IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Ej vien prom, ej, zirdziņ, — teica lielais kombinators, — tas nav tavai saprašanai!

Pret rītausmu, kad iebraucamā vieta sāka atdzīvoties un starp ratiem jau klīda zēns ar ūdens spaini, smalkā balstiņā saukdams: «Kam ziergus padzierdīt?» — Ostaps pabeidza savu darbu, izvilka no «Koreiko lietas» tīru papīra lapu un uzrakstīja virsrakstu:

„Rumpis"

Pilnmetrāžās filma O. Bendera scenārijs

Cernomorskas pirmaja kinofabrikā bija tāds jūklis, kāds pa­rasti ir tikai zirgu gada tirgos un tieši tai brīdī, kad visa sabied­rība ķer kabatas zagli.

Pie parādes durvīm sēdēja komandants. Visiem, kas gāja iekšā, viņš stingri pieprasīja caurlaides, bet, ja caurlaidi nedeva, tad laida tāpat. Cilvēki zilās beretēs saskrējās ar cilvēkiem darba kombinezonos, izklīda pa daudzajām kāpnēm un nekavējoties pa tām pašām kāpnēm skrēja lejup. Vestibilā viņi apmeta riņķi, uz mirkli apstājās, stulbi raugoties sev priekšā, un no jauna devās uz augšu ar tādu veiklību, it kā tos kāds no mugurpuses šaustītu ar slapju pātagu. Pa kaklu pa galvu skrēja asistenti, konsultanti, eksperti, administratori, režisori ar savām adjutantēm, gaismas meistari, redaktori montētāji, pavecas scenāristes, teksta drillē- tāji un lielā čuguna zīmoga glabātāji.

Ostaps, sākumā mēģinājis soļot pa kinofabriku savā parastajā solī, drīz manīja, ka nekādi nevar ieslēgties šajā riņķojošajā pa­saulē. Neviefts neatbildēja uz viņa jautājumiem, neviens neap­stājās.

— Vajadzēs piemēroties ienaidnieka īpatnībām, — Ostaps nolēma.

Viņš vieglītēm sāka skriet un tūlīt sajuta atvieglojumu. Viņam pat izdevās apmainīties pāris vārdiņiem ar kādu adjutanti. Tad lielais kombinators sāka skriet, cik vien ātri spēja, un drīz manīja, ka ir iekļāvies tempā. Tagad viņš skrēja plecu pie pleca ar lite­rārās daļas vadītāju.

— Scenārijs! — kliedza Ostaps.

— Kāds? — jautāja literārās daļas vadītājs, skriedams stingrā riksī.

— Labs! — Ostaps atbildēja, izvirzīdamies mazliet priekšā.

— Es jums jautāju: kāds? Mēmais vai skaņu?

— Mēmais.

Viegli mezdams biezajās zeķēs ieautās kājas, literārās daļas vadītājs pagriezienā apdzina Ostapu un uzsauca: — Nevajag!

— Kā tad tā — nevajag? — jautāja lielais kombinators, pār­iedams smagos aulekšos.

— Pavisam vienkārši! Mēmā kino vairs nav. Griezieties pie skaņiniekiem.

Viņi abi uz mirkli apstājās, stulbi paskatījās viens otrā un aiz­skrēja katrs uz savu pusi. Pēc īsa brītiņa Benders, vicinādams manuskriptu, atkal skrēja piemērotā kompānijā starp diviem rik­šojošiem konsultantiem.

— Scenārijs! — smagi elsodams, Ostaps pavēstīja.

Konsultanti, enerģiski pārvietodami savus kātus, vērsās pie

Ostapa:

— Kāds scenārijs?

— Skaņu.

— Nevajag, — atbildēja konsultanti, paātrinādami gaitu.

Lielais kombinators atkal pazaudēja ātro ritmu un sāka apkau­nojoši mīcīties uz vietas.

— Kā tad tā — nevajag?

— Vienkārši nevajag. Skaņu kino vēl nav.

Pusstundu uzcītīgi rikšodams, Benders noskaidroja Cernomor­skas pirmās kinofabrikas kutelīgo stāvokli. Suns bija aprakts tai apstāklī, ka mēmais kino vairs nestrādāja, jo sākās skaņu kino era, bet skaņu kino vēl nestrādāja dažādu organizatorisku nekār­tību dēļ, kas bija saistītas ar mēmā kino eras likvidēšanu.

Pašā darba dienas karstumā, kad asistentu, konsultantu, eks­pertu, administratoru, režisoru, adjutantu, gaismas meistaru, sce­nāristu un lielā čuguna zīmoga glabātāju skriešana bija sasnie­gusi savā laikā slavenā «Spēkoņa» ātrumu, izplatījās baumas, ka kaut kur kādā istabā sēžot cilvēks, kurš steidzamā kārtā konstruē­jot skaņu kino. Ostaps no visa spara iedrāzās lielā kabinetā un apstājās, klusuma pārsteigts. Aiz galda, sagriezies sāniski, sēdēja mazs cilvēks ar beduina bārdeli un zelta pensneju aukliņā. No­liecies viņš ar pūlēm vilka nost kurpi.

— Sveicināts, biedri! — skaļi sacīja lielais kombinators.

Bet cilvēks neatbildēja. Viņš novilka kurpi un ņēmās no tās purināt ārā smiltis.

— Sveicināti! — Ostaps atkārtoja. — Es atnesu scenāriju!

Cilvēks ar beduina bārdeli nesteigdamies apāva kurpi un klu­sēdams savilka saites. Pabeidzis šo darbu, viņš pagriezās pret saviem papīriem un, piemiedzis vienu aci, sāka vilkt sīkus, glītus rakstu ķekšus.

— Kāpēc jūs klusējat? — Benders iebrēcās ar tādu sparu, ka uz kino darbinieku galda iešķindējās telefona klausule.

Tikai tad kino darbinieks pacēla galvu, paskatījās uz Ostapu un sacīja:

— Lūdzu runājiet skaļāk. Es nedzirdu.

— Rakstiet viņam zīmīti, — deva padomu garām skrejošais konsultants raibā vestē, — viņš ir kurls.

Ostaps atsēdās pie galda un uzrakstīja uz papīra strēmeles:

«Vai jūs esat skaņinieks?»

— Jā, — atbildēja kurlais.

«Atnesu skaņu scenāriju. Saucas «Rumpis», tautas traģēdija sešas dalās,» atri uzrakstīja Ostaps.

Kurlais caur zelta pensneju paskatījās uz zīmīti un sacīja:

— Lieliski! Mēs tūlīt jūs iesaistīsim darbā. Mums nepieciešami svaigi spēki.

«Prieks darboties. Bet kā ar avansu?» uzrakstīja Benders.

— «Rumpis» — tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs! — sacīja kurlais. — Pasēdiet šeit, es tūlīt atnākšu. Tikai nekur neaizejiet. Es būšu tieši pēc minūtes.

Kurlais paķēra pilnmetrāžās filmas «Rumpis» scenāriju un izslīdēja no istabas.

— Mēs jūs iesaistīsim skaņu grupā! — viņš sauca, nozūdot aiz durvīm. — Pēc minūtes es atgriezīšos.

Ostaps kabinetā nosēdēja pusotras stundas, bet kurlais neat­griezās. Tikai izgājis uz kāpnēm un iek|uvis vispārējā tempā, Os­taps uzzināja, ka kurlais jau sen aizbraucis ar automobili un šo­dien neatgriezīsies. Un vispār nekad vairs šЈit neatgriezīsies, jo viņu pēkšņi pārsvieduši uz Umaņu vadīt kulturas darbu smago ormaņu vidū. Bet par visu šausmīgāka šķita apziņa, ka kurlais bija aizvedis līdzi pilnmetrāžās filmas «Rumpis» scenāriju. Lie­lais kombinators izkūņojās no skrējēju loka, atslīga uz sola un pieplaka turpat sēdošā šveicara plecam.

— Ņemsim, piemēram, mani! — pēkšņi sacīja šveicars, acīm redzot attīstīdams domu, kas jau sen to mocīja. — Režisora pa­līgs Terentjevs man sacīja, lai es audzējot bārdu. Spēlēsi, viņš saka, pie mums filmā Nebukadnecaru vai Belzacaru, es to no­saukumu lāgā neatceros. Es arī ataudzēju — skaties, kas par bārdu — kā patriarcham! Bet ko lai tagad ar to iesāk, ar tādu bārdu! Režisora palīgs saka: mēmo filmu vairs nebūs, bet skaņu filmā, viņš saka, tu spēlēt nevari, jo tev ir nepatīkama balss. Tā nu es sēžu ar bārdu, tpī tevi, kā āzis! Noskūt žēl, bet nēsāt kauns. Tā nu es dzīvoju.

— Bet vai filmas pie jums uzņem? — jautāja Benders, pama­zām nākdams pie apziņas.

— Kas nu tur par uzņemšanu? — cienīgi atbildēja bārdainais šveicars. — Pērngad uzņēma mēmo filmu no romiešu dzīves. Līdz šim laikam iztiesāties vien nevar sakarā ar kriminālnoziegumiem.

— Kāpēc tad viņi visi skraida? — painteresējās lielais kom­binators, norādīdams uz kāpnēm.

— Pie mums visi nemaz tā neskraida, — piezīmēja šveicars, — rau, biedrs Suprugovs neskraida. Lietpratīgs cilvēks. Aizvien vēl domāju pie viņa aiziet sakarā ar bārdu, kā par bārdu maksās: vai pēc saraksta vai atsevišķa ordera .. .

Padzirdis vārdu «orders», Ostaps aizgāja pie Suprugova. Švei­cars nebija melojis. Suprugovs neaujoja pa stāviem, nenēsāja Alpu bereti, nevalkāja pat ārzemju ierēdņu golfa bikses. Uz viņu raugoties, patīkami atpūtās acis.