IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Tuvojās aizbraukšanas brīdis, bet atvadu aina ne mazākā mērā neatgādināja parasto pasažieru vilcienu atiešanu. Uz perona nebija veceņu, neviens pa logu neizbāza mazbērnu, lai viņš uz­mestu pēdējo skatienu savam vectētiņam. Saprotams, ka nebija ari vectētiņa, kura blāvajās acīs parasti atspoguļojās bailes no dzelzceļu caurvējiem. Saprotams, ka neviens arī nebučojās. Strād­nieku trieciennieku delegāciju stacijā atgādāja arodbiedrību dar­binieki, kas vēl nebija paspējuši izstrādāt jautājumu par atvadu skūpstiem. Maskavas korespondentus pavadīja redakciju darbi­nieki, kas raduši tādos gadījumos tikt cauri ar rokas paspiešanu. Bet ārzemju korespondenti, pavisam trīsdesmit cilvēku, uz Maģis­trales atklāšanu brauca pilnā apbruņojumā — ar sievām un gra­mofoniem, tā ka nebija, kas viņus pavadītu.

Ekspedicijas dalībnieki atbilstoši brīža svarīgumam runāja skaļāk, nekā parasts, bez iemesla tvēra bloknotus un nopēla pa­vadītājus, ka tie tādā interesantā ceļojumā nebraucot kopā ar viņiem. It sevišķi skaļš bija žurnālists Lavuazjans. Viņam bija jauna sirds, bet viņa sprogās kā mēness caur džungļiem spīdēja kails pakausis.

— Pretīgi uz jums pat skatīties! — viņš sauca pavadītājiem. — Vai jūs maz apjēdzat, kas ir Austrumu Maģistrale!

Ja dedzīgā Lavuazjana rokas nebūtu aizņemtas ar lielu rak­stāmmašīnu vaska drēbes pārvalkā, kādus lieto ormaņi, tad viņš varbūt arī būtu piekāvis kādu no saviem draugiem, tik kvēli viņš mīlēja laikrakstu informācijās vākšanas darbu. Viņam jau tūlīt gribējās nosūtīt zibens telegramu savai avīzei, tikai nebija par ko.

Stacijā par visiem agrāk bija ieradies arodbiedrību avīzes līdzstrādnieks Uhudšanskis un gausi pastaigājās gar vilcienu. Viņš nesa sev līdzi Semjonova Tjanšanska 1903. gadā iznākušo rakstu krājumu «Turkestanas novads, mūsu tēvzemes pilnīgs ģeogrāfisks apraksts, krievu cilvēku ceļojumu rokasgrāmata». Viņš apstājās pie aizbraucēju un pavadītāju grupas un ar zināmu satirisku pieskaņu balsī teica:

— Aizbraucat? Nu, nu!

Vai:

— Paliekat? Nu, nu!_

Tādā veidā viņš aizgāja līdz vilciena priekšgalam un, atmetis galvu atpakaļ, ilgi skatījās uz lokomotivi un pēdīgi sacīja mašī­nistam:

— Strādājat? Nu, nu!

Pēdīgi žurnālists Uhudšanskis iegāja kupejā, paņēma arod­biedrības laikraksta pēdējo numuru un nogrima pats sava raksta lasīšanā, kas bija iespiests ar virsrakstu «Uzlabot bodniecības komisiju darbu» un apakšvirsrakstu «Komisijas neapmierinoši pārkārtojas». Raksts ietvēra kādas sēdes atreferējumu, un autora attieksmi pret aprakstīto notikumu varētu izteikt vienā frāzē: «Noturat sēdes? Nu, nu!» Uhudšanskis lasīja līdz pat vilciena atiešanai.

Kāds no pavadītājiem, cilvēks ar rožainu plīša degunu un samtainiem deniņiem, izteica pareģojumus, kas visus briesmīgi nobiedēja.

— Es zinu, kas notiek tādos braucienos, — viņš teica, — pats esmu braucis. Jūsu nākotne man zināma. Seit jūs esat ap siml cilvēku. Brauksiet jūs kādu mēnesi. Divi no jums atpaliks no vil­ciena mazā nomaļā stacijā bez naudas un dokumentiem un pa­nāks jūs tikai pēc nedēļas izbadojušies un noplīsuši. Kādam no jums noteikti nozags čemodānu. Varbūt Palamidovam vai Lavu- azjanam, vai arī Novrockim. Un cietušais visu ceļu nepārtrauks gausties un lūgsies no kaimiņiem bārdas pindzeli. Pindzeli viņš atdos neizmazgātu, bet putu trauciņu nozaudēs. Viens ceļotājs, protams, nomirs, un nelaiķa draugi nebrauks vis uz sliežu savienī­bas svinībām, bet gan būs spiesti vest dārgos pīšļus atpakaļ uz Maskavu. Tas ir ļoti garlaicīgi un pretīgi — vest pīšļus. Bez tam ceļā sāksies intrigas. Ticiet man! Kāds, kaut vai tas pats Palami- dovs vai Uhudšanskis, izdarīs pretsabiedrisku pārkāpumu. Un jūs viņu ilgi un.mokoši sodīsiet, bet viņš činkstēdams un vaimanā­dams atrunāsies un visu noliegs. Tas viss man ir zināms. Tagad jūs aizbraucat platmalēs un žokejcepurēs, bet atgriezīsieties tju- beteikās. Pats glupjākais no jums nopirks Bucharas ebreja pilnu apbruņojumu: samta cepuri ar šakaļādas apmali un biezu, chalat- veidīgi sašūtu vates segu. Un, protams, vakaros jūs visi vagonā dziedāsiet «Steņku Razinu», jūs visi dumji maurosiet «Un pār bortu viņš to pārmet, atdod Volgas viļņiem to». Tas vēl nekas, pat ārzemnieki dziedās: «Lejup pa māmuļu Volgu, sur notre mer Volga, pa mūsu māmuļu Volgu.»

Lavuazjans sadusmojās uz pareģi un atvēzējās ar rakstām­mašīnu.

— Jūs vienkārši mūs apskaužat! — viņš sacīja. — Mēs ne­dziedāsim vis.

— Dziedāsiet gan, mīlīši! Tas ir neizbēgami. Es jau nu gan visu zinu.

■—- Nedziedāsim vis.

— Dziedāsiet gan. Un, ja jūs esat godīgi ļaudis, tad tūlīt par to uzrakstiet man atklātni.

Sai brīdi atskanēja apslāpēts kliedziens. No bagažas vagona jumta novēlās fotoreportieris Menšovs. Viņš tur bija uzrāpies, lai nofotografētu aizbraukšanas brīdi. Mirkli Menšovs gulēja uz perona, turēdams virs galvas aparatu. Tad viņš piecēlās, rūpīgi pārbaudīja slēdzi un atkal rāpās uz jumta.

— Krītat? — ar avīzi rokā izliecies pa logu, jautāja Uhud­šanskis.

— Kas nu tas par kritienu! — fotoreportieris nicinoši sacīja. — Ja jūs būtu redzējis, kā es kritu Kulturas un atpūtas parkā no spiraltorņa!

— Nu, nu! — piezīmēja arodbiedrības avīzes pārstāvis un nozuda kupejā.

Uzrāpies uz jumta un nometies uz viena ceļa, Menšovs tur­pināja darbu. Ar visdzīvākās apmierinātības izteiksmi sejā uz Menšovu noraudzījās norvēģu rakstnieks, kas jau bija novietojis savas mantas kupejā un iznācis uz perona pastaigāties. Rakstnie­kam bija gaiši bērna mati un liels vikingu deguns. Norvēģis tik ļoti sajūsminājās par Menšova fotografēšanas brašumu, ka sa­juta nepieciešamību dalīties ar kādu savā sajūsmā. Atrā solī viņš piegāja pie večuka, Trjochgorkas trieciennieka, un, pielicis savu rādītāja pirkstu pie viņa krūtīm, spalgi iesaucās:

— Jūs!!

Pēc tam viņš noradīja uz savam krūtīm un tikpat spalgi iesaucās:

— Es!!

Tada veida izsmēlis visus viņa rīcība esošos krievu vārdus, rakstnieks laipni pasmaidīja un aizskrēja uz savu vagonu, jo at­skanēja jau otrais zvans. Trieciennieks arī aizskrēja uz savu va­gonu. Menšovs nokāpa zemē. Māja ar galvām, atplaiksnījās pēdējie smaidi,.garām pazibēja feļetonists mētelī ar melnu samta apkaklīti. Kad vilciena aste jau kūļājās aiz izbraucamās pārmijas, no bufetes zāles izskrēja divi brāļi korespondenti — Ļevs Rubaš- kins un Jans Skameikins. Skameikins turēja zobos iekostu Vīnes šniceli. Brāļi, lēkšodami kā jauni suņi, aizdrāzās pa peronu, no­lēca uz naftas plankumiem izraibinātās zemes un tikai šeit, starp gulšņiem, saprata, ka vilcienu viņiem nepanākt.

Bet vilciens, izjoņojis aiz Maskavas jaunceltnēm, jau uzņcma savu apdullinošo dziesmu. Tas klaudzināja riteņus, velnišķīgi smējās zem tiltiem un, tikai nokļuvis starp vasarnīcu mežiem, mazliet nomierinājās un attīstīja lielāku ātrumu. Viņam vaja­dzēja uzvilkt uz globusa pamatīgu loku, vajadzēja mainīt vaira- kas klimatiskās joslas, pārvietoties no centra dzestruma karstajā tuksnesī, paskriet garām daudzām lielām un mazām pilsētām un aiziet priekšā Maskavas laikam par četrām stundām.

Pirmās dienas pievakarē padomju korespondentu vagonā ieradās divi kapitālistiskās pasaules vēstneši: brīvdomīgās aus­triešu avīzes pārstāvis Heinrichs un amerikanis Hirams Burmans. Viņi bija atnākuši iepazīties. Heinricha kungs bija neliela augu­ma. Misteram Hiramam bija galvā mīksta platmale ar uzlocītām malām. Abi diezgan skaidri un pareizi runāja krieviski. Kādu laiku visi klusēdami stāvēja gaitenī un ar interesi aplūkoja cits citu. Un, lai atraisītos mēles, uzsāka valodas par Dailes teātri. Heinrichs teātri palielīja, bet misters Burmans izvairīgi piezīmēja, ka viņu kā cionistu Padomju Savienībā vairāk par visu interesē­jot ebreju jautājums.