IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Pie mums tāda jautājuma vairs nav, — Palamidovs sacīja.

— Kā var nebūt ebreju jautājuma? — brīnījās Hirams.

— Vienkārši nav. Neeksistē.

Misters Burmans uztraucās. Visu mūžu viņš savā avīzē bija devis rakstus par ebreju jautājumu, un šķirties no šā jautājuma viņam būtu sāpīgi.

— Bet Krievijā taču ir ebreji? — viņš piesardzīgi vaicāja.

— Ir gan, — atbildēja Palamidovs.

— Tātad ir arī jautājums?

— Nē. Ebreji ir, bet jautājuma nav.

Spriegums, kas vagona gaitenī bija sakāpis visai augstu, mazliet atslāba, kad parādījās Uhudšanskis. Ar dvieli pār plecu viņš gāja uz tualeti.

— Sarunājaties? — viņš sacīja, šūpodamies vilciena straujajā gaitā. — Nu, nu!

Kad viņš atgriezās atpakaļ tīrs un mundrs, ar ūdens lāsēm matos, strīds bija pārņēmis jau visu gaiteni. No kupejām iznāca padomju žurnālisti, no blakus vagona ieradās daži trieciennieki, atnāca vēl divi ārzemnieki — itāliešu korespondents ar fašistu krūšu nozīmi, kas rādīja pasaulei liktora rikšu sauju un cirvīti, un vācu profesors austrumpētnieks, kas brauca uz svinībām, «Voksa» uzaicināts. Strīda fronte bija ļoti plaša — no sociālismā celtniecības PSRS līdz Rietumos modē nākušajām vīriešu bere­tēm. Un visos punktos, lai kādi tie arī bija, radās domstarpības.

— Strīdaties? Nu, nu, — sacīja Uhudšanskis, pazuzdams savā kupejā.

Vispārējā troksnī varēja saklausīt tikai atsevišķus izsaucienus.

— Ja jau tā, — sauca Heinricha kungs, ķerdams putilovieti Suvorovu aiz krievu krekla, — tad kāpēc jūs trīspadsmit gadus tikai pļāpājat? Kāpēc jūs netaisāt pasaules revoluciju, par kuru tik daudz esat runājuši? Tātad nevarat? Tad beidziet pļāpāt!

— Bet mēs nemaz nedomājam pie jums revoluciju taisīt! Tai­siet paši!

— Es? Nē, es revoluciju netaisīšu.

— Nu, to izdarīs bez jums un atļauju neprasīs.

Misters Hirams Burmans stāvēja, atslējies pret starpsienu, iztapsētu ar presētu ādu, un vienaldzīgi raudzījās strīdīgajos ļau­dīs. Ebreju jautājums bija iegāzies kādā diskusijas spraugā jau pašā sarunas sākumā, bet citas tēmas viņa dvēselē neradīja ne- * kādas emocijas. No grupas, kur vācu profesors atzinīgi atsaucās par padomju laulības sistēmas priekšrocībām, salīdzinot ar lau­lībām baznīcā, atšķīrās nost feļetonists, kas rakstīja savus sacerē­jumus dzejā un parakstījās ar pseidonimu Gargantia. Viņš pie­gāja pie domās nogrimušā Hirama un dedzīgi ņēmās viņam kaut ko skaidrot. Hirams klausījās, bet drīz pārliecinājās, ka itin neko nevar saprast. Bet Gargantia nepārtraukti kaut ko kārtoja Hi­rama tualetē, te savilkdams ciešāk kaklasaiti, te noņemdams pū­ciņu, te aizpogādams un atkal atpogādams pogu, viņš runāja diezgan skaļi un, kā likās, pat skaidri. Taču viņa runā bija kāds neuztverams defekts, kas vārdus pārvērta smelknēs. Nelaime kļuva vēl lielāka tālab, ka Gargantiam patika parunāties un pēc katra teikuma prasīt no sarunas biedra apstiprinājumu.

— Vai nav tiesa? — viņš runāja, galvu klanīdams, it ka gra­sīdamies ar savu lielo, pilnīgo degunu knābāt kādu barību. — Vai nav pareizi?

Vienīgi šie vārdi arī bija saprotami Gargantia runa. Visi pā­rējie saplūda brīnišķi pārliecinošā šalkoņā. Misters Burmaņs aiz pieklājības piekrita un drīz aizbēga. Visi Gargantiam piekrita, un viņš sevi uzskatīja par cilvēku, kas spējīgs pārliecināt jebkuru un jebkurā jautājumā.

— Nu redzat, — viņš sacīja Palamidovam, — jūs neprotat ar cilvēkiem runāt. Es viņu pārliecināju. Nupat es viņam pierā­dīju, un viņš man piekrita, ka nekāds ebreju jautājums pie mums vairs nepastāv. Vai nav tiesa? Vai nav pareizi?

Palamidovs neko nesaprata un, pamājis ar galvu, sāka ieklau­sīties sarunā, kas risinājās starp vācu austrumpētnieku un va­gona pavadoni. Pavadonis jau sen bija centies iejaukties sarunā un tikai tagad atradis sev piemērotu brīvu klausītāju. Jau iepriekš

uzzinājis sarunas biedra titulu un ari vārdu un uzvārdu, pava­donis nolika slotiņu sāņus un plūstošā balsī sacīja:

— Jūs, pilsoni profesor, droši vien nebūsiet dzirdējis, Vidus­āzijā ir tāds dzīvnieks, saucas kamielis. Viņam uz muguras ir divi ciņi. Un man bija pazīstams dzelzceļnieks, jūs droši vien esat dzirdējis — biedrs Dolžnostjuks, bagažas izsniedzējs. Viņš uzsēdās uz šā kamieļa muguras starp ciņiem un iesita ar vicu. Kamielis saniknojās un sāka viņu ar ciņiem spiest, daudz ne­trūka, būtu pavisam saspiedis. Dolžnostjuks tomēr paspēja nolēkt. Ugunīgs puika bija, jūs droši vien esat dzirdējis par viņu? Un kamielis viņam visu vasaras formas tērpu apspļaudīja, bet tērps tikko no mazgātavas.

Vakara stundas saruna pamazām izplēnēja. Divu pasauļu sa­dursme beidzās miermīlīgi. Asāki strīdi neiedegās. Divu sis­tēmu ■— kapitālistiskās un sociālistiskās — līdzās pastāvēšanai specvilcienā gribot negribot vajadzēja turpināties apmēram mē­nesi. Vispasaules revolūcijas ienaidnieks Heinricha kungs izstās­tīja vecu ceļojumu anekdoti, pēc kam visi, pāriedami no vagona vagonā pa drebošiem buferiem un caurvējā piemiegdami acis, devās uz restorānu vakariņot. Tomēr restorānā vilciena iemīt­nieki izsēdās katrs grupējums atsevišķi. Pie vakariņu galda no­tika sapazīšanās. Aizrobeža, kuru pārstāvēja visas pasaules lie­lāko avīžu un telegrāfā aģenturu korespondenti, svinīgi ņēmās dzert sīvo un ar šausmīgu laipnību aplūkoja triecienniekus zāba­kos un padomju žurnālistus, kuri, kā mājās juzdamies, bija iera­dušies rītakuroēs un kaklaisaišu vietā spīdināja apkaklīšu pogas.

Restorānvagonā sēdēja dažādi ļaudis: gan provincialis misters Burmans no Ņujorkas, gan Kanadas meitene, kas no aizokeana bija ieradusies tikai stundu pirms specvilcienā atiešanas un tāpēc vēl kā apdullusi grozīja galvu, ņemdamās ap kotleti uz gara me­tālā šķīvja, gan japaņu diplomāts un otrs japanis — jaunāks par pirmo, gan Heinricha kungs, kura dzeltenās acis diez kāpēc smī­nēja, gan jauns angļu diplomāts ar tievu viduci kā tenisa spēlē­tājam, gan vācietis austrumpētnieks, kas visai pacietīgi bija uz­klausījis vilciena pavadoņa stāstu, ka esot dīvains dzīvnieks ar diviem ciņiem uz muguras, gan amerikaņu ekonomists, gan če- choslovaks, gan polis, gan četri amerikaņu korespondenti, viņu vidū kāds garīdznieks, kas raksta kristīgās jaunatnes savienības avīzei, gan simtprocentīga amerikāniete no vecas pionieru ģime­nes ar holandiešu uzvārdu, kura kļuva slavena ar to, ka pagājušā gadā Mineraļnije Vodos bija atpalikusi no vilciena un reklāmās nolūkos kādu laiku slēpusies stacijas bufetē (šis notikums ame­rikaņu presē sacēla lielu kņadu. Trīs dienas iespieda rakstus ar kliedzošiem virsrakstiem: «Meitene no senas ģimenes Kaukāzā mežonīgo kalniešu ķetnās» un «Nāve vai izpirkšana»), un daudzi citi. Vieni izturējās naidīgi pret visu padomisko, citi cerēja vis­īsākā laikā atminēt mīklainās aziatu dvēseles, trešie godīgi cen­tās apjēgt, kas tad Padomju zemē galu galā notiek.

Padomju puse čaloja pie saviem galdiņiem. Trieciennieki bija atnesuši sev līdzi papīra sainīšos ietītu ēdamo un ņēmās dzert tēju no Krupa firmas baltmetala turētājos ieliktām glāzēm. Turī­gākie žurnālisti pasūtīja šniceles, bet Lavuazjans, kuram pēkšņi uznāca slavisma lēkme, nolēma nepalikt kaunā ārzemnieku priekšā un pieprasīja nieres — sautee. Nieres viņš neapēda, jo tās viņam negaršoja kopš bērnu dienām, taču, neraugoties uz to, lepni piepūtās un meta uz ārzemniekiem izaicinošus skatienus. Arī padomju pusē bija dažādi ļaudis. Bija gan Sormovas strād­nieks, kuru braucienā sūtīja strādnieku kopsapulce, gan Staļin- gradas traktoru rūpnīcas celtnieks, kas pirms desmit gadiem bija gulējis ierakumos pret Vrangeli tanī pašā laukā, kur tagad stāv traktoru gigants, gan audējs no Serpuchovas, kuru interesēja Austrumu Maģistrale, jo tai vajadzēja paātrināt kokvilnas pie­gādi tekstilrūpniecības rajoniem.