvertni.

Pikē vestes, skaitā četrdesmit cilvēku, jau atguvušās no satri­cinājuma, pieskrūvēja stērķelētās apkaklītes un dedzīgi sprieda par Paneiropu, par triju valstu jūras konferenci un par gandismu.

— Vai esat dzirdējis? — viena veste teica otrai. — Gandijs ieradies Dandi.

— Gandijs ir vīrs ar galvu uz pleciem! — tas nopūtās. — Arī Dandi ir ģeniālā galva.

Izcēlās strīds. Vienas vestes apgalvoja, ka Dandi esot pilsēta un nevarot būt vīrs ar galvu uz pleciem. Citas ar stulbu neatlai­dību centās pierādīt pretējo. Vispār, visi vienojās par to, ka Cer­nomorskā jau tuvākās dienās tikšot pasludināta par brīvpilsētu.

Lektors atkal sarauca pieri, jo durvis no jauna atvērās un telpā ar troksni ieradās jauni iemītnieki — Balaganovs un Paņikovskis. Gāzu uzbrukums viņus bija pārsteidzis, atgriežoties no nakts ek­spedīcijas. Pēc noņemšanās ar bumbām viņi bija nosmulējušies kā runči marta mēnesī. Ieraudzījuši komandoru, piena brāļi no­dūra acis.

— Kas jums lēcies, vai esat piedalījušies biskapa vārda dienas svinības? — Ostaps saīdzis jautāja.

Ostapsbaidījās, ka tik viņi nesāktu iztaujāt par Koreiko lietas gaitu, tāpēc dusmīgi sarauca uzacis un pats devās uzbrukumā.

— Nu padziediet, mazputniņi, — ko esat pastrādājuši?

— Jānudien L — Balaganovs sacīja, likdams roku uz sirds. — To putru ievarīja Paņikovskis.

— Paņikovski! — komandors bargi uzsauca.

— Goda vīra vārds! — iesaucās konvencijas pārkāpējs. — Jūs taču zināt, Bender, kā es jūs cienu! Tie ir Balaganova triki.

— Sura! — vēl bargāk ieteicās Ostaps.

— Un jūs viņam tūlīt noticējāt! — ar pārmetumu balsī sacīja nagu sagādes pilnvarotais. — Nu kā jūs domājat, vai es bez jūsu atļaujas būtu ņēmis šīs bumbas?

— Tātad jūs paņēmāt bumbas? — iekliedzās Ostaps. — Kā­lab gan?

— Paņikovskis apgalvoja, ka tās esot no zelta.

Ostaps paskatījās uz Paņikovski. Tikai tagad viņš pamanīja, ka zem svārkiem tam nav pusrubļa krūtažas un no turienes dieva pasaulē raugās kaila krūts. Ne vārda nesacīdams, lielais kombi­nators nokrita uz krēsla. Viņš kratījās smieklos, ar rokām tvar­stīdams gaisu. Tad no viņa rīkles izlauzās vulkāniskā dārdoņa, no acīm tecēja asaras, un smiekli, kuros izpaudās nakts nogurums, vilšanās Koreiko sakāvē, kuru tik nožēlojami parodcja piena brāļi, — drausmīgi smiekli atskanēja gāzu patvertnē. Pikē vestes satrūkās, bet lektors vēl skaļāk un noteiktāk runāja par indīgajām kaujas vielām.